Svarīgi ir satikties

Latvijas Kultūras akadēmijā septembra un oktobra mija ierasti nozīmē ne tikai jaunu mācību gadu, bet arī festivālu “Patriarha rudens”, šogad jau septiņpadsmito. Attopoties festivāla žūrijā, sešu dienu laikā tika piedzīvotas deviņas izrādes. Tekstā uzmanība pievērsta septiņiem iestudējumiem, tieši skatuves mākslas un laikmetīgās dejas darbiem, starp kuriem dominēja šī gada LKA maģistra studiju programmas “Audiovizuālā un skatuves māksla” absolventu sniegums, iezīmējot vairāku spēcīgu personību mākslinieciskos pieteikumus. Tāpat nedēļu garā programma piedāvāja arī topošo profesionāļu veikumu. Jau laikus atvainojos tiem, kuru vārdus šeit nepieminu, jūsu ieguldījums tādēļ nav bijis mazāk svarīgs.

Režisores un scenogrāfes Annas Ansones performance “Rex Rattorum” Jettes Loonas Hermanis fascinējoši plastiskajā izpildījumā aprūpētājas mentālo un fizisko slogu iedzīvina pārākajā pakāpē. Neitrālajā spēles laukumā vienlīdz eksistē rūpes un bezcerība, pārgurums un atelpa. Darbs, lai gan balstīts autores personiskajā pieredzē, pārcelts uz ķermenisku bezvārdu pasauli, top filigrāni universāls vārda labākajā nozīmē, rādot izvēli būt pavisam tuvu klāt dzīves noslēgumā. Sadarbībā ar dramaturģi Diānu Kondrašu un horeogrāfi Annu Mariju Puķi veidotais iestudējums ir neērts un smagnējs (cerams, arī mazliet mierinošs) ne tikai izpildītājai un tā autorei, bet arī skatītājiem, tiekot pretnostatītiem vērojošā pozīcijā. Savukārt tieši minimālistiskā skaņu partitūra, vēsās gaismas un atsevišķas performantes iemiesotās pieredzes ievelk notikumā līdz ķermeniskai izjūtai. Māksliniece savā skatuviskajā eksistencē izdzīvo tīri cilvēciskas pieredzes, bet brīžos, kad izmantoti palīglīdzekļi, praktiskais pielietojums sniedzas tiktāl, ka rodas arī savdabīgi daļēji mehāniski tēli. Iestudējums ir empātiju raisošs un godīgs aprūpes portretējums.

Personiski nozīmīga tēma ir arī dejotājas un iestudējuma režisores Evas Krūmiņas darba “Virgīnija” pamatā, mēģinot izdibināt dzīvē nesatiktās vecmāmiņas stāstu. Martas Madaras Grantiņas stilizētā telpa, kurā scenogrāfijas elementus sākotnēji slēpj uz audumiem uzdrukātās ģimenes fotogrāfijas, ir simboliski nospriegota. Savukārt dzīvā skaņu partitūra, dejotājai variējot starp dažādiem avotiem un to izmantošanas intensitāti, rada ritmiskus, asociatīvus uzplaiksnījumus. Iestudējuma dramaturģiju veidojusi Linda Krūmiņa, vienīgā izpildītāja ir pati Eva Krūmiņa. Pievēršoties darbam proporcionālā skatījumā, ievadā izskanējušais dzīvokļa iekārtojuma apraksts izvirzās priekšplānā, jo tas veido dzīvu, klātesošu stāstījumu. Lai gan darbā tiek atskaņoti arī, kā noprotams, tuvu radinieku stāsti par vecmāmiņu Virgīniju, tieši iestudējuma sākums šķiet kā vienīgā skaidri zināmā, saprotamā informācija. Tālāk stāsts turpina ķermenisku un audiālu pētījumu par nesastapto radinieci un viņas likteni, kas mijas ar jautājumiem sev pašai, meklējot līdzības, turpinājumus un krustpunktus. Kad Krūmiņa ietērpjas, visticamāk, vecmāmiņas kleitā vai izmēģina gaitu augstpapēžu kurpēs, mirklis kļūst par pietuvošanos, par iemiesošanos, tomēr paliek fragmentārā līmenī. Iestudējuma personiskā daba, dažbrīd detalizēta un tieša, ir pilnīgi izprotama, visticamāk, tikai šauram lokam, tomēr no tēmas viedokļa tā kalpo kā atgādinājums par netveramajām nesatikto cilvēku dzīvēm.

Arī režisores un horeogrāfes Annas Marijas Puķes dejas izrādi “Atver muti” Poļinas Filippovas un Anastasijas Čornajas izpildījumā var dēvēt par sava veida pētījumu. Dejotāju mijiedarbība, veidota arī ar dramaturģes Patrīcijas M. Keišas iesaisti, izmanto duelēšanos, sāncensību un arī sadarbību, pamīšus mainot varas pozīcijas. Precīzi iestudētie impulsi mākslinieču izpildījumā reflektē par fizisku un mentālu robežu pārbaudi, izaicinoši izturoties vienai pret otru un testējot arī vokālo izturību. Papildinot krāsainos tērpus, kā asociatīvs elements katrai ir sava rokassomiņa, tēls, kas var būt ietilpīgāks par izrādē izvērsto, taču noder kā rekvizīts. Vienīgi, kad abas mākslinieces lidina somas publikas virzienā, pieredze negaidīti kļūst imersīva un var izrādīties pat nedaudz traumatiska arī skatītājiem. Tāpat iestudējuma beigās, kad ar somu uz galvas abas kā tādi cilvēka izmēra dinozaura attāli radinieki rāpo uz izeju caur skatītāju rindām, nākas domāt par satraumēšanās risku. Varbūt pārlieku empātiskam skatītājam šī izrāde ir grūti vērojama. Un vienlaikus šī dzīvnieciskā pārtapšana nedaudz atgādina Rūdolfa Gediņa un Āra Matesoviča kustību izrādes “Sēri krāca ūdens viļņi” kentaura ainas. Ņemot vērā iepriekš nosaukto, var tikai ar apbrīnu novērtēt mākslinieču pilnīgo atdevi iestudējuma vārdā.

“Patriarha rudens” nedēļas pārliecinošākais dramatiskā teātra sniegums vērojams Mišela Marka Bušāra lugas “Nakts, kad Lorjē Godro pamodās” iestudējumā Gusta Ābeles režijā. Emocionāli plašā amplitūdā spēlē bez piecām minūtēm akadēmijas absolventi Anna Emanuela Vaice, Megija Cvečkovska, Jēkabs Pikšēns, Mārtiņš Jaunslavietis, Kurts Kārlis Mitenbergs un Mārtiņš Mikožans. Taču no režisora bijušās teātra studijas “Kāpnes” nākušās Aribellas Jaujas vēsā aktierspēle Mireijas lomā ir iederīga citādi daudz ekspresīvākā pārējo iesaistīto pasaulē. Arī lakoniskā telpas vizualitāte un aizkapa pasaule (arī atjautīgi izmantotā teātra palīgtelpa) uzmanību fokusē uz sižeta pavērsieniem, miroņu skatā grimētajiem aktieriem ļaujot izvērst saspēles iespējas. Un tās ir izstrādātas precīzi, topošajiem profesionāļiem piešķirot saviem varoņiem kādu no citiem atšķirīgu iezīmi, bet paliekot vienojošos iestudējuma noteikumos. Nedaudz drēgnajā “Willa teātra” pagrabā tā vien iederas šāds spocīgs, noslēpumains stāsts, un ne velti žūrijas sastāvā nolēmām festivāla galveno balvu – Pētera Pētersona petrolejas lampu – šogad piešķirt tieši Ābelem.

Dienu pirms alternatīvās teātra gada balvas “Zelta muša” piecgades jubilejas un balvu pasniegšanas Leļļu teātra Mazajā zālē skatāma režisora Mārtiņa Gaiļa versija par Brema Stokera romānu “Drakula”. Optiskās ilūzijas, asiņains slaktiņš un lidojoši locekļi – tā ir pasaule, kurā darbojas aktieru Matīsa Millera, Rūtas Dišleres un Lienītes Podskočijas iedzīvinātās lelles. Mākslinieces Lauras Liepiņas iekārtotajā nelielajā spēles telpā dāvanu kastes stilizē kalnus un ēkas, gandrīz kā tādus debesskrāpjus. Un tās vidū Džonatans Hārkers mīlīgās lellītes izskatā sastopas ar šaušalīgiem pārdzīvojumiem – skanot Dzelteno Pastnieku dziesmas “Milžu cīņa” motīvam, viņš ir nolemts labā un ļaunā cīņai pret sarkani zvērojošā skatiena Drakulu. Izrādes aprakstā minēts vecuma ierobežojums “14+”, tomēr izvēlētās formas un vizualitātes dēļ (ja neskaita vardarbību un asinis) iestudējums tomēr nespēj aizsniegties līdz pilnībai, lai gan atsevišķi mirkļi šķiet pat uzjautrinoši.

Divi darbi, kurus neviļus nākas nostatīt blakus, ir Riharda Bukina versija par Leldes Stumbres lugu “Laimīgā Blūmentāle” un Māras Zālītes lugas “Dzīvais ūdens” iestudējums Karlīnas Sprukules režijā. Abi iestudējumi bija mana pirmā sastapšanās ar LKA Latvijas Kultūras koledžas studentiem un viņu darbiem, kas, lai arī cik ļoti būtu gribējies piedzīvot patīkamus pārsteigumus, atstāja neviendabīgu iespaidu. “Laimīgās Blūmentāles” gadījumā veiksmīgākās izvēles var attiecināt uz minimālistisko scenogrāfisko risinājumu un nelieliem mirkļiem topošo aktieru Madaras Graudiņas, Elīzas Kristas Urbānes, Karīnas Čigurovas un Mārtiņa Diļeva izpildījumā, taču kopējā izjūta par darbu radās plakātiska un samākslota. Ja sākotnēji trīs draudzeņu saspēle rādīta kā nesen pilngadību sasniegušo jauno sieviešu cīņa par simpātisko, nesasniedzamo kuģotāju, tad iestudējuma otrajā pusē, sastopoties ar šo nezināmo vīrieti, kuru piemeklējis atmiņas zudums, noteikumi dīvainā kārtā kļūst pārāk nopietni, Diļeva atveidotajam vīrietim citu pēc citas izrīkojot jaunās sievietes viņu pašu izdomātajā spēlē. Šādu nosacījumu kombinācija diemžēl liek secināt, ka trūkusi konsekventa pieeja materiāla interpretācijā.

Savukārt “Dzīvais ūdens” raisīja vairāk jautājumu nekā atbilžu, režisorei Māras Zālītes lugu izvēloties pārveidot par komēdiju. Cik veiksmīgi tas ir izdevies, varētu būt arī katra gaumes ziņā, taču, skatot iestudējumu kā veselumu, iespaids paliek fragmentārs, nespējot līdzsvarot lugas vēstījuma mērogu un izvēlēto formas dažādību. Tomēr aizrautīga ir atdeve, ar kādu topošie aktieri Artjoms Donskojs, Elīza Mustapa, Emīlija Ābele un Normunds Zvirbulis pievērsušies šim darbam. Prātā paliekošs ir Zvirbuļa kā Priestera breakdance solo, Ildzes un mācekļa jeb Mustapas un Donskoja īsā aina delartiskās komēdijas atslēgā, kā arī Ābeles ekspresīvā mīmika Laines lomā. Lai arī aktieri godprātīgi cenšas iekļauties spēles noteikumos, režisores pieteiktais impulss par telpas diktētajām režijas izvēlēm sevi attaisno daļēji, izmantotajiem paņēmieniem jo tālāk, jo vairāk kļūstot uzstājīgi pašmērķīgiem un neveikli pārspīlētiem. Tomēr nevienā citā no festivāla iestudējumiem tādas ovācijas kā pēc šīs izrādes nebija dzirdamas, atgādinot, ka varbūt dažiem darbiem svarīgāks ir process un līdzcilvēku atbalsts.

Noslēgumā vēlos īsi pieminēt vēl divus darbus. Festivāla pieredzē komplimenti par formas tīrību un atjautīgo horeogrāfiju pienākas autorei Sintijai Skrabei un māksliniekiem par laikmetīgās dejas izrādi “Karuselis: prieka slavinājums” – ievelkošs, pārliecinošs darbs, par kuru plašāk var izlasīt Jetes Annas Puriņas recenzijā. Tāpat jāatgādina par Adriāna Toma Kulpes un Tomasa Ralfa Ābolkalna kopdarbu “User @2509260” (festivālā bija vērojams speciālizlaidums “Dzimšanas diena”), kas trāpīgi portretē indivīda tieksmi pēc pieņemšanas un mīlestības tehnoloģiski un psiholoģiski sadrumstalotajā pasaulē. Arī par šo darbu plašāk Annas Grabovskas recenzijā.

Domājot par nedēļas laikā piedzīvoto, izkristalizējas dažādi atgādinājumi. Par klusuma nepieciešamo klātbūtni, iztēles vingrināšanu, individuālas jēgas piešķiršanu un ļaušanos procesam, nezinot, kādā izjūtā pēc tā attapsies. Un to, cik svarīgi ir satikties gan mākslā, gan dzīvē.