Čehovs bez pretenzijām
Andreja Žagara „Trīs māsu” iestudējums Dailes teātrī pieder pie tā izrāžu tipa, kuru konservatīvākie skatītāji ar grūti izprotamu atvieglojumu dēvē par „klasisku klasiku”. Ņemot vērā, ka Čehova, līdzīgi kā Šekspīra, darbus „klasiski”, t.i., izmantojot tradicionālus, nemainīgus principus, iestudēt ir grūti, jo tie piedāvā plašu iespējamo interpretāciju lauku, kuru katrs režisors izvēlas apdzīvot citādāk, vārds „klasisks” Dailes teātra „Trīs māsu” gadījumā drīzāk attiecas uz izrādes formu, kurā kā dominējošais izvirzās estētisms, pat zināms dekoratīvisms, ko atdzīvina atsevišķi spilgti aktierdarbi.
Izrādes vizuālais kods ir vienots – tie ir dūmakaini pasteļtoņi, neuzkrītoša greznība, gaisma un plašums, kas veido iespaidu par māsu pasaulē valdošo skaistumu un harmoniju. To, ka iespaids ir mānīgs, cenšas signalizēt Eināra Timmas radītā skatuves konstrukcija, kurā redzamas daudzas šķībi izvietotas durvis un logi, kas atgādina neaizsniedzamas un tāpēc „aklas” acis uz ārpasauli. Pirmajā brīdī scenogrāfija raisa asociācijas ar leļļu namiņu, kura viena puse atvērta skatītāju acīm un pa kuru izsmalcinātajos Kristīnes Pasternakas veidotajos tērpos pārvietojas tā iemītnieki. To, ka režisors Čehova varoņus varētu būt interpretējis kā nedzīvas marionetes, lelles, rosināja domāt arī izrādes plakāts ar nenosakāma vecuma un androgīna izskata būtnēm – trīs māsām, kam baltajās, skulptūrām līdzīgajās sejās „iezagušās” plaisas, taču abi intriģējošie vizuālie tēli tā arī paliek aptuveni, jo pamatojuma režijā tiem nav.
Andrejs Žagars intervijās atzīst, ka, iestudējot izrādi, nevēlas pateikt neko savu, bet gan atgādināt zinošiem un parādīt ne tik zinošiem skatītājiem Čehova dramaturģiskā teksta eksistenci un izcilību, taču tādējādi režisors neviļus aizzāģējis zaru, uz kura pats sēž. Noņemot atbildību no sevis, Žagars atstājis gan aktierus, gan skatītājus viens pret vienu ar lugu, ko varētu salīdzināt ar sarežģītu orķestra partitūru, kuras izpildītāju vietā ir aktieri, bet kā instrumenti izmantoti žesti, skatieni, vārdi, intonācijas, klusuma pauzes. Kā no diriģenta atkarīgs, vai skaņdarbs skanēs, tā Čehova gadījumā tikai režisora varā ir likt izrādei „atdzīvoties” – sniegt emocionālu impulsu, pārdzīvojumu. Šoreiz „neskan” – aktieri ar savām lomām cīnās paši un tiek galā atšķirīgās kvalitātēs, taču neveidojas ansambļa iespaids. Tāpat nav atbildēts uz galveno jautājumu – kāpēc māsas cieš? kas ir tas, pēc kā viņas ilgojas? Šķiet, ka izrādes vizuālajā tēlā valdošā harmonija kļuvusi arī par izrādes vēstījuma pamatu, jo neatstāj iespaids, ka Dailes teātra „Trīs māsu” varoņiem šī laiktelpa ir vienīgā, kurā tiem iespējams eksistēt – režisors nav meklējis savas atbildes uz lugas uzdotajiem jautājumiem, un līdz ar to izrāde nespēj uzburt vīziju par citu, ilgotu un kārotu, realitāti. Izrādes varoņi pilnasinīgi dzīvo „šeit un tagad”, un nerodas iespaids, ka patiešām pastāvētu sāpīga disonanse starp esošo un iztēloto, sapni un īstenību, kuru tie pauž vārdos, tāpēc arī ir grūti noticēt, kad pirmā cēliena beigās Dārtas Danevičas Irina izsaucas „Uz Maskavu, uz Maskavu!” – kopējā izrādes noskaņā tas izskan bez pārliecības, pamatojuma.
Pie izrādes veiksmīgākajiem aktierdarbiem pieder tie, kuros šīs pretrunas atklājas – Laura Dzelzīša Soļonijs un Kristīnes Nevarauskas Olga. Īpaši jāizceļ pirmais – Lauris Dzelzītis perifērajā Prozorovu mājas labākās sabiedrības „melnās avs” lomā ar savu tēlojumu ātri izvirzās priekšplānā un atdzīvina citādi diezgan vienmuļas ainas, pat neko īpašu nedarot – aktieris pastaigājas pa skatuvi uzsvērti militārā gaitā un ar drūmu, dziļdomīgu seju ik pa laikam izmet kādu neadekvātu un jocīgu piezīmi, „pāršķeļot” tukšgaitā ejošās varoņu sarunas. Taču ar minimāliem līdzekļiem ir panākts maksimāls efekts, jo šķiet, ka Soļonijā nepārtraukti risinās spraiga iekšējā darbība – konflikts starp pašradītās āksta maskas uzspiesto uzvedību, aiz kuras tiek slēpta pastāvīgā nepiederības sajūta, un vēlmi beidzot šo masku nomest un kādam atklāties. Laura Dzelzīša Soļonijs ir gandrīz vienīgais no izrādes tēliem, kurš liek noticēt, ka kaut kas trīs māsu pasaulē ir neīsts, iluzors un ka mājas iemītnieki nodarbojas ar nemitīgu pašapmānu, kuru jūt, bet no kura nespēj/negrib atbrīvoties.
Precīzi izmantojot Čehova dramaturģijā būtiskās smalkās nianses – pauzes, žestus, intonācijas –, iekšējo tēla dzīvi un attīstību izdodas parādīt arī Kristīnei Nevarauskai Olgas lomā. Izrādes sākumā vecākā no trim māsām rosīgi kārto Irinas viesību galdu un skaļi sapņo par jaunas dzīves sākumu, taču pamazām viņa saprot, ka lietas, par kurām sapņojusi – laulības un jaunība –, viņas māsām prieku nenes. Izrādes gaitā Olgā nobriest klusa samierināšanās ar savu vietu un laiku pasaulē, un fināla izsauciens „Dzīvosim!” izskan drīzāk kā mierinājums abām pārējām māsām: „Sadzīvosim!” – ar laiku, likteni, nenovēršamību.
Problemātisks ir Ievas Segliņas radītais Mašas tēls – jūtams, ka aktrisei trūkst skaidra lomas uzstādījuma un arī partnerības. Čehova lugā Maša ir viens no centrālajiem tēliem, taču lielā mērā viņas skatuves eksistence atkarīga no saspēles ar diviem citiem varoņiem – savu vīru Kuliginu un negaidīto mīlestību Veršiņinu. Diemžēl Dailes teātra izrādē „ķīmijas” šī trīsstūra ietvaros trūkst – Ginta Andžāna Kuligins ir nedaudz naivs, nepastāvīgs, ne pārāk inteliģents, taču visumā sirdsgudrs un nepretenciozs jauns vīrietis – Andžāns nedod iemeslu domāt, ka viņa varonis būtu pašapmierināts pseidointeliģents – versija, ko piedāvā luga un kas ļautu izskaidrot Mašas lielo nepatiku pret viņu. Vēl jo neskaidrākas abu attiecības padara tas, ka Ievas Segliņas varone nav sieviete, kas savā vīrā nicinātu spēcīga rakstura trūkumu, jo maigums un labestība Mašā dominē pār tieksmi pēc ideāla un šķiet, ka arī cilvēcisks vājums un nedrošība viņai nav sveši. Līdz ar to nav skaidrs, kāpēc Maša izmisīgi iemīlas Jura Žagara tēlotajā Veršiņinā – izrādē viņš nav sapņotājs ar vērienu, kurš ierodas kā jaunas dzīves vēstnesis un sabango viņas pasauli, bet gan rosīgs sabiedrības cilvēks, kurš savu vīziju par labāku nākotni klāsta drīzāk, lai kliedētu omulību traucējošo skumju atmosfēru, nevis paustu patiesu pārliecību un sapni. Šādā situācijā režisoram būtu jāfiksē un jākoriģē tas, ka šie puzles gabaliņi – aktierdarbi – īsti neveido „kopbildi”, taču tas nav noticis, atstājot Ievu Segliņu diezgan sarežģīta uzdevuma priekšā, ar kuru aktrisei vienai tikt galā nav pa spēkam.
Nepārliecinoša ir arī Dārtas Danevičas Irina – aktrise savu darbu veic godprātīgi, taču reljefs, dzīvs tēls nav izveidojies, un tas pavisam noteikti nerodas arī partnerībā ar Mārtiņa Poča Tuzenbahu, kas, šķiet, ir neveiksmīgākais aktierdarbs izrādē – papildus tam, ka aktierim nav dots precīzs uzdevums un sava vieta, Mārtiņš Počs arī neizjūt sava varoņa dzīves pozīciju un tekstu „atrunā” bez īstas izpratnes un piesaistes.
Pie izrādes veiksmēm jāpieskaita Ērikas Eglijas Nataša, kura, pretēji māsām, kas ar vērienu sapņo, bet nespēj sapņus realizēt, lido zemu, bet droši, pilnā sparā apdzīvojot „profāno” pasauli ar tās rūpēm – saimniecības vadīšanu, tērpu gādāšanu un bērnu audzināšanu. Savukārt Artūra Skrastiņa tēlotais Andrejs ir nedaudz komisks, ikdienības nomākts „liels bērns”, pār kuru stingru, pat smacējošu šefību uzņēmusies sieva. Kaut arī formāli tēls ir noapaļots, nepamet iespaids, ka aktieris tajā nav spējis atrast nevienu atbalsta punktu, nevienu niansi, kas piešķirtu Andrejam dziļumu un ļautu noticēt viņa personīgajai drāmai, kura nav mazāk sāpīga kā māsām.
Dailes teātra „Trīs māsu” iestudējums ir par cilvēciskumu – vājībām, ilūzijām, izlikšanos, nesaprašanos, savstarpējo attiecību sarežģīto dabu – visu to, kas paliek pāri, kad Čehova luga tiek atbrīvota no pretenzijām uz vispārinājumu. Taču rodas jautājums – vai skatītāji, kas pirmoreiz Čehovu iepazīs šādu, vēlēsies pie tā atgriezties?
Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente
Rakstīt atsauksmi