Intelekta un jūtu sadursme miesā

Anna Grabovska: Dzīvības trauslais skaistums

“Tūlija un da Vinči. Septiņas dienas” ir kinorežisores Annas Vidulejas otrais pieteikums teātra režijā, kas tapis ciešā sadarbībā ar aktieri Vili Daudziņu, kā arī jauno dramaturģi Elīnu Vilderi. Izrādē līdzās Daudziņa Leonardo da Vinči dzejnieci, filosofi un kurtizāni Tūliju no Agamondas atveido Aminata Grieta Diarra.

Iestudējumā pilnīgi neiespējamā situācijā satiekas viens no izcilākajiem izgudrotājiem ar sava laika nozīmīgāko dzejnieci. Kaut arī da Vinči un Tūlija abi pieder renesanses laikmetam, izrādes apstākļos viņi nekad nav varējuši sastapties kaut vai tādēļ, ka Tūlijai bija knapi 18 gadu, kad da Vinči 67 gadu vecumā mira, bet lugā dzejniece ir vienā vecumā ar savu atveidotāju – Diarru. Skaidrs, ka pirmais impulss režisorei ir bijis strādāt tieši ar da Vinči tekstiem un tēlu, kam meklēts kāds dinamisks pretpols, ko visādā ziņā veiksmīgi piedāvā kaislīgā kurtizāne un dzejniece. Tomēr izrādes laikā man pakausī derdzas jautājums – kāpēc tieši viņa? Vienīgais, kas man ļauj pieņemt šādu satikšanos, ir lugas da Vinči atziņa, ka Tūlija varētu būt viņa meita. Tas spēj attaisnot izrādes aprakstā pieteikto mīlestību ne kā romantisku, bet beznosacījuma, un iezīmēt paaudžu atšķirīgos uzskatus par to, kas ir patiesi svarīgs, galu galā meklējot vienu un to pašu – smalkās dvēseles kustības.

Izrādi veido etīžu virkne, atklājot mirkļus no septiņām dienām, kurās Tūlija no Agamondas uzturas pie Leonardo da Vinči, kad viņš savas dzīves norietā dzīvo kādā klosterī, kur pa naktīm veic līķu sekcijas un meklē dvēseles pēdas. Izrāde balstās šo divu varoņu dialogos un brīžam monologos, kas pieprasa aktīvu domāšanu līdzi visā divarpus stundu garajā iestudējumā. Un tomēr šo divu radošo garu sadursme un vārdi, kas vairāk vai mazāk citēti no viņu pierakstiem, rezonē un aicina atminēties par dzīvības trauslo skaistumu.

Kristas Vindbergas-Auznieces scenogrāfija ir askētiska renesanses stila telpa, kas vienlaikus netiecas uz pilnīgu autentiskumu un neatsakās no mūsu laikmeta klātbūtnes pilnībā. Telpa, kas kalpo gan par klostera morgu, gan Leonardo celli, atgādina da Vinči “Svētā vakarēdiena” fonu. Aiz trīs logiem telpas dibenplānā katrā etīdē redzams kāds cits da Vinči gleznas fragments, kas kaut kādā ziņā nosaka etīdes dialogu vai darbības toni. Tāpat vēl citu da Vinči darbu fragmenti tiek projicēti uz priekškara, kas starp etīdēm aizveras un slēpj dzīvo montāžu, proti, scenogrāfijas pārbūvi.

Vilis Daudziņš da Vinči lomā veiksmīgi tver viegli izspūrušā ģēnija robežstāvokli, tāpat arī Aminata Grieta Diarra iemieso Tūlijas kaislīgo dabu, taču vienlaikus abi aktieri arī paliek paši un abstrahēties no viņu personībām šoreiz neizdodas.

Henrieta Verhoustinska: Plūst garām kā upe

Režisores Annas Vidulejas izrādē “Tūlija un da Vinči. Septiņas dienas” satiekas divi mākslinieki, dzejniece un kurtizāne Aragonas Tūlija un gleznotājs, pētnieks, izgudrotājs Leonardo da Vinči. Visticamāk, vēsturē šāda tikšanās nav notikusi, bet izrādē Tūlija septiņas dienas pavada pie Leonardo klosterī, palīdz viņam cilvēka sekcijā un kļūst par līdzvērtīgu sarunas biedri jautājumos par dzīvību un nāvi, mīlestību, gaismu, ķermeni un dvēseli. Kur tā cilvēkā mīt, un kas vispār ir dvēsele?

Teksts, ko Anna Viduleja kopā ar Elīnu Vilderi un Vili Daudziņu veidojusi vairāk nekā divus gadus, izmantojot arī Leonardo vairāk nekā 7000 lappušu plašos pierakstus, ir renesanses ģēnija domu esence. Tajā atbalsojas Leonardo priekšstats par pasauli kā dzīvu organismu, kurā viss ir saistīts. Brīžiem šīs domas patiesi aizķer, brīžiem, Vilim Daudziņam Leonardo lomā maigi plūstot cauri blīvajam tekstam, tas pats sāk plūst garām skatītāja uztverei kā upe.

Daudziņa Leonardo un Aminatas Grietas Diarras Tūlija šajā sarunā ir absolūti līdzvērtīgi. Aktieri pat nosauc savu īsto vecumu, Tūlijai ir 36, Leonardo 56, lai gan vēsturisko personību gadu starpība bijusi lielāka. Daudziņa Leonardo ir rāms, domās iegrimis, bet ne sastindzis ģēnijs, savukārt Diarras Tūlijā intelekts savienojas ar dzīvu, lokanu ķermeniskumu. Īpaši asprātīga ir aina, kurā viņa kā izaugusi Alise Brīnumzemē cenšas izlauzties no samazināta skatuves maketa, demonstrējot arī sava lokanā auguma iespaidīgās iespējas (kustību māksliniece Madara Luīze Rundzāne).

Kristas Vindbergas-Auznieces veidotā kailā skatuve sasaucas ar “Svētā vakarēdiena” telpu. Izņemot sienu paneļus, tajos kā logos atklājas Leonardo darbu fragmenti, bet vijīgie, daudznozīmīgie kostīmi slēpj lakonisku melnu apakškrekliņu un šortus. Oskara Pauliņa gaismu partitūra (no īstas sveču līdz sfumato izkliedētai gaismai) un Pētera Vaickovska piemeklētā mūzika, sākumā attāli gregoriskie dziedājumi, vēlāk renesanses noskaņās veidotas skaņas, palīdz radīt sajūtu, ka esam ārpus ikdienas laika.

Tomēr dompilno atmosfēru vismaz man vairākkārt pārrauj režijas montāžas paņēmiens. Ik pēc dažām minūtēm aizveras vertikālu žalūziju tipa lina priekškars, aiz tā dzirdami pārbūves būkšķi, bet skatītāji tikmēr raugās ne pārāk skaidrās, palielinātās da Vinči gleznu projekcijās. Atkārtojumā skaistais priekškars kļūst par šķērsli izrādes plūdumam.

Tomēr šodienas steidzīgajā straumē kāds ir apstājies, lai divas stundas runātu par lielām un dziļām lietām. Par to, kas cilvēkā ir vairāk par miesu, un par noslēpumu, kuru Leonardo nespēja izpreparēt ar skalpeli – toties pieskārās tam savās gleznās.