Sapnis par pilnvērtīgu dzīvi

Atis Rozentāls: Pagātne nelaiž vaļā

Konora Makfērsona luga “Mirdzošā pilsēta” nav viegli iestudējama un viegli skatāma. Tajā ir piecas ainas, kurās mainās galvenais uzmanības objekts – no psihoterapeita pacienta uz terapeitu pašu, tad atkal uz pacientu, atkal uz viņu pašu, beigās šķietama atrisinājuma vietā radot veselu gūzmu neatbildētu jautājumu.

Dmitrija Petrenko iestudējumā no diviem galveno varoņu atveidotājiem pārliecinošāks ir Lauris Dzelzītis Džona lomā. Aktieris ļoti niansēti un nesaudzīgi atklāj sava varoņa vainas apziņas un agresivitātes sajaukumu, kas viņa apziņā sublimējas kā mirušās sievas rēgs. Otrajā terapijas seansā, kas izrādē ir centrālā aina ar izvērstu varoņa monologu, Lauris Dzelzītis sava varoņa apziņas un zemapziņas biedējošās dzīles izdzīvo pārliecinoši, bet to tieši satura dēļ ir psiholoģiski grūti skatīties. Psihoterapeita (vai garīdznieka) lomā, pēkšņi uzklausot svešu grēksūdzi, nonāk skatītājs, un tā ir neomulīga sajūta. Savukārt tajā salīdzinoši neitrālajā spēles veidā, kādā bijušo mācītāju un psihoterapeitu Janu atveido Andris Bulis, šādas konkrētības nav, raisot diezgan kaitinošu neskaidrību par to, kas šis cilvēks ir patiesībā. Zinot Dmitriju Petrenko, ir ļoti iespējams, ka viņš ļoti apzināti jauc pēdas, skatītājam tieši nepasakot, kas īsti ar Janu notiek (un vismaz divējādi ir uztverams arī izrādes fināls), vienlaikus tomēr gribētos, lai būtu sajūta, ka pats aktieris tomēr saprot, ko spēlē, jo pašlaik viņš spēlē to, ka varonim nekas nav skaidrs, bet aktierim šāda skaidrība tomēr nāktu par labu. Divās ainās, kurās Buļa varonis ir centrā, nevis tikai uzklausa pacientu, atklājas Jana vājums – gan pret izmisušo, tāpēc agresīvo bērna māti Nesu, kas Anetes Kursītes versijā ir tiešām nesaderīgs pāris bijušajam mācītājam, gan arī apzināti neveikli risinātajā skatā ar parkā nolīgto Lorensu, kuru Mārtiņš Upenieks rāda kā tikai naudas dēļ geju prostitūtas rūpalu izvēlējušos un samērā lietišķu, visticamāk, heteroseksuālu vīrieti. Vai Jans ir gejs, vai arī šis ir viens no veidiem, kā viņš izmisīgi mēģina saprast savu identitāti? Apjukuši un izmisuši ir visi četri varoņi, un visi četri dzīvo pagaidu mitekļos.

Pašlaik izrāde vēl ir samērā smagnēja, tajā visas ainas nav līdzvērtīgas, un tā prasa no skatītāja aktīvu līdzdomāšanu, bet pārāk nepalīdz tās veicināšanā. Paliek jautājumi par izrādes satura sasaisti ar biblisko lugas nosaukumu (bet tā ir autora izvēle), atsevišķiem jau lugā iekodētajiem sižeta elementiem (piemēram, sabojāto namruni) un tēlu, kas parādās izrādes beigās (es izdomāju divas versijas, kas šis tēls ir).

Pašmērķīgs šķiet scenogrāfa -8 piedāvātais telpas risinājums ar pagrabstāva sienai cauri izlauzušamies koka saknēm. Tā ir visai uzkrītoša metafora galveno varoņu centieniem aizrakties līdz savai būtībai. Edgara Raginska mūzikai ir vairāk papildinoša funkcija.

Gundega Saulīte: Izklaides vakara nebūs

Izrāde “Mirdzošā pilsēta”, kuras garums ir tikai mazliet vairāk par pusotru stundu, lielā mērā samulsināja. Vispirms jau tās metrāža, par kuru skatītājam jāpērk biļete par pilnas izrādes cenu. Taču tas nebija vienīgais mulsuma iemesls. Īru dramaturga Konora Makfērsona dramaturģijai raksturīgs koncentrēts lakonisms, ja atceramies pirms gadiem skatīto izrādi “Slazdā”, arī viendaļīgu skarbas realitātes atspulgu, ko Dailes Mazajai zālei bija iestudējis Jans Villems van den Boss. Arī šoreiz, sekojot lugas dialogiem, daudz kas paliek līdz galam nepateikts, nojaušams vai iedēstīts pārdomām pēc izrādes beigām. Līdz ar to nopietni jādomā par izvēlētā darba adresātu. Kas būs tik drosmīgs, lai ļautos līdz ar varoņu centieniem izprast arī savu dzīvi, tās jēgu? “Mirdzošā pilsēta” nesola jauku un mierīgu atpūtas vakaru.

Šoreiz režisoru Dmitriju Petrenko acīmredzami uzrunājis lugas centrā liktais psihoanalīzes process, kas norit starp Andra Buļa psihoterapeitu Janu un viņa pacientu – Laura Dzelzīša atveidoto Džonu. Un, protams, tas, kā, laikam ritot, terapeits un viņa pacients šķietami mainījušies lomām, jo lugas izskaņā terapeitiska palīdzība nepārprotami vajadzīga nesenajam dziedniekam. Šis likteņa piespēlētais paradokss notiekošajam piešķir gan melnā humora akcentu, gan pat tādu kā mistikas klātbūtni. Katrā ziņā šī dzīves piespēlētā “lomu maiņa” ir gan dramaturģiskais kodols, gan visa darba ironiski skarbais vispārinājums. Izrādās, nevajag nemaz daudz, lai šī apmainīšanās lomām notiktu.

Spēlē norit scenogrāfa -8 iekārtotā telpā, liela nama puspagrabā, kur aiz sešu rūšu lodziņa samanāma ielas dzīve, bet visa notiekošā būtību vispārliecinošāk izsaka lielizmēra glezna pie skatuves dibensienas. Tā pauž totālu vientulību, piedodiet, autoru neatpazinu. Taču ar interesi sekoju gleznojuma transformācijai, ko asprātīgi un daudznozīmīgi piedāvā scenogrāfs. Šo vientulības motīvu nepārprotami pauž arī Edgara Raginska muzikālā partitūra. Galveno lomu atveidotājiem piespēlē arī Anete Kursīte Nesas un Mārtiņš Upenieks Lorensa lomā.

Andra Buļa un Laura Dzelzīša saspēle ir galvenais pievilkšanas spēks tiem, kas izrādes gaitā pacentīsies sekot un iedziļināties izjūtās un pārdzīvojumos aiz vārdiem. Laura Dzelzīša monologā par piedzīvoto un pārdzīvoto no klusa čuksta līdz izmisuma kliedzienam saklausāms sauciens pēc palīdzības un sapratnes. Un paradoksāli, ka viņa atdzimšanai pietiek, izpaužot savas problēmas šķietami inertajam uzklausītājam – terapeitam Janam. Dzelzītis nospēlē arī sava varoņa atgriešanos dzīvē, savas apziņas un pašapziņas atgriešanos. Un viņam pretī Buļa varoņa apjukums tikai pieaug. Abu divspēlē skaisti nospēlēts process!

Bet kur tad “Mirdzošā pilsēta”? Droši vien mūsu sapņos un ilgās par skaistu un pilnvērtīgu dzīvi.