Intervija ar komponistu Kārli Lāci.

Kārlis Lācis. Komponists. Mūziklu „Pūt vējiņi!” un „Oņegins” autors. Viņa teātra darbi neatstāj vienaldzīgus – skatītāju viedokļi dalās no krasa nolieguma līdz bezierunu pielūgsmei… Bet, kā zināms, ir teikts, ka labāk būt „karstam vai aukstam”, jo remdenos Dievs izspļauj… Saruna par to, kā top mūzika.

Ingrīda Vilkārse: Vai atceries, kā tu nonāci pie teātra mūzikas?

Kārlis Lācis: Jā, atceros, kā nonācu teātrī. 2009. gadā es biju uzrakstījis un izdevis Ziemassvētku albūmu, man tā īsti to nebija, kur likt, un tad es palūdzu Džilim (Dž.Dž.Džilindžers, Dailes teātra režisors – I.V.) uztaisīt princešu Ziemassvētkus („Princešu stāsts” 2009. gads, DT – I.V.). Faktiski sarunāju, ka Dailes teātra mazajā zālē tādā pasakas ietvarā var tās dziesmas nodziedāt…. Un tā Džilis dabūja klausīties manu mūziku.

I.V.: Šobrīd tev ir uzkrāta zināma pieredze teātra mūzikas radīšanā. Vai, rakstot teātra mūziku, ir kaut kāda iekšēji citādāka sajūta, nekā rakstot instrumentālo mūziku, kas nav domāta teātrim?

K.L.: Pagaidām man teātrī visvairāk patīk tas, ka var tā brīvi ilustrēt, nebaidīties, ka izklausīsies banāli. Jo, rakstot mūziku, bieži vien jādomā, ko mani vienaudži-mūsdienu komponisti par to domās … Bet teātrī tur vari teikt: „Tas ir Teātris! Un, ja jābūt šausmīgi, tad ir šausmīgi, bet, ja jābūt mīļi, tad ir mīļi!”.

I.V.: Mūzika teātra izrādei un pilnmetrāžas mūzikls…

K.L.: Jā, tās lietas atšķiras. Dramatiskajās izrādēs ar mūziku vienkārši ir jāiedod krāsa: jāpaspilgtina, jāiedod emocionāls fons. Pēc tādas shēmas mēs ar Džili līdz šim arī strādājam. Jāatrod galvenās tēmas vienam vai otram personāžam, tad vēl noteikti parādās arī kaut kāds muzikāli dramaturģisks konflikts… Kad es uzrakstu kādus mūzikas gabalus teātra izrādei, es pielieku arī nosaukumus, lai Džilis saprot, kurā vietā tie iecerēti… Kaut kādā veidā es jau šo mūziku dramatizēju, taču režisoram to neuzspiežu. Teiksim, „Marijā Stjuartē” (DT izrāde 2010., režisors Dž.Dž.Džilindžers – I.V.) gabals saucās „Dārzs”, skaidrs, ka tas domāts dārza ainai. Un Džilis to tur arī ielika. Mūziklā – tur gan jāizdomā smalkāk. Parasti viss darbs sākas apmēram tā: es izlasu lugu, tad uzmetu un iespēlēju (datorā – I.V.) dažādas tēmas. Ja man liekas kāds instruments zīmīgs, piemēram, bungas, tad arī tās iespēlēju, bet neko no tā visa tālāk neattīstu. Apzināti. Dienā var iespēlēt ap desmit tēmām. Pēc tam atstāju šo materiālu mierā uz kādu laiku – kādas divas nedēļas vai pat mēnesi. Cik laiks atļauj. Un pēc tam, kad jau esmu piemirsis, kas tur iespēlēts, ar „svaigu ausi” klausos no jauna. Un tikai tad var saprast, vai tur kaut kas ir, vai nē, ko mest ārā, ko atstāt. Tas, kas paliek pāri, tad arī tiek attīstīts tālāk. Jo forši izinstrumentēt var arī galīgo „neko”… Aranžēšana ir tāds amatnieka darbs, ko var uztrenēt, un, liekas, ka to es esmu diezgan uztrenējis.

I.V.: Tev šobrīd ir divu mūziklu pieredze.

K.L.: Īsti neatceros, kā sākumā bija ar „Pūt, vējiņi!” (Liepājas teātris, režisors Dž.Dž.Džilindžers, 2011. – I.V.), bet sajūta šobrīd ir tāda, ka tas mūzikls rakstījās vienkārši. Jo kaut kas manī bija ilgi krājies un viss it kā bija skaidrs, nebija nekādu jautājumu. Līdz ar to tas nāca viegli, kaut gan tādā formā es vēl nekad nebiju izpaudies. Es gan par mūziklu domāju apmēram jau no 24 gadu vecuma… Ar „Oņeginu” (Dailes teātris, Dž.Dž.Džilindžers, 2013. – I.V.) jau bija grūtāk. „Pūt, vējiņi!” Herberts pasūtīja (Herbets Laukšteins, Liepājas teātra direktors – I.V.). Mēs ar Džili jau kaut kā taustījāmies uz mūzikla pusi, bet šaubos, ka mēs paši beigās būtu izvēlējušies tieši šo materiālu. Sākumā es lasīju Raini un domāju: „ Nu ko te vispār var uzrakstīt, kā to vispār var mūziklā ietērpt?!... Visi runā tautasdziesmās, pamazināmos vārdiņos – deminutīvos, sinonīmos, metaforās, līdzībās…” Bet, kad sāku strādāt, visu materiālu sadalīju pa mazākiem gabaliņiem un sāku kaut kā rušināt. Tāda sistēma man bija arī „Oņeginā” - ja nav skaidrs, kā tikt galā ar visu cēlienu, jāsāk domāt, kāda varētu būt viena aina. Tad, protams, atkal kaut kur pa ceļam iznāk „uzkārties” ar to struktūru…

I.V.: „Oņegins”. Kā tu sāki?

K.L.: Sāku tā lēnām taustīties tēmā. Izlasīju Puškina oriģinālu, aizgāju uz Čaikovska operu. Tad, kad es mācījos, man, protams, nebija līdz Čaikovskim, jo operu toreiz es neklausījos tā, kā tagad.

I.V.: Nepatika tieši Čaikovska operas vai operas vispār?

K.L.: Man vispār likās: „Ko man te māca un priekš kam man tas jāklausās!…” Nevienai operai līdz šai dienai tā īsti libretu nezinu… (smejas – I.V.) Nu, jā… Bet ar „Oņeginu” es tā iekšēji pameklējos-pamētājos un sāku lēnām strukturēt, kā tas varētu būt. Bija skaidrs, ka noteikti būs Taņas vēstule, Oņegina tēma, Ļenskis ar Olgu… Forši, ka rakstīšanas laiks bija tik ilgs un varēja „noķert” garāmejošas idejas.

I.V.: Cik ilgi tu rakstīji „Oņeginu”?

K.L.: Darba process bija apmēram tāds: es parakstu kādu mēnesi un, kad esmu uzmetuma formā ticis ar pirmo cēlienu galā, aizsūtu to visu darba grupai (Dž.Dž.Džilindžers, Evita Mamaja, Jānis Elsbergs – I.V.), kura pasaka: „Mums tagad nav laika, pēc mēneša skatīsimies”. Nu okei. Tad es atkal pats tur kaut ko „pamuļļāju” vai nolieku malā un izdaru citus darbus. Bet ik pa brīdim tiek likts vēl kaut kas klāt… jo, ja nav ātri mēneša laikā viss jāpabeidz, tad ir laiks pagaidīt, kad ienākas vēl kaut kādas idejas.

I.V.: Mūzikliem, rokoperām, operām ir stingri formas kanoni. Bija diskusijas?

K.L.: Radošajās sapulcēs ar darba grupu mums visu laiku bija sarunas par formu. Džiļa galvenais pluss ir tas, ka viņš palīdz uzlikt pareizu struktūru, kas ir ļoti svarīgi, jo, ja tu pareizi to saliec, tad viss strādā… Un tā ir diezgan liela rēķināšanas lieta.

I.V.: Vai tu rakstot ļaujies intuīcijai?

K.L.: Jā! Tikai! Es vispār nestrīdos ar sevi, ja man tā liekas, es tā rakstu un nepārmetu sev, ka tas ir banāli vai kā citādi. Citreiz jau ir jāskaitļo arī, bet tad, kad tu nemitīgi skaitļo… var nonākt arī nepareizā virzienā… Sākumā noskatījos vēl arī filmu („Oņegins”, 1999 – I.V.), meklēju krievu tautas dziedājumus. Tatjanas pirmajā sapnī man bija skaidrs, ka tur jābūt čigāniem, un līdz ar viņiem ienāca arī Aļeko… Ko tur saturiski ielikt, to izdomāja Evita ar Jāni (libreta autori Evita Mamaja un Jānis Elsbergs – I.V.). Tas sapnis ar fragmentu par Aļeko diezgan ātri formulējās, bet divi nākamie Tatjanas sapņi, tie gan tā lēnāk. Mēs arī domājām, vai nepaskatīties libretam vēl kādas Puškina pasakas, bet tur nekā tāda atbilstoša, izņemot pasaku par zelta zivtiņu, nebija… Rakstot es tomēr arī skatos, lai mainās ātrs un lēns temps, solo un masu skati… No filmas „Oņegins” man, piemēram, likās interesanta doma par mājas muzicēšanu. Un tā kā mūsu darbā vīriešu pakāpeniski paliek arvien mazāk (sirsnīgi smejas – I.V.), tad bija skaidrs, ka kvintets un mājas muzicēšanas duets jāliek sākumā, jo beigās vairs nebūs, kas dzied…

I.V.: Tātad tu vispirms uzrakstīji muzikālo materiālu un tikai pēc tam Jānis Elsbergs tekstu?

K.L.: Jā. Mēs jau ar Jāni esam šādi „uztrenējušies”. Citiem dzejniekiem, kurus es esmu apzinājis, nav tā zināšanu bāze un pieredze tik liela, lai tieši tādu lielo formu savilktu kopā. Viņi var uztaisīt labu noskaņu vienā dziesmā vai konkrētā ārijā, bet, lai to libreta stāstu izstāstītu un vēl arī atsauktos uz kādiem alternatīviem darbiem, jāzina, kur „pasmelties”. Jānis, man liekas, ir vienīgais tāds.

I.V.: Man jau liekas, ka uzrakstīt mūziklam libreta tekstu ir ārkārtīgi grūti. Pie tam situācijā, kad tu jau esi uzrakstījis mūziku, kurai ir sava dramaturģija…

K.L.: Es domāju, ka mūsu gadījumā tieši šī ir tā veiksmes atslēga… Varbūt mums mazāk ir tādu patstāvīgu hitu, bet, manuprāt, galvenais, lai mūzika būtu melodiska un vestu darbību un dramaturģiju uz priekšu… Lai ir caurviju attīstība, lai mūzika nav vienveidīga un nenonāk pie tādas plikas satura atstāstīšanas. Tāpēc darba procesā notiek tāda bīdīšanās, lai visu savilktu kopā. Jā, un puse varbūt ir arī jāizmet ārā. „Pūt, vējiņos” arī ir daudz izmests ārā.

I.V.: Aranžēšana un mūzikli – tā ir kā skola pēc augstskolas?

K.L.: Es jau vispār mūziku sāku rakstīt pēc augstskolas. Akadēmiju (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija – I.V.) beidzu kā pianists, tad pie Jura Karlsona mācījos divus gadus – vienu fakultatīvi un vienu kompozīcijas nodaļā.

I.V.: Vai klasiskā izglītība kaut ko būtisku ir devusi vai tomēr kaut kādi ierobežojusi?

K.L.: Karlsons bija tas, kas mani vispār iedrošināja kaut ko uzrakstīt. Nezinu, kāpēc viņš toreiz man teica, lai es kaut ko uzrakstu… Un ar pirmo paša uzrakstīto darbu uzreiz vinnēju akadēmijas konkursā. Man liekas, ka tā bija kaut kāda saksofona etīde… Pēc tam iestājos kompozīcijas katedrā. Man tur bija jāiet uz visām lekcijām - polifoniju, formu u.tml., apjoms milzīgs – līdzīgi kā teorētiķiem. Toreiz jau es biju precējies un man bija mazs bērns, līdz ar to vienkārši to visu nevarēja paspēt… Protams, ja man nebūtu akadēmiskās izglītības, tad būtu pilnīgi savādāk. Pieļauju, ka, ja būtu izmācījies visu, es instrumentācijā būtu spēcīgāks, bet varbūt arī nē…

I.V.: Instrumentācijas skola?

K.L.: Man paveicās, jo man tā skola bija liela - septiņus gadus dabūju instrumentēt kabarē uzvedumus („Sapņu fabrikas” kabarē uzvedumi – I.V.). Un tajā laikā man bija lielas ambīcijas - mūziķu sastāvu vajadzēja lielāku un lielāku… Beigās mums jau bija tāds neliels simfoniskā orķestra sastāvs un katrā uzvedumā bija trīsdesmit dziesmas. Nu tad rēķini: septiņi reiz trīsdesmit – divi simti desmit dziesmas tādam lielam sastāvam. Un tad arī uzreiz var izprovēt visu: kas strādā un kas nestrādā. Bet ja tādas pieredzes nebūtu…

I.V.: Vai tu tagad vari teikt, ka esi saindējies ar teātri?

K.L.: Patiesību sakot, es tagad vēl nemaz nezinu nākošo izaicinājumu… Teātris, protams, man patīk… bet ko īsti tagad veidot… „Pūt, vējiņi!” no „Oņegina” arī ļoti atšķīrās. Vienkārši gribas pameklēt vēl kaut ko. Šobrīd nezinu…

I.V.: Pēc šāda liela darba pabeigšanas nav tāds kā tukšums?

K.L.: Nē, esmu laimīgs, ka tas beidzās, jo process ilga divus ar pusi gadus… Tas nav tā, ka saspringsti kādas divas nedēļas, piemēram… Kad es strādāju pie otrā cēliena, arī tad jau man vajadzēja atpūsties, mani tas gurdināja nost. Jo visu laiku tu laid caur sevi visu mūziku un šo stāstu. Bija brīži, kad es nevarēju saprast, vai tā vispār var darīt un rakstīt, un visu laiku fonā jādomā – būs labi tā vai nē… Teātrī jau labums ir tas, ka var atļauties vairāk, brīvāk… Jānim īstenībā ar šo darbu gāja grūtāk. Man liekas, nevienam dzejniekam tas nebūtu viegls uzdevums. Viņam bija jāieguļas manā uzstādījumā, un tas nav viegli.

I.V.: Bet viņš jau droši vien ir tevi kaut kādā veidā „atkodis”…

K.L.: Jā, jā… Viņš jau ir pat iemācījies notis. Kādreiz ir domstarpības par zilbēm, un tad es viņam tā arī saku: „Ko tu te man liec uzsvarus uz vājo laiku?!…” (neuzsvērtā taktsdaļa mūzikā – I.V.). Citreiz tie uzsvari paliek …viņš nogrēko. Tad es vai nu aizsūtu atpakaļ, vai pieciešu… Vai pārvēršam to atkal par efektu. Es viņam pat liku instalēt programmu (mūzikas atskaņošanas programma datorā – I.V.), lai tad, kad es viņam aizsūtu mūzikas failu, viņš varētu nospēlēt melodiju un dzirdēt, cik tur to zilbju ir.

I.V.: Tavam dzejniekam ir ļoti sarežģīta dzīve…

K.L.: Jā, ir sarežģīti… Normāls dzejnieks var atļauties brīvi „lidot”. Kaut gan, piemēram, Evita atkal saka, ka dotais muzikālais materiāls viņu pat atbrīvo, ir skaidras zilbes, un tev ir tikai jāiekļaujas…

I.V.: Maija sākumā Dailē būs uzvedums „Ziedonis. Lācis. Sievietes.”, kurā tavas dziesmas izpildīs spožs dziedātāju un aktrišu sastāvs…

K.L.: Kāpēc es vispār pieķēros šim diskam? Tāpēc, ka biju dusmīgs uz Elsbergu, jo viņš nerakstīja „Oņeginu” … (sirsnīgi smejas – I.V.). Viņam bija kaut kāds steidzams tulkojums vai cita izrāde, un nekas nenotika! Tad es nodomāju: nu labi! Un ierakstīju googlē Imants Ziedonis…

I.V.: Kāpēc tajā brīdī izvēle krita tieši uz viņu?

K.L.: Ja godīgi, tad es gandrīz visos koncertos (arī teātra un Ziemassvētku koncertos) esmu spēlējis dziesmas ar Ziedoņa tekstiem. Pārējie dzejnieki mani tā „neaizķēra”… Pirmo reizi ar Ziedoņa dzeju sastapos skolā, jo latviešu valodas skolotāja arī bija „slima” ar Ziedoni. Viņa lasīja mums priekšā. Un tad bija: „Neēd, bērniņ, kad dziesmu dzied..” Toreiz es īsti to nesapratu un bija jādomā: „Kā tas ir?! Reāli domāts par to ēšanu vai pārnestā nozīmē?” Mēs ar Znotiņu (Kaspars Znotiņš, Jaunā Rīgas teātra aktieris – I.V.) mācījāmies vienā skolā, draudzējāmies un bieži runājāmies. Viņš mācījās vienu klasi augstāk. Tagad es vienkārši intuitīvi meklēju un izvēlējos dzejoļus no Ziedoņa pēc principa patīk - nepatīk. Dziesmu cikls jau vienmēr ir nedaudz jāveido, lai kopā sanāk vienota doma. Sākotnēji es domāju, ka tas dziesmu uzvedums jātaisa Znotiņam, bet viņam vispār nepatika tas, ko es esmu izdarījis. Viņam likās, ka Ziedonis tāds nav…, nu, jā, viņš jau arī daudz vairāk ir izpētījis Ziedoni… Es biju domājis, ka viņš varētu lasīt Ziedoņa mīlas dzeju un sievietes to dziedāt… Bet, tā kā viņš atteica, tad es domāju, ka varbūt tas varētu būt Skrastiņš (Artūrs Skrastiņš, Dailes teātra aktieris – I.V.). Artūram patika albums un ideja, bet viņš izdomāja, ka pats grib būt nevis aktieris, kurš koncertā lasa dzeju, bet režisors koncertam, kurā neviens vīrietis nelasa dzeju… Un tagad visas tās dziesmas mums kā tādas mazas glezniņas jāprovē uzlikt uz skatuves koncertā. Bet šajā projektā interesanti bija tas, ka viss sanāca tā nejauši, brīvi, visi kaut kā paši iesaistījās, aizrāvās ar to ideju. Un tas droši vien ir Ziedoņa nopelns. Es gan šim projektam kādu laiku iekšēji pretojos, jo, ja kaut ko tādu dara, tad viss pašam jāorganizē. Tas process, kamēr tu uztaisi disku… jānoorganizē desmit dziedātāji, ansamblis, studija, katrai meitenei ir jāiemāca tā dziesma, katrai jāieraksta… Tas ir arī diezgan liels un laikietilpīgs administratīvais darbs, un tas man nepatīk. Visu sakoordinēt, savākt. Kopā pāri par divdesmit cilvēku.

I.V.: Vai vispār tu uztraucies, kad atskaņo tavu mūziku? Piemēram, tagad nesen Latvijas Nacionālās simfoniskais orķestris?

K.L.: Nuuuu… tas ir pilnīgi cits gadījums. Tad bija daudz lielāks satraukums nekā par „Oņeginu”. Jo katram nav tādas iespējas strādāt ar valsts kori un lielo orķestri. Bet tad, kad jau iet mēģinājumu process, es vairs ļoti neuztraucos. Kad aizgāju uz pirmo mēģinājumu, redzēju, kā Māris (Māris Sirmais, Valsts kora „Latvija” mākslinieciskais vadītājs, diriģents – I.V.) strādā Viņš divus mēnešus dzīvo ar tām partitūrām, viņš pārzina katru noti… Tas ir izcili! Un es arī tā nekad nebiju strādājis… Viņš man prasa: „Kas tur 57. taktī (klavierkoncertā) ir, ko tu tur esi domājis?” Es esmu pieradis pie teātra, tur tās notis ir aptuvenas, bet akadēmiskajā mūzikā jau viss precīzi jāuzraksta partitūrā. Līdz pēdējam sīkumam. Bet kopumā tā bija ļoti vērtīga un laba pieredze.

I.V.: Ja tu varētu dzīvot tā, kā gribētos, kāds būtu tavs ideālais darba režīms?

K.L.: Es jau varu tā dzīvot, jo pats nosaku sev darba režīmu. Tas radošais laiks pašam vien jāplāno… Tu vari nedarīt neko. Teorētiski. Citi cilvēki zina, ka viņiem jāiet uz darbu. Bet tā problēma jau ir pašam saprast – ko tu gribi darīt vai ko negribi. Šobrīd es varu tikai „atšaudīties” no darbiem, jo, kad nāk tie lielie projekti uz galu, es nogurstu, īstenībā parakstīt neko nevaru. Tad arī nevar sakoncentrēties mūzikai, jo nesaproti vairs vispār neko. Aizeju paskriet, lai daudzmaz atbrīvotos… Man liekas, ka līdz šim dzīvē ir bijis pareizi, jo es visus darbu piedāvājumus neesmu ņēmis. Esmu izvēlējies un darījis to, kas mani interesē. Pretējā gadījumā man būtu katru dienu jāsēž pie sava kompīša no rīta līdz vakaram un jātaisa aranžējumi visiem pēc kārtās. Tas noteikti būtu peļņas darbs. Bet tas arī ļoti iztukšo. Tad, kad tu radi, tu nekad nezini, kas beigās būs. Radīšanas momentā, protams, ka tu taisi visģeniālāko. Vismaz priekš sevis. Bet laiks jau pēc tam saliek visu pa vietām. Šobrīd ar jaunu darbu man negribas steigties. Citreiz atkal ir labi, ja kāds pasūta, nav jādomā… Bet divu vienādu reižu nav.