Diētiskā izklaide

“Lampu drudzis”, “Trokšņi aiz skatuves”, “Teātris aiz skatuves”, “Klusumu! Notiek izrāde” – ar šādiem nosaukumiem uz Latvijas teātru skatuvēm ir rādīta angļu dramaturga Maikla Freina luga “Noises Off”, kas lielu atsaucību guvusi Vestendā un Brodvejā. Grūti noticēt teātra hronikai, ka Latvijas profesionālajā teātrī šim 1982. gadā sacerētajam metateatrālajam bulvāra tipa gabalam ir bijuši pieci iestudējumi. Tajos izspēlēts kādas angļu ceļojošas trupas topošās izrādes ģenerālmēģinājums, kurā ekscentriskos aktierus kopā cenšas saturēt prasīgs režisors, un arī fragments no jau gatavās izrādes, kura īsti profesionālā garā notiek par spīti aktieru un viņu atbalstošā personāla domstarpību uzkarsētajai atmosfērai aizskatuvē.

Diezin kādu iemeslu dēļ kā šodien redzēta no atmiņas uzpeld spocīga aina no 2013. gada iestudējuma Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī ar Tatjanas Lukašenkovas aizmāršīgo aktrisi izspūrušā sasukā un acenēm degungalā. Apgūstot mājkalpotājas tekstu un kustību trajektoriju, viņa vienlaikus izmisīgi mēģina atcerēties darbību secību rīcībai ar sardīņu šķīvi, kas arvien tiek novietots nepareizi. Jau toreiz nebija izprotams šīs komēdijas panākumu fenomens ārzemēs. Tādēļ vēl jo vairāk izbrīnīja tās pašas lugas parādīšanās Valmieras Drāmas teātra repertuārā nākamajā gadā. Savulaik 1987. gada izrādes popularitāti Drāmas teātrī, visticamāk, nodrošināja padomju laikam neparastais materiāls, kas nemēģina neko mācīt un ne par ko pārliecināt, bet tajā pašā laikā dod iespēju pārkāpt noteikumus un, domājams, piedzīvot mazu gandarījumu, ielūkojoties aizkulisēs jeb ieraugot no ikdienas pelēcīgās ainavas noslēpto. Un ja vēl to dara virtuozi aktieri ar Elzas Radziņas perpetuum mobile priekšgalā… Pa vidu tam 1998. gadā Daugavpils teātrī un 2004. gadā Liepājas teātrī tapušie iestudējumi, šķiet, saistāmi ar vēlmi paļauties uz sevi pārbaudījušas lugas stabilo karkasu, kas garantētu jautrību un – skatītājus.

Lugas sižets uz kādu grodumu nepretendē, bet kontrasti starp lugas aktieriem un viņu varoņiem, dinamiskā darbība un aicinājums neaizmirst, ka ikvienam notikumam ir vairākas versijas atkarībā no skatpunkta, ir zināmi priekšnoteikumi aizraujošam stāstam, bet… Mediji acīmredzot ir izsmēluši smieklu rezerves, ko varētu atlicināt situāciju komēdijām. Arī teātra un mākslas kā parādības uzbūve ir uzšķērsta un preparēta neskaitāmas reizes ar dažādiem paņēmieniem atšķirīgās radikalitātes pakāpēs. Tādēļ iepūst dzīvību šajā lugā a priori ir sarežģīts uzdevums.

Dailes teātra jaunās sezonas atklāšanai to ir uzņēmies režisors Mārtiņš Eihe, kura radošajā biogrāfijā pavīd materiāli ar izklaidējošiem elementiem un komerciālu potenciālu. Iestudējumam teātra Lielajā zāle dots atkal cits nosaukums – “Mazliet par skaļu”.

Un tomēr… Latvijas teātris ilgtermiņā ir bijis gana daudzveidīgs kā saturā, tā arī formā, lai atklātu, uz ko tas ir spējīgs. Un līdz izrādes programmā uzburtajam filozofiskajam vispārinājumam, proti, demonstrēt vienkāršotu izdzīvošanas paraugu, kam ir vērā ņemams sociāls raksturs, kas piedāvā iespēju būt stiprākam par savu sāncensi un izrēķināties ar to, skatuviskajā darbībā tomēr ir jānonāk. Tādēļ arī komēdijai, lai to nosauktu par kvalitatīvu izklaidi, nepietiek ar raitu darbību, ko pavada impozanto varoņu replikas divdomīgās intonācijās. Jāatzīst, nav liegts viņos visos saskatīt gana sulīgas personības, neparastas biogrāfijas un oriģinālus domāšanas veidus. Ņemot vērā, ka viņi ir spiesti sastrādāties kopīga mērķa vārdā, iespējams, sabiedrības paradoksāli vienojošā daudzveidība ir tā tēma, kuras dēļ šo lugu būtu vērts iestudēt un skatīties šodien.

Nevar gan apgalvot, ka teātris nebūtu centies. Justīne Kļava, kura tulkojusi lugu, ir arī ieviesusi dažas lokālai saprašanai domātas detaļas. Izrādē ieskanas ironiskas frāzes par izrādēm bez skaņas, kas nepārprotamu zemtekstu iegūst kontekstā ar izrādes režisora Loida Dalasa tēlā iestrādāto Alvja Hermaņa parodiju. Arturs Krūzkops uzsver režisora slāpēto runas manieri, kas kavējas lielas domas priekšā. Tāpat ir stilizēti viņa iecienītie apģērba gabali – robusts virskrekls un smalka bītlene zem tā.

Vienīgi – vai, apsmaidot Alvi Hermani un acīmredzot viņa pašreizējo radošo sniegumu pielīdzinot izrādes varoņu pieticīgajam produktam, Dailes teātris apzinās, ka ar šādu izrādi diskreditē paša pieteiktās mākslinieciskās ambīcijas, starp monumentāliem un jutekļus kairinošiem inscenējumiem piedāvājot ko stipri diētisku. No otras puses, varbūt tas ir likumsakarīgi, jo Eiropa elpo ne tikai smalkos festivālos un skatēs, bet arī projektos, kas paredzēti diezin ko neizvēlīgai pamatplūsmai.

Dailes teātra izrādes scenogrāfa Emīla Jansona skatuves iekārtojums ir funkcionāls un tik bezpersoniski neuzkrītošs, ka ir izslēgtas jebkādas pretenzijas uzsvērt savu autorību. Nevar noliegt, ka teatralitātes klišeja, šo teātri teātrī izspēlējot uz stalažām ar neskaitāmām durvīm, kuras neved nekur, ir veidota apzināti, lai uzturētu rotaļīgi nenopietno noskaņu. Vienlaikus vizuāli pašvērtīgs noformējums ļautu eksperimentēt ar fiktīvās lugas un fiktīvā teātra darbības laiktelpu, kas varētu viest savas vēstījuma korekcijas. Mazliet teātra maģijas uzjundī, kad negaidīti apvēršas skatuves dibenplānā ierīkotie gaismu mākslinieka Mika Guda pārziņā esošie prožektori un iezīmē teātra un realitātes robežu mainīgās attiecības.

Vienmēr gan var patverties iemīļotu aktieru klātbūtnē. Turklāt Dailes teātris neizlīdzas ar “otro” sastāvu. Kādā izrādē vienuviet būs redzamas pat trīs teātra šodienas sejas – Mārtiņš Meiers, Ieva Segliņa un Arturs Krūzkops. Bet šoreiz rodas iespaids, ka aktieri ir samierinājušies, ka tomēr mēdz būt arī mazas lomas. Viņi nav izmantojuši iespēju vēl vairāk sarežģīt izrādes tēlu komplicēto struktūru, atveidojamā aktiera un tālāk viņa iemiesotā varoņa raksturam pievienojot arī savas personības šķautni un veikli mainot šīs maskas.

No ansambļa var izcelt Janu Herbstu, kura sniedz ārēji savdabīgu un vienlaikus neforsētu aktrises Dotijas un viņas atveidotās mājkalpotājas raksturojumu, kas šīs varones mietpilsoniski šauro pasaules skatījumu padara intriģējošu. Šis veikums ir krietni pārāks par pagājušās sezonas izrādē “Rīkojums Nr. 2” veidoto Ilzes Viņķeles portretu, kura attīstība līdzīgi lielākajai daļai pārējo varoņu bija apstājusies pusceļā pie dažām atpazīstamām kustībām un intonācijām, rezultātā vairāk atgādinot karikatūru. Vēl nepiespiesti amizējas Klāva Kristapa Košina un Martas Lovisas Jančevskas iemiesotie trupas jaunākie aktieri, kuru atveidotajiem mīlniekiem jācīnās ap nepaklausīgiem durvju rokturiem un jāslapstās pa istabām, uzmanoties no nelaikā pārbraukušajiem mājas saimniekiem. Bet pārējie, kuru vidū Mārtiņš Meiers, Madara Viļčuka, Dainis Gaidelis, kā arī Katrīna Griga (vai Ieva Segliņa) un Aldis Siliņš trešajā plānā sev atvēlētā skatuves laika nogrieznī veiksmīgi saglabā pašcieņu, ļaujot skatītājiem uzjautrināties par viņu varoņu nošļukušajām biksēm, greizsirdībā plēstiem traukiem, vājo dzirdi vai konceptuālām uztveres problēmām.

Šoreiz diezin ko liela palīdze nav bijusi Ilzes Vītoliņas kostimērija, jo, kaut arī spēcīgi individualizēta, tā tomēr rada stipri salasītu iespaidu, pat neraugoties uz košo darbojošos personu loku. Savukārt izrādes varoņu spēlēto tēlu tērpi, kaut arī apzināti stereotipizēti, ir gaužām garlaicīgi – mājkalpotāja baltā priekšautā, mākleris uzvalkā, ierēdne lietišķi rūtotā kleitā, atpūtnieki baltā no galvas līdz kājām un zaglis melnā treniņtērpā.

Ja pirmajā cēlienā skatītāju vēl nodarbina spēles noteikumu apzināšana, tad otrajā mēģinājumi izsekot varoņu sīkajiem pārpratumiem kļūst mokoši. Un tas par spīti draudzīgajam izrādes ilgumam, konkrēti, divas stundas, ieskaitot starpbrīdi, kuru pavadīt teātra bufetē ar skatu uz rudens vakara saules iekrāsoto Brīvības ielu. Aiztaupot lugas trešo cēlienu, šī izrāde beidzas, varoņiem saucot uz skatuves režisoru – ne tik daudz, lai viņu apsveiktu, cik tamdēļ, lai viņš uzņemtos kādu tiesu atbildības par galīgo kopdarbu, ko cita starpā ietekmēja viņa paša neapdomīgie sānsoļi.

Noslēdzot nākas nepieklājīgi tieši citēt režisoram Kārlim Auškāpam veltītās grāmatas “Dzīvot no tā, kā nav” recenzentes Anitas Vanagas vārdus “KDi”, viņai atsaucoties uz šī paša Dailes teātra kādreizējo literārās daļas vadītāju Uģi Segliņu, ka “laba luga Londonā nav tas pats, kas laba luga Rīgā”. Par spīti globalizācijas bezkompromisu tieksmei universalizēt, lai veicinātu patēriņu, un, jā, arī nodrošinātajai iespējai sasniegt citādi neiedomājamu vērienu šķiet, ka teātris savu īpašo dabu joprojām atklāj ciešā sasaistē ar vietējiem, kurus vieno kopīgi izsāpēti stāsti un sapratne no pusvārdiem.