Decembrī par teātri un dzīvi runā aktieris un dramaturgs Ēriks Vilsons.
Mala, ka mala! Bāc! Atveras priekškars, un smukajām malējiņām kājas pa gaisu. Nu, dikti tos Daugavas Laiviniekus nogaidījušās – svārki rautin raujas. Baltas biksītes vien redzamas. Bāc! Bāc! Varēja takš būt krāsainas. Bāc! Bāc- ba-da-dāc! Pilnīgi sirds salecās! Tad nāk divas dūjiņas ar divdūjiņām. Man asaras acīs. Bāāāāc! Meitu mājas saimniece, mamma visām malējām. Tāda šerpa, šerpa. Īsta Mēdeja. – Šitā vis nebūs, tautieti – pieraujies! Un šamais pieraujas ar’, nu vai zin’! Smuks un stalts tas daugavietis kā no akadēmijas! Un vesels pulks bāleliņu šim līdz. Un visi grib. Stāv tā kā tādi sarkanie streļķi. Varonīgi un pacilāti. – Pavei! Te ir manta! – Un ir ar! Šitādas smukas meitas un vīrietīgs brašums sen nau matīts. Man domāt – uz Liepājas teātra skatuves! Un visi kustās, dzied… Pat vidējā paaudze! Balsīs. Un kā šamie danco! Tā sinhroni, sinhroni! Nemaz neticu, ka tā var teātrī raut vaļā! Tik daudzās mēlēs. Un atkal danco! Tā pa smuko. Pat Daile nevar turēt līdz. Nu, tas daugavietis! A’ viņš grib! Grib! Un tā pa īstam. Un dabūs ar! Mēs tak paši lasījuši (skolotāja stāstīja). – Šitā vis nebūs, tautieti! -Es ar’ Baibiņu gribu! -Vai liksies mierā! – Un vienu mirkli skaties – meitenei ar’ svārki augšā, baltas biksiņas. Tā, ar tām brošām, vicina kulakus un rāda, ko var. Kaislības iet maltuvē ne pa knapu. Un atkal danco! Tādu energetņiku, ka turies! Kalnus var gāzt! Tā tev nau pastaiga ar lietussargiem. 13. janvārī Valdīšanas Namu varētu nonest. Miers un Bērziņš! Āmen! Laivas šūpojas. Augšā, lejā. Lielā maltuve griežas un zvaigznes zib gar acīm. Bet neiedomājies tik dziedāt – Zib mūža rats… (ar izrietošām sekām) Un nau nekāds Mūža rats. Tā nau diskotēka – tā ir Vilkārša maltuve. Un nau te nekāds Raimonds! Tas ir Lācis! Un skaidri jūtams, ka latvietis integrējies. Eiropā. Meldiņi iz visām tautām. Zvaigznītes, pavei, kā pa karogu skraida. Un tad nāk Uldis. Un rokās dus Baibiņa. Pār tādu smuku tiltiņu. Abiem mati slapji. Laikam Daugavā bijuši. Gatiņš gatavs. Mī un žē! Iet jau uz beigām! Un dzied, ka neaizklausīties. Dejotāji uzgriež tādu tra-ta-tā! Viss…
Baiba – Aija Andrejeva, Gatiņš – Kaspars Kārkliņš // Foto – Ziedonis Safronovs
Nu, nāk klanīties! Ne jau tā kautrīgi, bet… Ar cieņu. Kā Galvaspilsētā. Jāceļas vien kājās. Plaukstas no klapēšanas sarkanas. Piere rasā. Džimlai rūdi rasā! Paskrēja kā viens acu mirklis! Un ar tādu atdevi, ka katram skatītājam skaidrs – par ko naudu maksājis. Kaut kas tāds Liepājas teātrī nau bijis! Biļetes janvārī izpārdotas. Ja nu februārī… Pilnīgs anšlāgs. Velk uz dzimto ledusskapi. Kādu gurķi vai gaļīti. Miegs pēc šitā pagalam. Paskatīšos Dejotāju tumsā. Nevaru atrast. Iegūgloju PŪT VĒJIŅI. Ko tad citi saka? Diez, Ojārs par to pašu?
Tā ir tautas sirdsapziņa, un tai mūžam tādai būt – pūt, vējiņi, dzen laiviņu, pūt, vējiņi, pūt…
*
Rijas klons vai pļavas ciņi, vai nu vagars, vai nu jods un tik vien tā “pūtvējiņi “, cik tu Jāņu naktī zodz.
Esi mierīgs, dzīvo rāmi, kamēr kauli sausi kalst. Dieviņš iedos savu prāmi nokļūt tur, kur veļu valsts.
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu aizdzen mani kapsētā!
*
Muižas svilst kā darvas ķīpas… Platā mugurā kā galds piektais gads velk savas strīpas – apkārt sarkans, vidū balts.
Pārāk cieta āda viņiem, tad lai palīdz miets un “Pļī”, nav nekāda “pūtvējiņi “, ir – “Bože, carjā hraņī!”
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani katorgā!
*
Durkli zemē, plecā somu,
“Pūt, vējiņi “, spārnus plēt, pietiek pelēt, jāsāk domāt, pietiek kaut un jāiet sēt.
Paliek gaisā sapņi zili,
ej, kur tālums gaida zils! Laiks. Un svešā Pēterpilī sākas tava Pēterpils.
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu aizdzen Revolūcijā!
*
Atkal liktens bungas uzsit, atkal viņam ņirdzīgs spīts: vienam stobrs uz vakarpusi, otram ņemts uz grauda rīts.
“Pūt vējiņi” vienādas šķietas tiem, kas abās pusēs ļimst… Divas laivas stāv uz vietas un pat arī varbūt – grimst.
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu Borovskā un Volhovā!
*
“Pūt, vējiņi”, skani saldi, kaut tavs mūžs pēc nāves salds, – neviens skangals tā nav skaldīts, neviens pīslis tā nav malts.
Pūt, vējiņi, cik ir dūšas, – ne tik viegli masti lūst, pūt, vējiņi, kamēr pūšas, kamēr buras ir kur pūst.
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu aizdzen tautu mūžībā!
*
Tā ir tautas sirdsapziņa, un tai mūžam tādai būt – pūt, vējiņi, dzen laiviņu, pūt, vējiņi, pūt…[*]
Pūt, vējiņi! Pūt!
[*] O.Vācietis „Antracīts”, 1978
Ieteikt
