Indras Rogas brīdinājuma žests

Brehta zīmē

Indrai Rogai 2026. gads aizrit Brehta zīmē. Pavasarī viņas studenti no LKA aktiermākslas specialitātes 3. kursa savas pasniedzējas vadībā varēja kārtīgi izdauzīties Nacionālā teātra Aktieru zālē, kur tika rādīta “Fāterlande” – fantāzija par Brehta agrīnās ekspresionistiskās lugas “Bungas naktī” tēmu, rudenī uz Valmieras teātra Lielās skatuves sezona tika atklāta ar dramaturga pirmo antinacistisko opusu “Trešās impērijas bailes un posts” Indras Rogas režijā.

Lugu veido 27 (angļu tulkojuma versijā 24) dažāda garuma epizodes, kuru darbība notiek laikā starp 30.01.33., kad Hitlers kļūst par Kancleru, un 13.03.38., kad Hitlers iesoļo Austrijā. Katrai epizodei Brehts precīzi norāda darbības laiku un vietu, vai tas būtu dzīvoklis, hospitālis, krogs, darba vai koncentrācijas nometne; katru epizodi ievada dzejas rindas, kuras iestudētāji lielākoties mēdz ignorēt, atzīstot par morāli novecojušām. Visas kopā ņemtas, Brehta tēlotās nacistiskās Vācijas ikdienas dzīves ainas kā ar skalpeli uzšķērž pasauli, kura žilbina ar spožiem meliem, kamēr aiz tiem rēgojas trūkums, vardarbība un netikums. Bet pāri visam – stindzinošas bailes. Ka tevi nodos kaimiņš vai paša bērns, ka tu nodosi kaimiņu, ka izrunāsies tā, kā nedrīkst, ka būsi apprecējis etniski “nepareizu” sievu. (Pazīstama situācija visiem, kuri savulaik piedzīvojuši ikdienas realitāti “zemeslodes laimīgākajā sestdaļā”.[1]) Totalitāri režīmi ir līdzīgi cits citam kā ogas no viena krūma. Šķiet, par to bija domājusi Indra Roga, sakot, ka bijis svarīgi “pamanīt mehānismus, kas sabiedrībā atkārtojas”.[2] Brīdināt. Atgādināt, ka un kā ar cilvēkiem iespējams manipulēt.

Brīdinājuma žanrā pēdējos gados visaktīvāk darbojies Viesturs Kairišs. Tagad viņam pievienojas Indra Roga. Taču atšķirībā no Kairiša, kurš sociālpolitiskās realitātes Prokrusta gultā ar mainīgiem panākumiem neatlaidīgi tiecās iespīlēt Šekspīru un Čehovu, Rogai neko iespīlēt nevajag – Brehts pašrocīgi ir uzrādījis diagnozi totalitārisma skartai sabiedrībai.

Fasāde un interjers

Iedvesmu izrādes vizuālajam tēlam Indra Roga un scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis smēlušies no vācu aktrises un režisores Lēnijas Rīfenštāles propagandas filmas “Olimpija”, kurā dokumentētas 1936. gada Olimpiskās spēles Berlīnē. Skatuves telpu ierobežo pelēka siena ar stadiona ieejas arku un aicinošu uzrakstu Citius. Altius. Fortius (“Ātrāk. Augstāk. Spēcīgāk”), bet virs arkas atrodas platforma ar mūziķiem Madaru Pētersoni, citkārt – Zani Kalniņu (vijole), Klintu Kluci, citkārt – Kasparu Vilnīti (alts), Ēriku Kiršfeldu, citkārt – Agati Ozoliņu (čells), Kristīni Paulu (klavieres) un Eināru Upatnieku (kontrabass). Aiz mūziķu mugurām uz prospekta citu pēc citas nomaina fotoprojekcijas – ainas no Rīfenštāles filmas, kur redzami gan sportisti savu sasniegumu brīžos, gan vērīgi un priecīgi skatītāji.

Jādomā, bez nozīmes nav fakts, ka filma tapusi tajā pašā gadā, kad Brehts pabeidz savu lugu, proti, 1938. gadā. Rīfenštāle demonstrē režīma pievilcīgo, iespaidīgo fasādi, Brehts parāda nepievilcīgo interjeru. Starp citu, pamudinājumu lugas tapšanai Brehts gūst 1935. gadā, viesojoties Maskavā, kur divi Kominternes izpildvaras locekļi – ungārs Bēla Kuns un latvietis Vilis Knoriņš – aicina Brehtu uzrakstīt par ikdienas dzīvi nacionālsociālisma Vācijā īsus skečus, kuri neprasītu profesionālu mākslinieku piesaistīšanu. Brehts no Maskavas atgriežas iedvesmots, un luga top.[3]

Nav tā, kā izskatās

Valmieriešu izrāde sākas ar enerģisku ainu, kurā sporta ģērbos ietērpti jaunieši vairākas reizes, skrienot pāri proscēnijam uz skatuves pretējo pusi uzvarošā žestā paceltām rokām, pārlec pāri ķeblītim. Spraigums, dedzība, jaunības kūsājošais spēka pārmērs met tiltu uz Ādolfa Šapiro “Trešās impērijas” 1985. gada iestudējuma pirmo ainu, kurā jaunie aktieri tikpat enerģiski mina pedāļus, sēžot uz velosipēdiem. Riteņi griezās, bet braucamais tā arī neizkustējās no vietas. Arī valmieriešu izrādē jaunības enerģija rada elektrizējošu iespaidu un, korespondējot ar kadriem no Rīfenštāles “Olimpijas”, sola rādīt vitālu, uz nākotni vērstu pasauli. Par to, ka viss varbūt nav tik optimistiski, kā izskatās, signalizē Jēkaba Jančevska mūzikas viļņojošā, atpazīstamu motīvu un drūmu nojausmu iezīmētā skaņa. Sevišķi tajos brīžos, kad čella dzīvajai balsij virsū neklājas fonogrammas izgreznojumi. Arī sporta stadiona pelēkie vārti, ko Oskara Pauliņa dinamiskās gaismas te izceļ, te notušē, neraisa tās patīkamākās asociācijas, jo atgādina kapu vārtus vai ieeju krematorijā.

Vārtu ailes priekšā, kā informē izrādes programma, tiks izspēlēta kādas impērijas privātā dzīve divās daļās. Privātā, tātad slēptā, publiski nepieejamā. Ainas virknējas cita aiz citas un aktieri – kopskaitā desmit – maina lomas kā cimdus. Ingas Raudingas sacerētās kustības ir ekscentriskas un tēlotāju skatuves uzvedībai piešķir grotesku formu, bet kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone ļauj nepārprotami nolasīt darbības personu sociālās lomas – trieciennieki, hitlerjūgenda puiši un meitenes, ģimenes ļaudis zilās strādnieku drānās, jaunkundzes retro kleitās ar šleifi pie krūtīm, zinātnieki, ārsti un pacienti. Mainās arī aktieru sejas “dizains” – te ar ūsām, te ar gludi atsukātiem matiem, te ar nosaitētu seju pēc ievainojuma, te ar sarkanu klauna degunu.

Nesenie studenti 

Lielāko daļu aktieru ansambļa veido Indras Rogas nesenie studenti, kurus viņa skoloja kopā ar Mihailu Gruzdovu. Aksels Aizkalns tiesneša lomā ir lunkans kā ūdenszāle tiklab garīgi, kā fiziski. Viņa atveidotais Temīdas kalps, cenšoties izlīst caur konjunktūras adatas aci un vienlaikus spriest taisnu tiesu, “no nerviem” met kāju tik augstu, ka, liekas, varētu pretendēt uz kādu prinča lomu baletā. Krišjāņa Stroda bremzētais inspektors viņam iepretī šķiet esam pats miera iemiesojums. Rūdis Bīviņš – tiesas nama iekšā laidējs ar podiņa veidā apcirptiem matiem un bezrūpīgu apkārt klīstošu skatienu – periodiski pārrikšo pāri skatuvei šķībi streipulīgā gaitā, tādējādi piešķirot pagarajai ainai disciplinējošu ritmu.

Epizodē “Sieva – žīdiete” Brehts Judītes lomas tēlotājai devis iespēju nospēlēt ne tikai sistēmas upuri, bet arī cilvēcisku apjukumu un izmisumu. Ieva Estere Barkāne, ģērbusies spilgti dzeltenā kleitā un ar milzīgām uzzīmētām asarām uz vaiga, nervozi ķiķina. Judīte cenšas izlikties, ka koferu kaudze sakravāta tāpat vien, kaut labi redz, cik atvieglots jūtas viņas vīrs, “neāriskajai” sievai aizbraucot. Diāna Krista Stafecka un LKA students Viesturs Bēmis nodevīgu kaimiņu lomās visnevisādi izloka balsi, izrunājot vārdu “agrā-ā-ak”. Jo – nekas vairs nav tā, kā agrāk, un abi laulātie ar to rēķinās.

Atmiņā paliekošs tēls ir Elmāra Seņkova audzēknes Elizabetes Miltas dricelīgais skuķis, kas sēž uz galda un šūpo melnās neglītās kurpēs ieautās kājas. Viņai gribas braukt vasaras darbos uz laukiem, kur atšķirībā no pilsētas dod ēst. Savukārt izpildīgas, dejas solī lēkājošās kalpones lomā aktrise piesaista ar delartiskās komēdijas fiziskajā spēles stilā trenētu ķermeņa izteiksmību. Arī viņas kursabiedrs Kristaps Kristers Ozols, guvis delartes rūdījumu, ātri un elastīgi “apdzīvo” dažādus jaunekļu tipus.

Iepriekšējās aktieru paaudzes līdzās Indras Rogas nesenajiem studentiem izrādē pārstāv Kārlis Freimanis galvenokārt valdonīgu priekšnieku – varas demonstrētāju – lomās un Elīna Vāne – pamanāmi koša gan kā liekulīga meitas māte, kurai tā arī neizdodas iztapt oficiālajām nostādnēm, gan kā ikdienas nomocīta mājsaimniece.

Piemēru reģistrācijas gultnē

Ņemot vērā to, ka Brehts dod priekšroku nevis vienotam lineāram vēstījumam, bet šķietami nesaistītām ainām, iestudētāji visbiežāk izvēlas nerādīt visas epizodes, bet tikai daļu no tām. Indra Roga, liekas, gribējusi iedabūt izrādes apvalkā maksimāli lielu skaitu Brehta mikroludziņu. Iespējams, tālab izrāde ievirzās tādā kā savstarpēji saplūstošu piemēru reģistrācijas gultnē, un par spīti tam, ka aktieri Brehta aprakstītās situācijas izspēlē azartiski un ar garšu, sekot norisēm un apstākļu maiņai šķiet visai sarežģīti. Brehta piedāvātie ainu nosaukumi uz gaismas tablo reizēm parādās, reizēm neparādās (neizslēdzu, ka palaidu kādu no tiem garām), bet antīkā kora transformāciju – teicēju, kas varētu pavēstīt jaunas epizodes sākumu – Indra Roga nav atzinusi par nepieciešamu. Izrādes laikā atpazīt lielākoties izdevās tikai no agrāk redzētajiem iestudējumiem prātā palikušās ainas “Taisna tiesa”, “Sieva – žīdiete”, “Spiegs”, “Krīta krusts” un vēl dažas. Tikai vēlāk, velkot ar pirkstu līdzi lugas tekstam, sekmējās kaut cik orientēties ainu repertuārā.

Var iebilst, ka skatītājam nav jābūt obligāti lasījušam lugu, jo teātra izteiksmes līdzekļu plašajā arsenālā teksts ir tikai viens no elementiem. Svarīga ir iestudējuma spēja radīt vēstījumu, kas skatītājam palīdz nonākt pie sava secinājuma. Tieši tāpēc gribas saprast, kāda iemesla dēļ izrādes nospiedums apziņā palicis visai abstrakts un izplūdis.

Un vēl. Indra Roga, pati būdama aktrise, protams, vislabāk jūt, vai dialogs aktieriem gana gludi veļas pāri lūpām, tomēr viņas veikto tulkojumu dažviet klupina neveiklas teikuma konstrukcijas un vārdu izvēle.

Neuzdoti jautājumi

Zinu – nav labs tonis ķerties pie salīdzinājuma ar citiem iestudējumiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šo rindu autorei viņas itin garajā izrāžu skatīšanās pieredzē ir tikai divas “Trešās impērijas” – Ādolfa Šapiro 1985. gada iestudējums ar Jaunatnes teātra studistiem un Timofeja Kuļabina 2023. gada izrāde Tallinas Krievu (tagad Sidalinnas) teātrī. Tomēr, riskējot nogrēkoties pret labo toni, vienu “lietu” pateikt šķiet būtiski.

Abas izrādes raksturo smags un neprognozējams draudīgums. Jaunatnes teātrī tas bija iepakots kabarē estētikā – jauneklīgā dzīvespriekā, lipīgos vācu šlāgeros un erotizētās dejās, Tallinā – iegremdēts peļu pelēkā, jebkuru individuālu izpausmi nonivelējošā, monotonā dzīvniecisku baiļu un bezcerības piestrāvotā vidē. Bet abi iestudējumi katrs savā veidā rosināja domāt. Viens – par režīma pievilcību un veidiem, kā tā tiek konstruēta, otrs – par sabiedrības pacietības mēru un morālajiem standartiem.

Valmieriešu iestudējumā šādu kodolu, kas provocētu kolektīvu refleksiju par būtiskām sociālām tēmām, uztaustīt īsti neizdodas. Izrādes fināla epizodē aktieri ar gāzmaskām uz sejas labu brīdi klīst starp skatītāju rindām, tad uzkāpj uz skatuves, lai paklanītos. Šo epizodi nav grūti “nolasīt” – ir slikti, bet atcerēsimies, ka var būt vēl sliktāk. Indras Rogas brīdinājuma žests ir nepārprotams, bet tas ir žests, kuru drīzāk balsta patlabanējās ģeopolitiskās situācijas draudīguma apzināšanās nekā vēstures mehānismu izpēte. Kāpēc totalitāri režīmi gluži kā Fēnikss spēj atdzimt arvien no jauna? Kādi ir to darbības principi un dzīvīguma avoti? Kā pagātne ietekmē mūsu šodienas izvēles, un vai mums tādas vispār ir? Varbūt tie ir neatbildami jautājumi, bet Brehta materiālā tos šķiet svarīgi uzdot. Vienādi augstā intensitātē izspēlētā epizožu virkne Indras Rogas izrādē gan rada vispārinātu priekšstatu par totalitārisma postošo dabu, bet uz vispārzināmā analīzi un pārvērtēšanu nepretendē. Esam brīdināti, un par to paldies.

Neobligāta piebilde

Brehts cerēja, ka skatītājs gūs baudu no gudrības, ar kādu teātris risina problēmas. Ja risina…

 

[1] Padomju propaganda mēdza uzsvērt, ka PSRS teritorija aizņem vienu sesto daļu zemeslodes.
[2] Tava brīvība ir pateikt “nē”. Undīnes Adamaites intervija ar Indru Rogu. Kultūras Diena un Izklaide, 2026. gada 9. oktobrī.
[3] https://api.pageplace.de/preview/DT0400.9781472538598_A24068482/preview-9781472538598_A24068482.pdf