4 jautājumi viesrežisoram: Ņikita Kobeļevs

Ņikita Kobeļevs (Никита Кобелев) dzimis 1987. gada 10. maijā Tatarstānas pilsētā Naberežnije Čelni. Studējis Kazaņas Valsts universitātes žurnālistikas fakultātē. 2011. gadā absolvējis Krievijas Teātra mākslas institūta režisoru fakultāti, prof. Oļega Kudrjašova meistardarbnīcu. Kopš 2012. gada ir štata režisors Maskavas Majakovska akadēmiskajā teātrī, kur iestudējis vairāk nekā desmit izrādes.

Ņikitas Kobeļeva izrāde “Cilvēks, kurš noturēja sievu par savu cepuri” (Человек, который принял жену за шляпу) tika iekļauta festivāla “Zelta maska 2016/2017” garajā programmā. Režisors ir  laikraksta Moskovskij komsomoļec teātra prēmijas laureāts par izrādi “Cilvēku mīlestība” (Любовь людей) nominācijā “Labākā izrāde” (kategorijā “Iesācēji”, 2012/2013); par izrādi “Berdičeva” (Бердичев) nominācijā “Labākā izrāde” (kategorijā “Iesācēji”, 2013/2014).

Latvijā Ņikita Kobeļevs debitējis 2019. gadā ar Nikolaja Gogoļa klasiskās lugas “Revidents” iestudējumu Latvijas Nacionālajā teātrī.

Šī jums ir pirmā pieredze, strādājot Latvijā. Kas jūs piesaistīja Latvijas teātrim, un kādēļ nolēmāt iestudēt izrādi tieši šeit?

Saņēmu uzaicinājumu no Latvijas Nacionālā teātra iestudēt šeit izrādi (Nikolaja Gogoļa “Revidentu” – red.). Man šķita interesanti pamēģināt strādāt citā valstī, citā valodā, iepazīt citu teātra kultūru – šāda pieredze jebkurā gadījumā ikvienu režisoru tikai bagātina. Jo vairāk tāpēc, ka šī bija mana pirmā pieredze ne vien Latvijā, bet vispār ārpus Krievijas.

Kāds iespaids jums radās par Latvijas teātri un māksliniekiem, ar kuriem sadarbojāties iestudējuma procesā?

Manuprāt, Latvijā ir pietiekami augsts teātra mākslas līmenis. Lai kur un lai ko es skatītos, vienmēr bija sajūta, ka viss izdarīts ļoti profesionāli, kvalitatīvi. Tajā pašā laikā, iespējams, man pietrūka riska, draiva, bieži izrādes ir pārāk mierīgas. Latvijā ir diezgan daudz interesantu režisoru, teicama scenogrāfijas skola un, bez šaubām, brīnišķīgi aktieri. Man iepatikās aktieru mūsdienīgā domāšana, gatavība vienmēr mēģināt par visiem 100 procentiem, nodoties meklējumiem. Arī gatavība pakļauties mizanscēnai. Lai gan noprotu, ka Latvijā tomēr ierastāka ir psiholoģiskā skola – teiksim, atšķirībā no Lietuvas, kur aktieri nereti mēģina spēlēt izteiktā formas stilā. Man liekas, ka arī latviešu aktieriem asinīs ir tādas dotības, un man bija interesanti mūsu iestudējumā kopā ar viņiem iet šajā virzienā.

Katram skatītājam, dzirdot nosaukumu “Revidents”, rodas savas asociācijas un priekšstati par šo Gogoļa darbu. Ar ko jūsu veidotais klasikas iestudējums atšķiras no citiem?

Manuprāt, klišejas ir galvenokārt divas. Viena – ja reiz luga sarakstīta XIX gadsimtā, tad to pienākas spēlēt tā laika dekorācijās un kostīmos. Man liekas, ka šāds pieņēmums lielākoties ir krievu publikai, kas ar šo lugu iepazīstas jau skolā, un viņiem ir kaut kāds priekšstats, kā tam vajadzētu izskatīties – zaļi ierēdņu mundieri un tā tālāk. Kā ir latviešu skatītājam – nezinu, vai viņiem ir kaut kāds klasisks redzējums par šo materiālu, vai arī viņi ir vairāk atvērti interpretācijām.

Personīgi man liekas interesants tāds teātris, tāda pieeja klasikai, kas atklātu šo tekstu no šodienas skatpunkta, parādītu, kāpēc šī luga joprojām ir aktuāla, turklāt nezaudējot pašu daiļdarba kodu. Tāpēc mums bija svarīgi atrast tādu teksta realitāti, lai skatītājs varētu teikt – jā, tas ir par mums, tomēr banāli pārlikt uz mūsdienām, no Gogoļa laika ierēdņiem uztaisīt tos, kas šodien sēž pašvaldībās, negribējās. Tāpēc, ka Gogolim ir svarīgi ne tikai apstākļi, bet arī teksta žanrs un viņa īpatnais personāžu redzējums. Nabokovs rakstīja, ka nav vērts šiem gogoliskajiem radījumiem meklēt prototipus dzīvē, jo tie visi ir autora iztēles augļi. Man šķita, ka tas mums dod tiesības pārnest šo lugu tādā spēles manierē, kur, no vienas puses, dažos tēlos var uzpazīt mazas, provinciālas mūsdienu pilsētiņas ikdienu, bet dažas lietas, piemēram, atkritumi, vienkārši izrādījās Latvijā ļoti aktuāli. No otras puses – tas viss ir parādīts ar nelielu absurda, teatralitātes piedevu, kas kopumā atbilst lugai, kur bieži tiek apspēlēta varoņu iztēle – viņi redz sapņus, runā, ka velns saputrojis, un ir migla, kur neko nevar saprast. Ja mēs iestudējumu veidotu tikai reālistiski, tad šo būtisko, ar metafiziku saistīto slāni vienkārši pazaudētu. Starp citu, Gogolim lugā nav ne konkrēta pilsētas nosaukuma, ne precīza norises laika, tātad viņš arī tiecas uz vispārinājumu, iziet ārpus dokumentalitātes rāmjiem.

Otra klišeja – ka tā ir tikai komēdija bez dramatiskām kolīzijām. Un esmu priecīgs, ka, spriežot pēc pirmajām skatītāju atsauksmēm, vismaz daži pēc mūsu izrādes saskatīja lugā ko dziļāku, nekā bijis priekšstats pirms tam. Atklāja, ka tur slēpjas nopietna, dramatiska situācija, un beigu beigās visu ir žēl.

Kādi ir jūsu tuvākie plāni? Vai jums būtu interese veidot vēl kādu iestudējumu Latvijas teātrī?

Protams, es vēlētos pamēģināt vēl kaut ko šeit uztaisīt! Man loti patika strādāt Latvijā un konkrēti – Nacionālajā teātrī. Manuprāt, šis teātris ir ļoti cienījamā mākslinieciskajā formā.

 

 

No krievu valodas tulkojusi Vēsma Lēvalde.