“Dramaturgu asociācijas” vēstule Kultūras ministrijai

Šī gada 19.jūnijā biedrība “Dramaturgu asociācija” nosūtīja vēstuli Kultūras ministrijai, ierosinot izvērtēt dramaturģijas projektu vērtēšanas modeli Valsts kulturkapitāla fonda (VKKF) kultūras projektu konkursa nolikumā.

Kopš 2009.gada apsīkusi latviešu oriģināldramaturģijas publicēšana. Pēc Latvijas Nacionālās bibliotēkas kataloga datiem papildu klasikas un ārvalstu autoru dramaturģijas publikācijām iznāk apmēram 3 līdz 4 latviešu  mūsdienu dramaturģijas izdevumi gadā, no kuriem daļa ir pašizdevumi.  Līdz ar to vēršam uzmanību uz VKKF kultūras projektu konkursa nolikumā noteikto dramaturģijas projektu vērtēšanas modeli, kas, mūsuprāt, var būt viens no iemesliem latviešu oriģināldramaturģijas publikāciju nelielajam skaitam salīdzinājumā ar abiem pārējiem literatūras veidiem – prozu un dzeju.

Projekti, kas saistīti ar latviešu oriģināldramaturģijas publicēšanu, saskaņā ar VKKF kultūras projektu konkursu nolikumu tiek izskatīti Skatuves mākslu nozarē, jo Literatūras nozarē finansējums netiek piešķirts projektiem, kas saistīti ar oriģināldramaturģijas darbu tapšanu un izdošanu, kā arī oriģināldramaturģijas darbu tulkošanu un izdošanu svešvalodās. T.i. dramaturģijas izdošana, neskatoties uz to, ka tā ir viens no trijiem literatūras veidiem blakus dzejai un prozai, tiek vērtēta pie Skatuves mākslu, nevis Literatūras nozares.

Mūsuprāt ir jānošķir pieteikumi dramaturģiskā materiāla sagatavošanai vai tulkošanai konkrētām izrādēm, t.i. projekti, kuru rezultāts ir izrāde, un pieteikumi, kuru rezultāts ir publikācija. Pieteikumi dramaturģiskā materiāla sagatavošanai iederas Skatuves mākslu nozarē, taču idevējdarbības projektus, kas saistīti ar publicēšanu būtu jāskata Literatūras nozares komisijai[1]. Tam ir vairāki argumenti:

• Jau šobrīd VKKF Literatūras nozare atbalsta ārzemju oriģināldramaturģijas izdošanu un popularizēšanu Latvijā, līdz ar to veidojas nekonsekvence – ārzemju dramaturģija tiek uzskatītas par literatūru, bet pašmāju autoru lugas netiek vērtētas šajā nozarē.
• Ir radies mākslīgs un netaisnīgs ierobežojums attiecībā uz dramaturģijas publicēšanu valsts finansētajā literatūras periodikā.
• Arguments, ka lugas tiek rakstītas skatuvei, savukārt proza un dzeja ir lasīšanai, mūsdienās  zaudējis savu aktualitāti, jo laikmetīgais teātris uzvedumiem izmanto ne tikai visu veidu literatūru, bet arī citus tekstus, savukārt izsniegumu skaits bibliotēkās rāda, ka lasītāji lasa arī dramaturģiju. Lai arī diezgan droši var pieņemt, ka popularākā ir proza, nav atrodami dati, kas apliecinātu, ka dramaturģiju lasa mazāk nekā dzeju.
• Šogad Latvijas Literatūras gada balvas nominācijās ir atgriezusies dramaturģija, kas apliecina, ka to var vērtēt atsevišķi, kā literatūru (papildu tam, ka spilgtākais iestudētais oriģināldramaturģijas  darbs tiek apbalvots “Spēlmaņu nakts” ceremonijā).
• Atteikuma vēstulēs, ko esam iepriekš saņēmuši par mūsu lugu krājumu publicēšanas projektiem, redzam tādus argumentus kā "VKKF Skatuves mākslas nozares ekspertu komisijas ieskatā, turpmāk šādiem lugu krājumiem nebūtu nepieciešama drukāta izdevuma forma”, “komisija ierosina materiālu izplatīt interneta platformā”  un “tas būtu arī modernāks un videi draudzīgāks, kā arī izmaksu ziņā efektīvāks risinājums”.  Šādi argumenti liecina, ka komisijai nākas vērtēt izdevējdarbības aspektus, kas pēc savas būtības  tuvāki Literatūras nozares kompetencei.

Papildu iepriekš minētajam, vēršam uzmanību uz VKKF kultūras projektu konkursa nolikuma 7.punkta abstrakto formulējumu. Nav saprotams, kā tiek izvērtēta aktualitāte un nozīmīgums, pēc kādiem kritērijiem mēra ilgtermiņa ietekmi un kādi fakti apliecina rezultātu kvalitāti. Konkrētu vērtēšanas rādītāju trūkums pieļauj to, ka dažādi eksperti vienu un to pašu projektu var novērtēt diametrāli pretēji, kā arī to, ka komisijas lēmumus ir neiespējami apstrīdēt.  Šādos apstākļos par faktiski jebkuru projektu var secināt, ka tas nav pietiekami aktuāls vai nozīmīgs, nesniedzot objektīvi pārbaudāmu pamatojumu, tādējādi mazinot konkursa caurskatāmību un vienlīdzīgu attieksmi pret pretendentiem. Īpaši problemātiski tas kļūst gadījumos, kad tiek vērtēti izdevējdarbības projekti Skatuves mākslu nozarē, jo nav skaidrs, pēc kādiem objektīviem kritērijiem tiek noteikts, piemēram, drukāta izdevuma nepieciešamība vai projekta aktualitāte.

Vēstules teksts- https://lugas.lv/?p=7368