Atis Rozentāls

Teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists

Kurš te ir galvenais

Teātra pašrefleksija vienmēr vilina, kaut arī tajā ir daļa koķetērijas vai pat liekulības: vēlme parādīt, kā ir “tur, aiz kulisēm”, var rezultēties žēlabās par to, ka arī aktieri ir cilvēki un ka viņiem ir grūti, kaut ir arī gaumīgas pašironijas piemēri. Latviešu teātra vēsturē netrūkst izrāžu, kuru darbība notiek aizkulisēs. Galu galā – ir arī Jāņa Streiča leģendārā filma “Teātris”.

Ronalda Hārvuda luga “Ģērbējs” Latvijā jau bijusi iestudēta 1985. gadā Dailes teātrī, kur izrādes inscenētājs Arturs Dimiters pats atveidoja Kungu – teātra premjeru, bet Ģērbēja lomā bija Jānis Jarāns. Dmitrija Petrenko iestudējumam izmantots Andra Kupriša tulkojums. Izvēlētais žanra apzīmējums – ilūziju drāma.

Scenogrāfes Sintijas Jēkabsones piedāvātais telpas risinājums ir šķietami vienkāršs, taču kombinācijā ar Mārtiņa Feldmaņa gaismu partitūru un Artura Maskata mūziku rada vajadzīgo teātra noslēpumainības atmosfēru. Tas ir teātris vispār, nevis kas konkrēts, vieta, kur valda, Māras Zālītes vārdiem runājot, “putekļi, sviedri un grims”. Faktiski Kungam, teātra premjeram, nerunājot par pārējiem, šeit nav īsti, kur paslēpties, viņam nav būceņa, kur ielīst. Tepat ir priekškars, tas drīz pacelsies, un nāksies iziet prožektoru gaismā.

Hārvuds, kurš pats strādājis par ģērbēju, lugas darbību risina Otrā pasaules kara laikā, kad bombardēšanas apstākļos mēģina izdzīvot ceļojošs teātris, un publika, cik saprotams, nāk un projām neiet pat tad, kad krīt bumbas. Liepājas iestudējums neļauj skaidri noprast, cik nopietni no mākslas viedokļa būtu uztvert to, ko šī trupa rāda, lai arī tās repertuārā ir tikai Šekspīrs – aktieru nepietiek, nākas meklēt, kas ko var nospēlēt, un pavisam trūcīgi ir ar tehnisko personālu. Situāciju “Ģērbējā” var traktēt kā laikmeta norietu, vecā, konservatīvā teātra galu un arī konkrētā aktiera – Kunga – gulbja dziesmu, tomēr režisora skatījums uz visu notiekošo ir tik nefokusēts, ka skatītājam atliek visas iespējamības kombinēt savā galvā.

Luga pieļauj centrā izvirzīt gan virsrakstā minēto Ģērbēju, gan viņa saimnieku – norieta stadijā esošo ceļojošās trupas līderi Kungu, ko Edgars Pujāts godprātīgi atveido kā nogurušu, izsīkušu mākslinieku, kuram arī privātajā dzīvē iestājies apjukuma periods.

Ir varianti – Ģērbējs tiklab var savu kungu mīlēt (dažādās šī vārda izpratnēs – kā cilvēku un kā vīrieti, ņemot vērā, ka Rolands Beķeris savu varoni rāda kā ļoti manierīgu, tāpēc, iespējams, homoseksuālu) un arī nīst, pat nicināt – vai visu kopā. Beķera Normans ir zināmā mērā pelēkais kardināls, un savā kalpošanas pieredzē viņš ir izstrādājis paņēmienus, kā Kungu dabūt uz kājām krīzes situācijās. Normans vēro arī pārējo trupu un vajadzības gadījumā iejaucas, ja uzskata, ka situācija aizvirzās viņam nevēlamā virzienā. Taču viņš pats ne mirkli nekļūst par līderi. Normana eksistence lielā mērā ir atkarīga no Kunga un trupas dzīvotspējas tiešā un pārnestā nozīmē, tādēļ viņš ir ieinteresēts, lai izrādes notiktu – par spīti karam, personiskajām problēmām, veselībai šovam ir jāturpinās. Taču kas viņš ir – savā ziņā ģēnijs vai veikli iekārtojusies viduvējība?

Pretējo pusi pārstāv Milēdija – aktrise, kura labprātāk redzētu Kungu aizgājušu no teātra, lai pavadītu vecumdienas divatā. Ingas Apines debija Liepājas teātrī apliecina, ka viņa ir profesionāla aktrise, taču Milēdijas raksturs paliek iezīmēts visai nosacīti. Gribas noticēt, ka viņu pie Kunga saista mīlestība, bet vai tā ir abpusēja, ņemot vērā, ka Kunga acis jau šaudās jauniņās aktrises Irēnas virzienā? Ilze Jura jauno aktrisi atveido kā bijīgu un paklausīgu būtni, kurai vienlaikus pret koķetēriju ar novecojušo premjeru nav nekādu iebildumu. Taču Apines Milēdijas tēlam trūkst unikalitātes, nepietiek to rakstura nianšu, kas ļautu aktrises veikumu noglabāt paliekošos atmiņu failos. Un šī problēma piemīt arī dažiem otrā plāna lomu atveidotājiem, lai arī viņiem objektīvi ir mazāk iespēju sevi parādīt.

Piemēram, Armanda Kaušeļa misters Oksenbijs – opozicionārs, kuram nepatīk ne Kungs, ne viņa teātris, bet kurš tomēr nepieciešamības gadījumā metas palīdzēt tehnisko efektu radīšanā, kaut iepriekš to stingri noliedzis. Mums nav iespēju uzzināt, kāpēc notiek šāda pārvērtība viņa uzskatos, bet šīs zināšanas nesniedz arī luga. Vai, teiksim, āksta tērpā ieģērbtais Džefrijs Torntons, kurš, pie lomas ticis faktiski izmisuma dēļ, jo nav, kas spēlē, bet pauž ambīcijas uz lielākām iespējām nākotnē. Par šo tēlu Herberta Laukšteina atveidojumā arī maz, ko teikt, ja neskaita to, ka lomas atveidotājs šķita esam ne pārāk stabils tekstā. Daudz konkrētāku tēlu, arī pateicoties lugā sniegtajai vielai, rada Anda Albuže, kuras Madža ir pašaizliedzīga sieviete, kas daudz ko pacieš bez atbildes palikušas mīlestības vārdā.

Tas nozīmētu, ka izrādes veidotāji pārvelk svītru “vecajam” teātrim, nesaskatot tajā neko vērtīgu, kas būtu konsekventi, bet, lai tā iestudētu, tā ir arī jādomā. Man ir aizdomas, ka Dmitrijam Petrenko ir cita teātra uztvere un viņš izjūt zināmu nostalģiju pēc “vecā, labā” teātra. Tomēr tajā pašā laikā režisors neiestudē “Ģērbēju” viennozīmīgi kā himnu mākslai un pašaizliedzībai, pilnībā attaisnojot arī visu butaforismu – bet paradoksālā kārtā arī šāda interpretācija būtu iespējama, pieļaujot, ka Kungs tiešām ir izcils mākslinieks, kaut norietā. Kompromiss, ko mēs redzam uz skatuves, ir vismazāk polemiskais, bet arī visneinteresantākais risinājums, jo izskatās ikdienišķi, rezignēti un gurdeni.

Rolanda Beķera varonis cer, ka viņa būšanu blakus sirmais premjers būs ievērojis, un vilšanās par to, ka tā tas nav, faktiski ir lugas kulminācija. Izrādē akcenti nobīdās mazliet citā virzienā, vairāk uzmanības pievēršot tam, kas notiek ar Kungu, nevis ar Ģērbēju. Normana pārdzīvojumiem izrādes beigās varētu dot vairāk skatuves laika un telpas, ļaujot aktierim spēlēt plašākā amplitūdā.

Pēc izrādes noskatīšanās gribētos saprast, kāpēc šī luga iestudēta tieši šobrīd. Pašlaik tā ir vairāk kārtējā ierindas izrāde repertuārā, palaižot garām iespēju būt spilgtākai un labāk pamanāmai starp pārējiem Liepājas teātra iestudējumiem.