Izpētes objekts – ikdiena

Viņi iet un dara

Atis Rozentāls: Pēc vairāk nekā divu stundu pavadīšanas kopā ar sešiem Liepājas teātra izrādes “Parasta pirmdiena” varoņiem pārņem kaut kāda grūti formulējama sajūta, ka skatītājs ir pieredzējis ko nozīmīgu, lai gan, kā uzsvērti cenšas apgalvot izrādes nosaukums, tās izpētes objekts ir ikdiena.

Valters Sīlis, strādājot ar sešiem aktieriem, devis viņiem uzdevumu novērot kādu sabiedrībai būtiskas profesijas pārstāvi, izveidojot konkrētu tipāžu. Pēc tam, saliekot vienotā kompozīcijā, ir radīts kolektīvais portrets, kurā nav nekāda patosa vai glorifikācijas, bet nav arī mēģinājuma apšaubīt konkrēto varoņu rīcību un motivāciju.

Scenogrāfe Ieva Kauliņa koncertzāles “Lielais dzintars” Eksperimentālajā zālē izveidojusi sešas faktiski vienādas spēles ligzdas, kurās ir garenas lādes dažādu rekvizītu un kostīmu detaļu uzglabāšanai. Izrādes sākumā katrs no aktieriem savas nosacītās robežas un arī izteikšanās secību precīzi ievēro, bet pēc tam likumsakarīgi šīs robežas saplūst – seši galvenie tēli brīžiem mijiedarbojas, un daži nonāk vienā un tajā pašā vietā, teiksim, avārijas sekas ir gan policijas, gan glābēju un neatliekamās palīdzības darbības lauks. Visi aktieri aktīvi iesaistās arī kolēģu stāstā kā otrā plāna tēlotāji, īpaši daudz te ir suņu un kaķu etīžu, kad bieži vien publika smejas, tāpat arī bez groteskas neiztiek brīžos, kad jāatveido kāda aina no policijas vai mediķu izsaukuma, un pavisam savāda ļaužu parāde vēršas pie dziednieka.

Varoņu izvēle, ko režisors ir akceptējis, ir rosinoša gan ar kopīgo, gan atšķirīgo. Ir ievērots dzimumu līdzsvars – trīs un trīs, savukārt otrs iedalījums, ja tādu vispār mēģinām izveidot, ir komplicētāks. Trīs no varoņiem pārstāv operatīvos dienestus. Te ir Anetes Rimkus enerģiskā un emocionālā policiste, kuras diena svārstās no lepnuma par paaugstinājumu un prieka par darbā gūto adrenalīnu līdz sarūgtinājumam par dienesta izmeklēšanu pēc kādas sūdzības. Te ir šķietami mierīgais un pat paradoksālais Edgara Ozoliņa ugunsdzēsējs, kurš atzīstas, ka no ugunsgrēka liesmām gūst estētisku baudu. Te ir arī Kārļa Ērgļa NMPD darbinieks, kura personība atklājas pamazām, sākumā vairāk aprobežojoties ar klātbūtni dažādos izsaukumos un savas rīcības skaidrošanu. Brīžiem uz izsaukumiem nākas doties arī Karīnas Tatarinovas dzīvnieku patversmes darbiniecei, kurai ir daudz novērojumu par cilvēku attieksmi pret dzīvniekiem. Savukārt pēc negadījumiem daži to upuri nonāk Lauras Jerumas atveidotās aprūpētājas gādībā. Aktrise parāda to absolūto savaldību, ar kādu viņas varone dara savu citiem ne pārāk pievilcīgo darbu. Kā zināms kontrapunkts izrādē ir Sanda Pēča ekstrasenss – gan tāpēc, ka aktieris vienīgais atdarina akcentu, gan tāpēc, ka viņa nodarbošanās šķietami ir no citas sfēras. Taču tā ir iestudējuma gudrība – parādīt to, ka cilvēki instinktīvi tiecas pēc mistiska skaidrojuma tam, kas ar viņiem notiek.

Lai arī izrādes nosaukumā minēta parasta pirmdiena, tā ir pilnmēness pirmdiena, kad daudzu cilvēku rīcība ir emocionāli izkāpināta, pat ja zinātne tam nerod pamatojumu. Un iestudējuma lielākā vērtība ir tajā, ka skatītājs (ja vien viņš nepārstāv attēlotās profesijas) kādā brīdī saprot – cik labi, ka šie cilvēki ir tur, kur viņi ir, jo es to, iespējams, nespētu izturēt.

Reģionālā publicistika

Vēsma Lēvalde: Valtera Sīļa iestudējumam “Parasta pirmdiena”, kura autori ir visa radošā komanda (savus tekstus gatavojuši paši aktieri), dots žanra apzīmējums “darbadienas kolāža”. Izrāde man uzjunda atmiņas par laiku, kad strādāju Liepājā dažādās redakcijās, jo dramaturģija tiešām veidota pēc kolāžas principa kā reģionālā avīze – kriminālhronika, pozitīvs “mazo” cilvēku portretējums, sociāli jūtīgas tēmas padziļināts apskats, anekdošu stūrītis un saruna ar kādas neparastākas profesijas pārstāvi, piemēram, ezotēriķi, kam grūti saprast, kur ir patiesība un kur – fantāzija. Kolāžas mērķis arī ir līdzīgs kā avīzei – uzrunāt vietējo publiku, ļaut viņiem justies pamanītiem, saprastiem, paplašināt sabiedrības zināšanas par līdzcilvēkiem un sabalansēt informāciju, empātijas stimulus un garšīgu humoru.

Lielā mērā šī kolāža izdevusies veiksmīga un aktieri ļāvuši savam tēlam noticēt. To apliecina skatītāju atsauksmes, kas dzīvespriecīgi tiek paustas, kāpjot lejā pa kāpnēm no sestā stāva “Lielajā dzintarā”, kur notiek Liepājas teātra mazā formāta izrādes. Programmiņā sniegts detalizēts personāža apraksts, blakus aktieru fotogrāfijām citējot amatu aprakstus no profesiju klasifikatora, tomēr nav atklāts, cik dokumentāla ir izrāde. Skaidrs, ka aktieri intervējuši un iepazinuši konkrētus cilvēkus – policisti, ugunsdzēsēju, feldšeri, dzīvnieku kopēju un dziednieku, taču šķiet, ka te nav konsekventi izmantota verbatim pieeja, precīzi citējot atveidojamo personu. Katram tēlam Ieva Kauliņa scenogrāfijā atvēlējusi savu nemainīgu telpas daļu, ko iezīmē fona panelis un pārnēsājami konteineri, kuros ir epizodē nepieciešamie rekvizīti. Šo avīzes sleju principu pastiprina arī Viestura Andersona gaismu režija, kas ar gaismas kūli secīgi izgaismo stāstniekus. Finālā paneļi savienojas vienā baltā sienā – avīze ir izlasīta, diena noslēgusies. Kāds stāstiņš bijis aizraujošāks, kāds joks – smieklīgāks, kaut kas arī paslīd garām kā neobligāts. Aktierdarbi ir rūpīgi, lai arī teksta redakcija vietām nenāktu par ļaunu. Īstas odziņas runā ir liepājnieciski platais “e” Edgara Ozoliņa ugunsdzēsējam un deminutīvi Jerumas aprūpētājai. Emocionāli un jēdzieniski trāpīgā Frenka Sinatras dziesma Strangers in the Night finālā ierosina domu, ka šī izrāde taču ir arī par viņiem pašiem – aktieriem, kuru ikdienu skatītāji bieži pat nenojauš. Lokālā publicistika ir būtiska dzīves daļa, īpaši jau reģionos. Galvenais, lai tā nepaliek par vienīgo lasāmvielu.