Starp patiesībām

Savā pirmajā monoizrādē Agnese Jēkabsone līdz mielēm izdzīvo austrāliešu dramaturģes Sūzijas Milleres radītā tēla – talantīgās advokātes Tesas Ensleres sāpīgāko lūzumu punktu, kas liek viņai apšaubīt tiesu sistēmas taisnīgumu, kuram tā svēti ticējusi, un apjaust, ka bez juridiskās patiesības varbūt tomēr pastāv vēl arī cita – īstā patiesība.

Cietsirdīgās spēles

“Neuzticieties savai iekšējai intuīcijai, tikai juridiskajai intuīcijai.”^[1] Gluži kā mantra, kas apgūta studiju gados, galvenās varones galvā skan dekānes balss, un šī intuīcija Agneses Jēkabsones atveidoto advokāti Tesu Ensleri nemēdz pievilt. Izrādes pirmajā pusē, kamēr viņa vēl nav personīgi pieredzējusi seksuālo vardarbību, skatītājs Tesu iepazīst kā pašpārliecinātu un spējīgu savas jomas profesionāli. Aktrise to lieliski iznes gan ar ķermeņa valodu – atvērtajos žestos, stājā un kustībās, gan ar intonāciju, balss tembru un runas tempu. Dinamisku sitaminstrumentu pavadībā, noplivinot advokāta mantiju kā burvju mākslinieka apmetni, viņa ar hipnotisku spēku jau kopš pirmajiem mirkļiem notver un visa viencēliena garumā notur publikas uzmanību. Īpaši jāuzteic arī Jēkabsones fascinējošā spēja ar savu enerģiju piepildīt skatuvi un pārliecinoši atveidot ne tikai savu lomu, bet caur to uzburt arī visu galvenās varones pasauli ar tajā iesaistītajiem dalībniekiem, turklāt paveikt to šķietami viegli – it kā spēlējoties.

Spēles elements izrādē kopumā ir būtisks. Tesa tiesas zālē jūtas tik brīvi, ka arī pratināšanu viņa uztver kā spēli, izbauda to. Viņa iemidzina pretinieka modrību, ar stratēģisku precizitāti paredz katru nākamo soli un nevairās savā labā izmantot pat dzimumu stereotipus, kas šajā vidē aizvien ir klātesoši. Tiesas zālē ir kā derbijā, tajā valda pastāvīga sāncensība, cīņa par uzvaru un apziņa, ka “jebkurš uzvarētājs nākamajā dienā var būt zaudētājs….”^[2] Likuma robežas Tesa nepārkāpj, taču uzvaras dēļ nereti gatava atgaiņāt kluso sirdsapziņu, jo arī tai ir pienākums atkāpties juridiskās patiesības priekšā.

Detaļas tuvplānā

Iestudējuma struktūru veido ainas, kas atdalītas ar tēmai atbilstošiem nosaukumiem. Gluži kā grāmatas dalījums nodaļās, šāda pieeja izrādei piešķir ritmu un raisa pārskatāmības un sakārtotības iespaidu, kas patīkami līdzsvaro iestudējuma valodas fragmentāro dabu. Notikumu secība ne vienmēr ir lineāra, taču režisore Inese Mičule kopā ar radošo komandu parūpējusies, lai skatītājs tajā neapjūk, dodot vizuāli neuzkrītošas, bet skaidras norādes, piemēram, par to, kad atainotā situācija ir atskats pagātnē vai kur šī darbība norisinās.

Iestudējumam raksturīga arī orientēšanās uz detaļām. Tieši mazās, bet būtiskās mākslinieces Ievas Kauliņas sarūpētās scenogrāfijas detaļas veido brīnišķīgu saspēli ar izrādes tekstu un notikumiem. Tāpat kā Tesas jautājumi tiesas zālē, tās ir precīzi nostrādātas un bez liekvārdības papildina notiekošo. Tieslietu sistēmai raksturīgā zirgastru parūka, dokumentu mape, papīra krūzītes, daži aksesuāri, apģērba gabali un fotoattēlu kaudzītes, kas atgādina filmas stopkadrus. Savukārt kā centrālie objekti izvēlēti divdaļīgs moduļu dīvāniņš, kura novietojuma maiņa ļauj bez liekas ilustrativitātes pārvietoties laikā un telpā, un rinda ar dokumentu organizatoriem, kas kalpo gan kā mantu glabātuves, gan pakāpieni skatuves centrālajam paaugstinājumam. Visam fonā balta siena, uz kuras ik pa brīdim kāds no objektiem tiek piestiprināts un gaismu mākslinieka Viestura Andersona izgaismots, tā atgādinot atmiņu fragmentus, kas it kā ir klātesoši, bet ne vienmēr sakārtoti loģiskā secībā un vienotā veselumā. Šāds risinājums izrādei piešķir vizuālu dinamiku, vienlaikus neaizēnojot galveno varoni. Dažbrīd iestudējuma detaļas sabalsojas pat tik organiski, ka atliek vien minēt, vai šo noskaņu uzburt izdevies jauši vai nejauši, piemēram, uz stacijas perona Tesa nonāk tieši brīdī, kad, stumjot dīvāna daļas kopā, no tām izlaužas vilciena bremzēm līdzīgs troksnis.

Rozā metamorfoze

Lai gan izrāde ir vienā cēlienā, tajā nepārprotami iezīmējas robežlīnija, kas sadala galvenās varones dzīvi pirms un pēc piedzīvotās seksuālās vardarbības. Agnesei Jēkabsonei pārliecinoši izdodas līdz mazākajām niansēm iemiesot un caur sevi iznest šo traumatisko pieredzi. Otrajā izrādes pusē skatītājam atklājot pavisam citādu Tesu – disociētu, iekšupvērstu, salauztu, bet aizvien iekšēja spīta vadītu. Viņas ķermeņa valodā nolasāms ass kontrasts sākotnējai pašpārliecinātībai – kustībās jaušams tramīgums, balsī šaubas un kauns, mīmikā sāpes, ķermenis ir sasaistīts, sarāvies.

Līdzās seksuālās vardarbības tēmai un juridiskās pasaules šķautnēm izrādē tiek skarta arī Tesas izcelsme un viņas attiecības ar māti. Pat pašas spēkiem izcīnītie panākumi un vieta elitārajā sabiedrībā neļauj viņai pilnībā aizmirst strādnieku šķiras izcelsmi. Šajā kontekstā interesants elements ir spilgti rozā blūze, kuru Tesa saņem dāvanā no mātes. Sākotnēji tā neiederas viņas melnbaltajā juridiskās patiesības un likumu pasaulē, taču pēc piedzīvotās vardarbības kļūst par neatņemamu viņas daļu. Šī simbola iespējamās interpretācijas var būt dažādas. Varbūt blūze kalpo kā atgādinājums par Tesas saknēm, par iekšējo būtību, kuru par spīti visam nav iespējams iznīcināt. Varbūt tā interpretējama vispārīgāk – kā sievietes spēks, kas “neietilpst vīriešu definētajā patiesības izpratnē.”^[3] Bet varbūt tā ir netieša norāde uz saikni ar māti, kuras mīlestība ir raupja, mazliet neveikla un slikti pakļaujas vārdiem, bet ar šo blūzi tā Tesai apliecina, ka māte lepojas un no tiesas tic viņas spējām un gara spēkam.

Selektīvo atmiņu mūžīgais starojums

Skaņaina iestudējumā nav pārsātināta, tā sastāv no dažiem instrumentāliem skaņdarbiem un ekstralingvistiskām skaņām, kas cauri izrādei noteiktos brīžos atkārtojas. Emocionāli nospriegotākajās epizodēs radošajai komandai veiksmīgi izdevies kombinēt gaismu partitūru un audiovizuālos elementus. Piemēram, kad Tesa nonāk uz liecinieku sola un pieredz, kā sistēma, kurai tā iepriekš ticējusi, pavēršas pret viņu, spriedzi vēl vairāk kāpina skaļi sirdspuksti, kas dun fonā. Tie it kā palīdz skatītāju pietuvināt viņas ķermeniskajai reakcijai – just spriedzi, bailes un kontroles zudumu. Precīzi nostrādā arī svelošā starmeša strēle, kas izgaismo Tesu nopratināšanas laikā un liek viņai fiziskā diskomfortā samiegties. Akcentēt situācijas ierobežoto kontroli un noturēt nepieciešamo tempu šai epizodei palīdz arī režisores izvēlētais paņēmiens verbalizēt tikai Tesas atbildes, ļaujot skatītājam pašam aizpildīt tekstā trūkstošos laukumus.

Arī kopējo noskaņu spēcīgi ietekmē iestudējuma valodas īpatnības. Izmantotā valoda ir bagātīga. Režisore tajā sapludinājusi tēlainus, emocionāli piesātinātus teksta fragmentus ar gandrīz dokumentālu detaļu uzskaitījumu, tā šķietami imitējot atmiņas selektīvo dabu, kas te uzplaiksnī, te atkāpjas, te atgriežas pie atsevišķām detaļām, tādējādi pasvītrojot izrādē risināto jautājumu – vai cilvēka pieredze kļūst mazāk īsta un ticama tāpēc, ka viņš nespēj to izstāstīt tādā formā, kādā to sagaida tiesa?

Finālā gredzenveida kompozīcijas garā dīvāns atgriežas savā sākuma pozīcijā, bet telpu ar tik tikko sataustāmu cerību piepilda Oasis dziesmas Wonderwall melodija, un Tesa ar savu stāstu apliecina, ka svarīgāk par uzvaru ir tas, ka viņa joprojām ir tur – tiesas priekšā, salauzta, bet neapklusināta un ar ticību, “ka kaut kur, kādreiz, kaut kā, kaut kam ir jāmainās.”^[4]

^[1] Citāts no izrādes.
^[2] Citāts no izrādes.
^[3] Citāts no izrādes.
^[4] Citāts no izrādes.