Regīnas Razumas piemiņai (22.09.1951 – 14.05.2023)

IN MEMORIAM. Atvadvārdi aktrisei Regīnai Razumai

Pēdējo reizi, kad satiku Regīnu, mēs sasveicinājāmies divreiz. Nejauši gandrīz uzbraucu virsū un gāju meklēt, lai atvainotos. Viņa tikai pasmējās: “mani tik viegli nevar nobraukt, nē, nē.”

Trauslums un spēks, pasaules klases dīvas starojums un cilvēcisks siltums – Regīnas Razumas personībā dzīvoja negaidīti savienojumi, un tos līdzsvarā noturēja patiesa un nesatricināma inteliģence. No tās arī skaistums. Dziļāks par virspusi un neatkarīgs no laika.

Regīna gribēja dejot baletu uz profesionālās skatuves, un viņu patiešām tik viegli nevarēja nobraukt. Tieši tur – Rīgas horeogrāfijas skolas klasiskās harmonijas vārdnīcas apgūšanā, ikdienas darba nežēlīgajās prasībās un disciplīnā – ir formējusies Regīnas Razumas pavisam individuālā aktieriskā izteiksme, tās daba. Un arī vizuālās mākslas pasaulē. Viņa bija vienīgā aktrise, kuru aizvien varēja satikt izstāžu atklāšanās gan XX, gan XXI gadsimtā. Pirms gada Regīna kļuva par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ceļvedi baltajā gleznu zālē. Maija Tabaka viņu portretēja kā sava laika moderno sievieti, un tas bija radikāli cits tēls nekā padomju gados uz ielas redzamo sieviešu veidols. Arī Regīnas Razumas radītās sievietes Rolanda Kalniņa filmās bija gara radinieces franču jaunā viļņa filmu pasaulei. Ne tolaik padomju kino radīto sieviešu tēlu galerijai.

Regīnas Razumas mākslas tēma, pārliecinoši realizēta mūža garumā, bija Skaistums. Divreiz viņas darba vietai nosaukumā ir bijis vārds “Dailes” – deju kolektīvā “Daile” un Dailes teātrī. Un tomēr tieši Jaunajā Rīgas teātrī, kur aktrise sāka strādāt no 1993. gada, viņa beidzot bija atradusi telpu, kas ļāva atraisīties Regīnas Razumas savdabīgajam talantam. Kopā ar Alvi Hermani viņa meklēja citādu aktierspēles veidu, kas atšķīrās no latviešu teātrī praktizētajām psiholoģiski sarežģītajām cilvēkstudijām, ietilpīgajiem raksturiem, aktieriskās pārvērtību mākslas. Regīna Razuma spēlēja tēmu. Kā mūzikas skaņdarbā. Viņas radītais skaistums bija mākslinieciska parādība. Trausls, bet noturīgs spēks, kas neizvirst, neiebojājas, nesavīst.  Pat tādās cilvēciskās iznīcības studijās kā “Doriana Greja portrets” un “Marķīze de Sada”. Laiks Regīnas Razumas mākslas skaistumu nespēja ne dzēst, ne saplosīt. Arī  Tomasa Manna noveles “Apmānītā” iestudējumā nē, ko Regīnai Razumai bija uzdāvinājis Uldis Tīrons.

Bet viņa bija arī vienkārši cilvēks. Un cilvēkiem inteliģences klātbūtne vai trūkums visspēcīgāk uzrādās stresa situācijās. Ja uztraukums par kādu jautājumu, kas attiecās uz darbu, uz lietu, plēsa viņas dvēseli un nervus pušu, Regīna zvanīja. Nekad ne vēlu vakarā vai naktī. Bet 10:30 no rīta. Kad otrs cilvēks, visticamāk, jau ir pamodies un spēs uzklausīt. Mēģinās palīdzēt rast risinājumu. Un dvēselei atkal būs spēks strādāt tālāk. Nākusi no septiņu bērnu, septiņu māsu ģimenes, uzaudzinājusi savu dēlu, Regīna aizvien apzinājās, ka bez viņas ir arī citi cilvēki. Viņas ego pieticība bija netipiska mākslinieku videi.

Regīna Razuma atmiņā vienmēr paliks kā skaists cilvēks. Kā pārliecinoši realizēta cilvēciskā programma ar pluss zīmi dzīvē un mākslā. Pierādot, ka tas ir iespējams. Būt karalienei, kas iekodēts arī viņa vārdā – Regīna, dzīvot kalpojot un darīt to skaisti.

Atvadīšanās no aktrises notiks pirmdien, 22. maijā no plkst. 13.00 līdz plkst. 14.00 Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē Miera ielā 58a.