Elpot kopā

Zane Radzobe: Elpa. Kura?

Vairāk par video man patīk fotogrāfija. Filmētais iemūžina mirkli, foto – mēdz ietiekties būtībā. Bet ir tādi gadījumi, kad tikai ierakstā var noķert un saglabāt sajūtu. To, kā sprakšķ ugunskurs. Kā dzied putni dārzā dažādās diennakts stundās. Kā šņāc jūra. Telefona atmiņa glabā nospiedumus no tā, kā elpo Visums. Varbūt tieši tāpēc pirmais, kas man ienāca prātā, skatoties, kā Sandijas Dovgānes izrādē “ieelpa: izelpa” zilganā gaismā trīs milzīgs plastmasas plēves gabals, bija jūra. Tā sprakšķ vētra, kad ietriecas iPhone mikrofonā. Bet, tiklīdz tas ienācis prātā, asociācijas sāk dzīvot patstāvīgu dzīvi.

Dovgānes daiļrade man ir jaunums, tāpēc izrāde Ģertrūdes ielas teātrī ir metodoloģisks izaicinājums: rakstīt par to, ko es reāli piedzīvoju, vai mēģināt interpretēt, ko māksliniece gribējusi? Kā viņa sevi pozicionē: kā konkrēta vēstījuma vai brīvi interpretējamas zīmju sistēmas autori? Izlēmusi par labu pašas pieredzei, es paturu atvērtu iespēju, ka kļūdos. Jo tas, ko izrādes laikā uztvēru es un ko aprakstījusi viņa, ir atšķirīgas realitātes.

Dovgānes izrādē iezīmējas paradokss – tai ir ļoti ķermeniska tēma, tomēr veidota tā ārējiem, ar ķermeni pat nesaistītiem izteiksmes līdzekļiem. “Elpo” priekšmeti, bet ne aktrise. Māksliniece gan programmiņā raksta par elpošanu, kas šķiet koncentrējamies uz ļoti intīmiem pieredzes aspektiem: “Ieelpoju, lai sajustu sevi, aizturu elpu, lai neieelpotu viņa smaržu…” Tomēr jāpiekrīt iestudējuma žanra aprakstam – tā ir drīzāk vizuāla pieredze.

Aktrises un plēves gabala attiecības, piedaloties Reiņa Zaltes un Venta Feldmaņa gaismām, mikrofonam, ventilatoram un mazliet Vladimira Goršantova kustībām, man neļāva neko uzzināt par mākslinieces, sievietes, cilvēka elpu. Bet, aizsākusies ar jūras sajūtu, izrāde drīzāk ieguva ekoloģisku toni. Vizuālās zīmes ir ļoti atpazīstamas – viz jūra; ventilatora gaisa plūsma rada kustības atveidu, kas līdzinās peldošai rajai; iestājas tumsa un satuntulēts plēves apveids ar spilgtu luktura gaismiņu “galvas” apvidū kļūst par kādu dziļjūras briesmoni. Bet, kad aktrise savu “partneri” saplosa un mirkli rotaļājas ar plēves driskām, jādomā, ka plastmasa, kļuvusi par mūžīgiem atkritumiem, pārkāpj dabisko Visuma dzīves ciklu. Galu galā nafta, no kā tā radīta, ir cēlusies no dzīvās pasaules, bet no plastmasas nekad nekas vairs nedzims…

Ar to es gribu teikt: nepilnu stundu garā “ieelpa: izelpa” nav zemē nomests laiks. Bet es tiešām nesapratu, vai izrāde bija paredzējusi, ka es drīkstu pārdomāt to, ko pārdomāju.

Līvija Pildere: Sievietes elpa

Kā maigs pieskāriens var būt sievietes elpa, viegls glāsts ar pašiem pirkstu galiem. Un tā var satraukt ar piepūli, kas cilā krūtis. Tāpat balss ar zilbju ritmu var glāstīt ausis, kā pulss, kas liecina par dzīvi, kas rit un liek būt, kaut nezini kur un kā. Tā balss var būt deformēta skaņa, kad esi un neesi pati, jo ir tādi brīži, kad gribas nomirt un piedzimt no jauna, lai tikai maiga elpa cilā krūtis. Sieviete skan kā viļņojas jūra, liegi šūpojas un sagriežas virpuļviesulī, viņa izšķīst mēness ceļā. Viņa rada un viņa sagrauj, sievietē ir spēks, kas jāapjauš, tāpat kā dažkārt pieredze jāsaplēš driskās, lai būtu gals, pēc kura nāk jauns sākums. Klusums arī ir skaņa, un gaisma – pieskāriens. Ar savu balsi var ieslēgt citas, bet ar elpu – vēju. Daba ir sieviete, un sieviete ir daba, tā materiālā pasaule, kurā savu vietu meklē cilvēks. Tāpat kā cilvēks, tā pulsē savā ritmā, tā ir maiga un šņācoša, tā dod un ņem. Cilvēks ņem no tās un rada – to mākslīgo pasauli, kura palīdz tapt un arī iznīcina. Tās abas ir blakus un mijiedarbojas. Dzīva elpa un ierakstīta skaņa, mākslīga gaisma un dabiska tumsa. Elpas spēks liek plēves driskai lidot un iegriezt ventilatoru, un pūsma pārtop vējā, un kā var nošķirt, kur beidzas dabisks un sākas mākslīgs, ja vējš ir vējš. Kā caurspīdīgā auduma migla ap melnā triko ģērbtās aktrises kājām, te redzama, te neredzama.

Sandijas Dovgānes izlolotajā un iestudētajā monoizrādē “ieelpa: izelpa” pētīta materialitāte, un fiksētās īpašības kopā ar kustību un balsi veido vizualitāti un skaņainavu, kas dabisko un mākslīgo saplūdina veselumā. Kopā ar līdzautoriem – dramaturģi Ilvitu Liepiņu un kustību mākslinieku Vladimiru Goršantovu, konsultējoties ar scenogrāfiem Adriānu Tomu Kulpi, Danu Deineko un komponistiem Ernestu Valtu Circeni, Jēkabu Jančevski, sadarbībā ar kostīmu mākslinieci Esteri Blumbergu un gaismu māksliniekiem Reini Zalti, Ventu Feldmani radīts vizuālajam teātrim piederīgs mākslas darbs, kas jūtīgi atklāj ideju par dažāda rakstura ieelpām un izelpām un izjūtām, kas tās rada. Leļļu teātra kursu beigušās aktrises izteiksmes līdzekļi ir pašas ķermenis un balss kopā ar viņas muzikālo partitūru, un, izmantojot ventilatoru, mikrofonu, skaņas iekārtu un plēvi, Ģertrūdes ielas teātra zālē tiek radīts plašs asociatīvais lauks. Nezinu, vai no tā uz sevi attiecinātu stāstu var uzrakstīt arī vīrieši, taču es elpoju kopā ar Sandiju Dovgāni.