Satikties ar Merilinu

Ideālā iedomu Merilina

Ingrīda Vilkārse: Jaunākais iestudējums Daugavpils teātrī iezīmēts mūsdienu britu dramaturga Pītera Kviltera zīmē, un radošā komanda režisora Herberta Laukšteina vadībā izrādi “Reiz pilnmēness zilgajā gaismā” nodēvējusi par sentimentālu komēdiju. Ar dramaturga Kviltera lugām Latvijas teātra publikai ir bijusi iespēja iepazīties vairākkārt un ne tikai Daugavpils teātrī ar izrādi “Sniega gūstā”, bet arī Nacionālajā teātrī (“Žilbinoši!”) un teātra klubā “Austrumu robeža” (“Dueti”). Par dramaturga nopelniem liecina ne tikai fakts, ka viņa lugas iestudētas vairāk nekā 40 valstīs un tulkotas vismaz 30 valodās, bet arī tas, ka autors divas reizes nominēts Lorensa Olivjē teātra balvai (“Labākā jaunā luga” un “Labākā jaunā komēdija”).

Kviltera komēdija “Reiz pilnmēness zilgajā gaismā”, kurā mijas realitāte un fantāzija, iezīmīga ar to, ka autors kā bizē sapinis atsauces un citātus no 1955. gadā tapušās režisora Billija Vaildera filmas “Septītā gada drudzis”, pēc kuras pasauli pāršalca un par ikonu kļuva fotogrāfija ar Merilinu Monro baltajā plīvojošā kleitā uz metro gaisa lūkas. Lugas struktūra un kompozīcija, kā tas bieži raksturīgs vieglai komēdijai, neparedz nedz īpašus sarežģījumus, nedz konfliktus vai kulminatīvus punktus, tā veidota kā viegli plūstošs sadzīvisks, drusku smeldzīgs un reizē komisks ģimenes attiecību stāsts, kurā vientuļš tēvs Harijs, lai remdinātu savu vientulību (bērni – meita un dēls – viņu reti apciemo), par savu sarunu biedreni un tuvāko draudzeni izvēlējies uz mājas sienas plakātā redzamo Merilinas Monro bildi. Un, kā jau fantāzijās tas notiek, Merilina atdzīvojas.

Uz skatuves scenogrāfs Aigars Ozoliņš izveidojis tādu kā šķūņa/ vecas mājas caurumotu karkasu, kas dažādās gaismu spēlēs ažūri izgaismojas, un tā centrā cilvēka auguma plakāts ar Merilinas Monro tēlu baltā plīvojošā kleitā. Brīžos, kad šis tēls “atdzīvojas”, aiz mājas izgaismojas milzīgs pilnmēness.

Pirmizrādē dzīvai un sirsnīgai komēdijai, īpaši pirmajā cēlienā, pietrūka veiksmīga temporitma, personāžu dialogi virspusēji slidinājās viens otram garām, radot sajūtu, ka, iespējams, būtu bijis labi, ja režisora stingrā roka ekspozīcijas materiālu būtu īsinājusi un koncentrējusi. Visa ekspozīcijas intriga koncentrēta un rotē ap situāciju, kad abi Marģera Eglinska Harija bērni – Kristines Veinšteinas atveidotā meita Eimija un Egila Viļumova spēlētais dēls Skots – konstatē un ir uztraukti par to, ka viņu tēvs sarunājas ar uz plakāta esošu Merilinu Monro, kuru pārliecinoši nospēlē, nodejo un izdzied aktrise Zanda Mankopa. Turklāt tikai ainās, kurās parādās Mankopas Merilina, kas pilna dzīvīguma, koķetērijas, skaistas balss un meistarīgas dejotprasmes, izrāde iekrāsojas romantiskos toņos un atdzīvojas.

Irina Bogeruka radījusi lieliskas horeogrāfiskas epizodes un dejas gan visam ansamblim, gan Zandas Mankopas Merilinai un Jevgeņija Mihailova Maksim. Otrajā cēlienā ievērojami veiksmīgāk un veiklāk risinās gan sižets, gan parādās asprātīgas un uzrunājošas ainas, piemēram, meitas Eimijas “garu atbaidīšanas” epizode, tāpat Makša un Skota saruna pēc dzērumā pavadītas nakts.

Izrādi caurvij populāras dziesmas no Monro repertuāra, un, līdzīgi kā filmā, par katalizatoru ģimenes sacementēšanai un atkal apvienošanai kļūst Merilinas Monro tēls. Izrādes beigās Merilina Harijam saka: “.. pilnībā jau es nepazudīšu no tavas pasaules. Es esmu visur! Uz T-krekliem, somām un krūzēm, galerijās un veikalos. Mani liek pat uz pulksteņiem…” Ar cerību, ka, sajūtot skatītājus zālē, aktieru komandas saspēles kļūs meistarīgākas un emocionālākas, uz satikšanos ar Merilinu!

Vientulības fantoms

Atis Rozentāls: Cik noprotams no publiskās komunikācijas, piedāvājums iestudēt Daugavpils teātrī Pītera Kviltera lugu “Reiz pilnmēness zilgajā gaismā” nācis no režisora Herberta Laukšteina. Zināms arī tas, ka šo darbu Uģis Segliņš bija pārtulkojis Liepājas teātrim, bet vadības maiņas dēļ plānotais iestudējums nenotika. Var just, ka Laukšteinam luga patīk, iespējams, pat nekritiski, jo nav īsinātas vietas, ko varbūt būtu vērts īsināt, tātad režisors uzskata, ka nekas izrādē nav par garu vai teksta par daudz. 

Kvilteru mēs vislabāk atceramies pēc viņa lugas “Žilbinoši!” iestudējuma Latvijas Nacionālajā teātrī, bet Daugavpils teātra repertuārā joprojām ir viņa luga “Sniega gūstā”. Laukšteinam šī ir otrā izrāde Daugavpilī pēc “Nākamgad tai pašā laikā”, un galvenās lomas atveidotājs ir viņa kādreizējais students Marģers Eglinskis, kurš savas aktiera gaitas sāka Liepājā, bet nu jau kādu laiku ir Daugavpils teātra latviešu trupas vienīgais vecāka gadagājuma vīriešu atveidotājs, kam palīdz viņa dabiskais sirmums.

Kvilters modelē situāciju, kurā stipri nolaistā mājā dzīvojošs pavecs vīrietis aiz vientulības sāk sarunāties ar Merilinas Monro plakātu (otrs lugas nosaukums ir “Merilina un es”). Viņa uztverē attēls atdzīvojas un atgādina bijušo sievu, kura viņam šķitusi līdzīga slavenajai aktrisei (un nav svarīgi, vai tā arī bija). Dēla, meitas un viņas kārtējā drauga ierašanās ir plānota, jo tēvs vēlas bērnus informēt par mājas pārdošanas ieceri, bet sastop iracionāli formulētu, bet racionāli pamatotu pretestību – bērni māju uztver kā sava mantojuma daļu, bet aizsedzas ar bērnības atmiņām. Kvilters iezīmē abu jau pieaugušo bērnu visai būtiskās bērnības garīgās traumas, bet neskaidro to iemeslus. Lugā ir raksturi, ko lobīt un atklāt, taču izrāde lielākoties notiek teksta līmenī, un Egila Viļumova atveidotā Skota īgnums un fiziskā neveiklība, kā arī Kristīnes Veinšteinas Eimijas vēlme visu laiku būt skaistai, jo bērnībā viņa uzskatīta par neglītu, tiek izspēlēti, bet tīrā konstatācijas līmenī. Aktierspēlē netiek nepārprotami parādīts, vai lūzums bērnu attieksmē pret tēvu ir patiess vai imitēts. Kā absolūts tīrradnis iestudējumā parādās Jevgeņija Mihailova apburošā tiešumā atveidotais Eimijas draugs. Otrā cēliena sākuma skats ar ļoti iereibušajiem vīriešiem ir visai precīzs dzērāju izpausmju ziņā, bet pati reibuma atveidošana ir tik rūpīgi izstrādāta, ka ievelk ainu divreiz par garu.

Centrālais duets tomēr ir Marģera Eglinska Harijs, kurš šļūkā kājas, uzsverot savu vecišķumu, bet viņa tēls, lai arī pēc ieceres aizkustinošs, tomēr ir arī nedaudz kaitinošs, kādi gan vientuļnieki mēdz būt. Zanda Mankopa ikoniskajā kleitā un Merilinas parūkā runā liriskā runas melodijā, taču starp abiem aktieriem pirmizrādē vēl nebija izveidojusies tā ķīmija, kas ļautu sajust, ka cilvēks un viņa iztēles tēls ir saauguši tiktāl, ka saprot viens otru bez vārdiem. Un tāpēc tiek runāts, runāts un runāts. Taču tiek arī dejots, un te jāuzteic horeogrāfes Irinas Bogerukas pienesums.