Meklējot apgaismību

Ir pagājis vairāk nekā gadsimts, kopš Hermanis Hese sarakstīja “Sidhartu”, taču tā aktualitāte nebūt nav zudusi un, iespējams, nezudīs arī pēc vēl 100 gadiem. Sevis, dzīves jēgas un augstākas patiesības meklējumi kādā dzīves posmā nodarbinājuši teju ikkatru, un tie ir fokusā arī Heses darbā. Šī gada Rūras triennāles ietvaros Sidhartas stāstam mūzikla formātā pievērsusies beļģu režisore Lisaboa Haubrehtsa, ap sevi pulcējot kolorītu un starptautisku komandu, tai skaitā Latvijas Radio kori ar diriģentu Kasparu Putniņu un Dailes teātra aktrisi Milēnu Miškēviču.

Kas es esmu?

Lai gan Sidhartas garīgo un fizisko ceļojumu uz augstāku “es” iespējams skatīt kā universālu stāstu par nepieciešamību dzīvē pašam gūt pieredzes un mācīties, pilnveidoties no tām, pretī nostādot sekošanu citu radītām, dažkārt uzspiestām dogmām un doktrīnām, romāns, līdzīgi kā ļoti daudzi Heses sarakstītie darbi, ietver neskaitāmas acīmredzamas atsauces uz autora dzīvi. Darba sākumā titulvaronis dodas projām no mājām, laužot savu vecāku tradīcijas dzīvot brahmaņu kārtā, tādējādi spoguļojot Heses sarežģītās attiecības ar reliģiozajiem vecākiem un nepiepildītās gaidas par karjeru teoloģijā. Tāpat biogrāfiskas paralēles iespējams vilkt starp Sidhartas laiku pilsētā un tajā izcelto kapitālisma kritiku un Heses vilšanos mietpilsoniskajā dzīvē, kas abu gadījumā noved pie bēgšanas no tiem piederošajām ērtībām un līdzcilvēkiem, turpmāk rezultējoties sarežģījumos attiecībās ar dēlu/ dēliem, tomēr spējot nest arī garīgu pilnību.

Līdzīgi kā Hese, rakstot “Sidhartu”, brīvi interpretēja budisma un hinduisma idejas kā ietvaru sev aktuālo problēmu un rietumu individuālisma ideju iztirzāšanai mītiskā, idealizētā un romantizētā Indijas pasaulē, arī Haubrehtsa izrādē, kuras dramaturģiskā materiāla autore ir viņa pati, brīvi izmanto rakstnieka darbu kā ietvaru sevi nodarbinošo ideju, problēmu un šaubu risināšanai, iekļaujot tajā arī biogrāfiskas detaļas.

Par iestudējuma centrālo vēstījumu varētu definēt ideju, ka cilvēka personība ir pielīdzināma dzīvē sastapto cilvēku kolāžai. Galvenajam varonim nozīmīgos brīžos kā no atmiņu dzīlēm uz skatuves parādās un muzikālo ainavu palīdz veidot ceļā sastaptie cilvēki: māte, Buda, garīgie domubiedri, tauta… Vēl izteiktāk šo ideju iespējams ieraudzīt pašas izrādes un tās veidošanas formātā. Kā atzinusi režisore, veidojot iestudējumu, viņa aicinājusi tajā piedalīties sev nozīmīgas personības, un katra no tām devusi ieguldījumu iestudējuma satura veidošanā, padarot uz skatuves redzamos ne tikai par izpildītājiem, bet arī radītājiem. Tāpat vairumu varoņu, kuri grāmatā ir vīrieši, attēlo sievietes, jo Haubrehtsas dzīvē iedvesmojošas sievietes ir bijušas skaitliskā pārākumā.

Pavisam tiešas paralēles ar režisores piedzīvoto iespējams saskatīt faktā, ka viedās pārcēlājas Vāsudevas loma uzticēta indiešu horeogrāfei un dejotājai Šantalai Šivalingapai. Viens no galvenajiem impulsiem radīt izrādi bija Haubrehtsas 2020. gada darba ceļojums uz Indiju, kura laikā sarunās ar Šivalingapu režisore guva vērtīgas atziņas un citādu skatpunktu uz savu dzīvi un ķermeni, rezultējoties vēlmē par to reflektēt arī publiski. Arī Sidharta savu pilnību sasniedz, tieši dzīvojot līdzās Vāsudevam.

Otra nozīmīgā tēma izrādē ir Sidhartas interseksualitāte un interseksuālo personu neiederēšanās pasaulē, kura sevi vēl aizvien strikti kārto binārā dzimumu dalījumā. Līdzīgi kā režisore, beļģu dziedātājas Meskeremas Mēsas tēlotā Sidharta ir interseksuāla persona, kura audzināta kā sieviete, lai gan viņas ķermenis atšķiras no klasiskā priekšstata par attiecīgo dzimumu un nav spējīgs pildīt visas tās lomas, kuras tam uzliek sabiedrība. Viens no iemesliem Mēsas Sidhartai doties pasaulē ir vēlme aizbēgt no vecāku veidotā priekšstata par viņas identitāti un mājām, kuras būvētas uz šiem meliem, pat ja to sākotnējais nodoms ir bijis viņu pasargāt.

Pilsētas ainā neiederība sabiedrībā sava ķermeņa dēļ risināta vistiešāk. Tur Sidharta sastopas ar Miškēvičas tēloto kurtizāni Kāmalu (lomā dažkārt būs redzama arī režisore). Lai gan abas varones vieno iekāre un kaisle grupas “ABBA” dziesmas Lay All Your Love on Me pavadījumā, lūzumu attiecībās iezīmē moments, kad Kāmala izsaka vēlmi iegūt no Sidhartas bērnu. Izceļot Sidhartas citādību, apkārt esošais koris, kas ataino pilsētas tautu, sadalās heteroseksuālos pāros, kas nelaimīgos mīlniekus nošķir, atstājot viņus ar ilgām pēc neiespējamā: Kāmalu ar caurspīdīgu grūtnieces vēderu – realitāti, kuru viņas mīļotā persona nespēj piepildīt; Sidhartu ar jautājumu – kādēļ citi viņu uzskata par nepilnvērtīgu tādēļ, ka viņa nespēj piedalīties reproduktīvajā procesā.

Paldies par mūziku

Turpinot atsaukties uz 70. gadu mūzikas leģendām, kuru dziesma iekļauta iestudējuma eklektiskajā mūzikas partitūrā, jāvērš uzmanība uz vienu no izrādes spēcīgākajiem elementiem – mūziku. Lai gan izrādes galvenā komponiste ir Kerolaina Šova, muzikālos jaundarbus un improvizācijas iestudējumam devuši arī vairāki no izpildītājiem; to visu kopā savienojis muzikālais vadītājs Kristians Balvigs.

Citējot mūziķi un izrādes dalībnieku Kasperu Klausenu, koris ir šīs izrādes sirds. Līdzās titulvaronim viņi uz skatuves redzami visvairāk, iemiesojot Sidhartas dzimtā ciema iedzīvotājus, Budas sekotājus un pilsētniekus. Tomēr paralēli fizisku tēlu atveidošanai viņu balsis iemieso arī abstrakto ideju par ko augstāku – vispārēju patiesību, dzīves jēgas noslēpumu, kas turpat gaisā vien lidinās un piepilda telpu. Īpaši spilgti tas jūtams brīžos, kad dziedātāji atsakās no vārdiem un atmosfēru rada ar vokalīzēm vai pat plaukšķinot. Balsu kopums kā kādu kosmisku zināšanu reprezentācija, ar kuru jāmācās apieties un saprast, izcelts arī faktā, ka diriģentam Putniņam ir piešķirta Sidhartas tēva loma; izrādes sākumā Sidharta vēro, kā tēvs vada kori un pie sevis atkārto plaukstu kustības, bet, tuvojoties finālam, kori izdodas iekustināt arī pašai.

Tradicionālāku Indijas auru iestudējumam piešķir indiešu mūziķe Zila Hana, kura izrādē ataino Budu. Pakāpusies augstāk par pārējiem, viņa smeldzīgi un vilinoši izdzied savu mācību, spēlējot harmoniju. Tērpusies budistu mūkiem tradicionālās safrāna oranžās krāsas kostīmā, Hanas Buda drīzāk atgādina Budai jeb smejošo Budu, nevis budisma pamatlicēju Sidhārtu Gautamu, piešķirot izrādei siltumu un ironijas devu.

Starp muzikālajiem priekšnesumiem vēl vērts izcelt venecuēliešu soprāna Samuela Marinjo dziedājumu. Kopā ar Klausenu viņiem uzticēts spēlēt Sidhartas agrākos domubiedrus, Budas sekotājus. Emocionāli zemākajā brīdī pēc šķiršanās ar Kāmalu Marinjo dzidrais balss tembrs, līdzīgi kā apkārt riņķojošais robotputns, kalpo kā cerības stars; tomēr šajā gadījumā tas nenāk no abstraktās, kosmiskās balss kora izpildījumā, bet gan no Sidhartas agrākā līdzgājēja. Zīmīgi, ka Haubrehtsa iestudējumā atteikusies no uzticīgā drauga Govindas tēla, to daļēji aizstājot ar vārdos nenosauktajiem mūkiem, tādējādi gan atsakoties no varoņa idealizēšanas, kā to grāmatā dara Govinda, gan izceļot Sidhartas un Kāmalas attiecību nozīmīgumu, jo rodas sajūta, ka viņa ir pirmā, ar kuru Sidharta spēj justies tik tuvu cilvēciski; ne tikai fiziski, baudot miesas kāri, bet arī garīgi.

Patiesība ir tur ārā

Līdzīgi kā vairums Rūras triennāles iestudējumu “Sidharta” tiek izrādīta izbijušā industriālā ēkā – Cvekela mašīnzālē, kas celta 1909. gadā; desmit gadus pirms Hese uzsāka rakstīt “Sidhartu”. Plašā telpa ar augstajiem griestiem un balsinātajām sienām šķiet kā templis vai baznīca industriālajai revolūcijai, kas pilnībā izmainīja akmeņoglēm bagāto Rūras ielejas ainavu. Turpretim “Sidharta” ir tipisks romantisma literatūras piemērs, kas vērsās pret dominējošo racionālo un industriālo pasaules kārtību. Tādējādi telpa iegūst nozīmi ne tikai savas nolietotās estētikas dēļ – nokritušas sienas flīzes, nobrucis apmetums un nevienmērīgs grīdas segums vēsta par pasauli, kura nav stabila un droša, līdzīgi kā pašreizējā, bet arī simboliski – rūpniecības ēka iemieso teoriju, sistēmu un racionālo domu lauku, kurā Sidharta maldās līdz izrādes finālam, kad viņa izbēg no ēkas caur durvīm skatuves dibenplānā.

Scenogrāfs Samijs van den Hēvels izteiksmīgo telpu papildinājis ar divām lielām, pelēkām, raupja seguma konstrukcijām skatuves malās – kreisajā pusē novietotas augstas kāpnes ar vairākām ejām, pa kurām ceremoniāli parādīties vai pazust varoņiem; bet labajā novietota izliekta plakne, kas atgādina kāpu vai vilni, no kuras aktieriem līgani iznirt un atkal ienirt. Atšķirīgajās formās iespējams ielasīt dažādas nozīmes – racionālais un iracionālais, cilvēka radītais un daba, sadrumstalotais un veselais, vīrišķais un sievišķais –, tomēr patiesība, pilnība un brīvība meklējama kaut kur pa vidu – tieši tur, upē uz apļveida plosta, kas apokaliptiskā kārtā atgādina rūpnīcas mehānismu, Sidharta satiek Vāsudevu, un, garām novirpuļojot arī citiem tēliem no Sidhartas ceļojuma, viņa atrod brīvību, sevi, apgaismību un, izejot ārā, nostājas… jogas “koka” pozā. Šāds fināls rada zināmu mulsumu, jo līdz tam iestudējums sižeta robežās izvairījies no pārlieku lielas Indijas mitoloģizācijas un orientālisma; turpretim stereotipiska Pinterest ieraksta vizuāļa tiražēšana, kas parasti kalpo kā fons kādam ne tik dziļdomīgam citātam, finālu padara diezgan plakanu un garīgo ceļojumu reducē uz Rietumu priekšstatu par Indiju kā galamērķi spirituālam retrītam ar jogas nodarbībām krāšņa saulrieta stundās.

Analizējot izrādes finālu, vērts uzmanību vērst arī uz to, kā mainījusies Sidharta sava garīgā ceļojuma laikā. Grāmatā Hese piedāvā sekot Sidhartam līdz sirmām vecumdienām, taču iestudējumā, lai gan Sidharta finālā par sevi ir pārliecinātāka un drošāka, Mēsa joprojām viņu tēlo ar jauneklīgu vieglumu. Jau atkal vēršot skatu uz režisores biogrāfiju, var pieņemt, ka šis ir bijis tikai viens no posmiem Sidhartas ceļojumā un tas vēl tikai turpināsies.

Mārketinga materiālos par izrādi dažkārt radīts iespaids kā par kaut ko formās varenu vai iespaidīgu, tomēr līdzīgi kā pašas grāmatas apjoms, kas atkarībā no izdevuma parasti robežojas no 110 līdz 150 lapaspusēm, tā nebūt nav monumentāla. Protams, to nevar saukt par mazās formas iestudējumu, taču 32 izpildītāju ansamblis, skatam aptveramā Cvekela mašīnzāle un aptuveni vienas stundas un 35 minūšu hronometrāža cilvēku masu ziņā nesacenšas ar vairumu operas iestudējumu, kuros uz skatuves parādās koris, vai citām izbijušajām industriālā mantojuma ēkām, kurās tiek izrādītas Rūras triennāles izrādes. Tajā pašā laikā nav noliedzama kā grāmatas, tā izrādes satura vērtība un spēja rosināt refleksijas par sev dzīvē nozīmīgo vai iepazīt citādo un nezināmo. Kopumā gan tomēr šķiet, ka izrādei nedaudz trūkst fokusa un daudz aizraujošāk ir būt daļai no radošās komandas, gūt apgaismību no koprades prieka un dzīvot “smejošās Budas” Hanas pozitīvās enerģijas azotē. Dodoties ārā no Cvekela mašīnzāles pēc pēcizrādes diskusijas, tieši šis siltums un mīlestība, kas valda komandas vidū, ir tas, ko gribas paņemt līdzi, cerībā, ka ikkatram izdodas rast šādu domubiedru grupu, kurā kopīgi tiekties uz apgaismību.