Antioblomovs. Toms Treinis

Lindas Ģībietes saruna ar jauno režisoru Tomu Treini

“Šobrīd man istabā stāv tikai grāmatas, gulta un dators,”’ saka jaunais režisors Toms Treinis, kura diplomdarbs – Gunāra Priedes “Zilā” – pirmizrādi LMT Jaunajā zālē svinēs aprīļa beigās. Izklausās spartiski, vai ne? Bet patiesībā aiz nopietnās nodošanās teātra mācībai slēpjas arī aizrautīgs prieks darīt to, par ko pašam un arī citiem ir pārliecība, – tas Tomam sanāk vislabāk. Ir arī pierādījumi – divus gadus pēc kārtas Toms Treinis saņēmis skatuves mākslas festivāla “Patriarha rudens” balvu par labāko režijas darbu, tā godam nopelnot iespēju diplomdarbu iestudēt tieši mūsmājās. Un vēl kāds priecīgs fakts, par ko brīnās un sajūsminās zināma daļa Latvijas teātra pasaules: sarunājoties ar Tomu Treini, brīžam pārņem sajūta, ka pretī sēž un par skatuves lietām runā Elmārs Seņkovs, jo abu režisoru līdzība, izņemot matu krāsu, ir neticami liela. Nē, četru studiju gadu laikā Toms nav iemanījies atdarināt savu skolotāju kā stājā, tā domāšanas veidā. Šī līdzība jau pirmā kursa pirmajās nodarbībās pārsteidza Tomu pašu: “Pretī sēdēja viens tāds pats džeks kā es. Domāju – kas tas ir?! Kāpēc viņš tā dara?!”

Linda Ģībiete: Kāpēc diplomdarbam izvēlējies pirms vairāk nekā 40 gadiem tapušo Gunāra Priedes “Zilo”?

Toms Treinis: Interesanti – kad es lugu lasīju pirmoreiz, man galīgi nepatika. Otro reizi lasīju – arī nepatika. Un tikai trešajā reizē bija kaut kāds impulss, es nepadevos, turpināju lasīt, un man tā arvien vairāk un vairāk iepatikās. Gunārs Priede to sarakstījis par tādu tēmu, par ko man manā vecumā ir interesanti domāt. “Zilā” ir luga par savas identitātes aptveršanu konkrētā mērogā, balstoties uz to, kas ir mūsu pagātne. Lai saprastu to, kas veido mani un cilvēkus man apkārt, kāpēc es te dzīvoju un kas ir tās lietas, kuras padara Latviju man svarīgu. Lai saprastu, kas ir Latvija. Kaut arī lugas darbība notiek Gruzijā, tik un tā luga ir par to, kas mēs paši esam. Tie četri cilvēki, kuri tur satiekas, –
kas viņi tādi ir un kāpēc? Luga ir par atgriešanos, nevis skatienu uz priekšu. Par atlēkšanu atpakaļ laikā. Par to, kā saprast savu likteni. Mums, aptuveni 1,7 miljoniem cilvēku, ir unikāla iespēja runāt savā valodā, turklāt mums vēl ir savas tradīcijas, sava pagātne, vēsture. Man šķiet, tas ir vienkārši brīnišķīgi. Arī es, dzīvojot 21. gadsimtā, nevis pirms vairāk nekā 40 gadiem, izjūtu apdraudējumu. Mani vienkārši kaitina tas, ka mēs skrienam kaut kur, dzenamies pakaļ kaut kam, gribam iekļauties kaut kādā sistēmā. Es zinu, tas var būt gan finansiāli, gan valstiski svarīgi, bet man kā jaunam cilvēkam ir ļoti būtiski saprast, kas ir aiz manis, kas ir tas, kas veido Latviju, kāpēc mums ir tādas latvju dainas, kurās ir kods, ko saprotam tikai mēs. To, kas lugā rakstīts par dainām, es nekad nevarētu izstāstīt kādam ārzemniekam, es to nemācētu izskaidrot. Lasīju arī intervijas ar Gunāru Priedi, kurās viņš stāsta, ka pats pēkšņi sapratis: latvju dainas –
 tas ir kaut kas! Nu, tā kā latviešu bībele. 

Vai vari mazliet atklāt, kā 21. gadsimtā iestudēsi šo pagājušā gadsimta 70. gadu lugu?

Mēs darbību esam pietuvinājuši šodienai, bet nevajadzētu domāt, ka tas ir tieši 2017. gads. Man šķiet, šī ir viena no retajām Gunāra Priedes lugām, kas pieļauj šādu iespēju. Mēs meklējam veidu, kā radīt mūsdienīgu versiju, jo man 22 gadu vecumā būtu ļoti sarežģīti taisīt izrādi par 1972. gadu – es neesmu dzīvojis tajā laikā. Veidoju izrādi par laiku, kurā pats dzīvoju.

Tātad nevis par to, ko Gunārs Priede par Latviju rakstīja 70. gados, bet par latviskajām saknēm mūsdienās?

Jā, par saknēm vispār, par folkloru. Protams, tajā laikā tas bija kā ar āmuru pa naglu sist – likt vienam no lugas personāžiem teikt: “Nav daudz cilvēku pasaulē, kuri runātu tādā valodā, kā mēs runājam.” Šodien ir vēl briesmīgāk, tas tiek it kā apslāpēts – ir forši, mēs dzīvojam, viss ir kārtībā. Te ir kaut kāda nepareizība. Ir cilvēki, kas mūsu zemē nosaka likumus, bet mani nepamet sajūta, ka viņi visu laiku dejo pēc citu stabules. Un arī mēs paši. It kā to var saprast – šādu eiropeizāciju vai ko tamlīdzīgu. Bet man šķiet, ka viss ir jāsāk no sevis. Tu nevari iztaisīties par kaut ko citu, tad tu zaudē savu personību. Tas ir tas, ko mums Kultūras akadēmijā aktiermeistarībā māca – nezaudē sevi, savas unikālās īpašības! Katram aktierim uz skatuves ir kādas īpašības, kas piemīt vienīgi viņam. Tāpat ir arī lielākā mērogā –
mēs dziedam Dziesmu svētkos, jaunieši staigā šallītēs ar Lielvārdes jostas rakstu… Viņi nezina, kāpēc tā staigā, bet staigā. Tas ir kaut kāds kods, kas eksistē gaisā. Tu nevari izskaidrot, kāpēc, bet tā notiek. kāpēc, Es pats līdz 21 gada vecumam vispār nedomāju par to, man bija vienalga, es domāju: nu, tā Latvija… nu, forši – es te esmu, mums ir karogs, himna…

Lugas galvenajam varonim Jurim arī ir tieši 21 gads.

Redzi nu! Un pēkšņi it kā dabūju pa pieri… Es domāju, vai tiešām ir jānotiek kaut kam tik traģiskam kā avārijai lugā, lai attaptos. Ļoti negribētu, lai pienāktu tāds brīdis, kad latviešiem vajadzētu domāt citam par citu tikai tad, kad notiek kāds milzīgs satricinājums. Bet, jo vairāk es par to lasu, jo vairāk man šķiet, ka viss uz to diemžēl iet.

Visu rakstu lasiet Latvijas Nacionālā teātra žurnāla “Būs!” 2017. gada pavasara numurā