Jaunatnes teātra aktrisei Elvīrai Baldiņai - 105!
2024. gada 11. augustā aktrisei Elvīrai Baldiņai – 105!
Elvīra Maiga Hortenzija Baldiņa dzimusi 1919. gada 11. augustā Madonas apriņķa Kraukļu pagasta “Kalna Jostpāpenos”. Viņas māte ir mājsaimniece, laukstrādniece Anna Baldiņa, tēvs – piensaimnieks Jānis Baldiņš. 1938. gadā pabeigusi Valsts ģimnāziju Cesvainē, tad dodas uz Rīgu, lai kļūtu par aktrisi.
“Pamatskolā mani allaž aicināja deklamēt. Laikam jau klausītājiem patika kaut kas, ko pati nespēju novērtēt. Vēlāk, ģimnāzijas gados, mani ļoti ietekmēja mūsu literatūras skolotāja Marija Bērzkalne, un arī skolas ievirze bija uz teātra pusi. Spēlēju gan jaunāko no trejmeitiņām, gan Annu Hansoni Vermlandiešos. Visi sacīja: “Tu nu gan būsi aktrise. Tev jābrauc uz Rīgu.” Bet, kad es patiešām devos uz galvaspilsētu, lai stātos teātra skolā, vecāmāte lauzīja rokas un raudāja, jo radiniekiem Rīga likās zaņķis, bet skolotāji teica: “Tu tik maza un no laukiem Rīgā pazudīsi.”” Teātra skolā iestājos, un tāpēc sakari ar mājām uz kādu laiku pārtrūka. Lai izdzīvotu un varētu studēt, piepelnījos kā modelis pie tēlniekiem, gleznotājiem, iznēsāju un gludināju veļu. Tā nu varēju atļauties pat sūtīt mājiniekiem dāvanas. Viņi samierinājās un vēlāk piedeva,” stāsta Elvīra Baldiņa.
Nokļuvusi Rīgā, Baldiņa mācās Latvju Aktieru arodbiedrības teātra skolā: “Teātra skolā mums bija brīnišķīgi pedagogi, piemēram, Jānis Zariņš un Felicita Ertnere. Kā tur vajadzēja trenēt fonētiku! Tādi vingrinājumi lieti noderētu mūsdienās ne vien aktieriem, bet arī TV un radio diktoriem, kas reizēm runā, kā mīklas pikuci mutē iebāzuši.” Pēc skolas likvidācijas Elvīra Baldiņa turpina apgūt aktiermeistarību Latvju drāmas ansambļa studijā, mācoties pie dažādiem pedagogiem (piemēram, Voldemāra Pūces) un piedaloties studijas teatrālajos uzvedumos (1941-1944).
Pēc kara beigām Baldiņa sāk strādāt Latvijas Jaunatnes teātrī, kur laikā no 1945. līdz 1976. gadam nospēlē virkni lomu – viņa ir Maija A. Brigaderes “Maijā un Paijā” (1949), Saulcerīte Raiņa “Zelta zirga” uzvedumā (1956), Vinnijs Pūks/Pūce izrādē “Lācītis pūks un viņa draugi” (1967) pēc Alana Milna darbu motīviem, u. c. “Esmu tēlojusi visdažādākās lomas – gan pozitīvas, gan negatīvas, arī zēnus, lai gan sākumā teātrī valdīja uzskats, ka spēju notēlot tikai labos varoņus,” stāsta aktrise. Pēc aiziešanas pensijā Badiņa turpina strādāt teātrī kā ārštata darbinieks līdz pat tā slēgšanai 1992. gadā.
Līdzās darbībai teātrī Elvīra Baldiņa piedalījusies daudzos radio teātra uzvedumos un televīzijas iestudējumos, kas paredzēti bērniem, piemēram, atveidojusi Sprīdīša vecmāmiņu kinofilmā “Sprīdītis” (1985).
Aktrise apbalvota ar “Goda zīmes” ordeni, ir Latvijas Kultūras fonda stipendiāte, 2009. gadā pievienojusies Teātra zelta fondam.
“Par savu profesiju reizēm pasmejos. Aktieris nokrāsojas, uzvelk svešas drēbes, runā citu sacerēto. Bet cilvēkiem nez kāpēc patīk. Tā jau mēdz teikt, ka cilvēks ir nevis loģiska, bet psiholoģiska būtne. (..) No malas teātris izskatās pavisam dulla padarīšana: vieni sēž, otri – par kaut ko iztaisās. Bieži jautā, kā tev var teātris patikt – tur ir tik maz patiesu momentu. Bet man patīk, jo teātri cilā domas par cilvēku. Tāpēc gan labāka, gan sliktāka izrāde kaut ko dod. Es teiktu, ka aktieris ir pilnīgi bezatbildīga profesija. Vari nezin ko runāt, bet pie atbildības netiec saukts. Pārdevējs var nepareizi iesvērt, ārsts – slikti ārstēt. Aktierim nekur ne par ko nav jāatbild – labāku darbu neizdomāsi. Kā māk, tā mauj. Vari svepstēt vai čukstēt, skatītāji vienalga apbrīno un mīlē. Tāpēc nesaprotu tos, kuri apgalvo: aktiera profesija esot grūta. Visi gan kritizē – režisors, skatītājs, kritiķis –, bet pret to var norūdīties. īstu psiholoģiju uz skatuves tāpat nevar panākt, jo dzīve ir tik mainīga.”
KrodersLV redakcija sveic aktrisi skaistajā jubilejā!