Liepājas teātra ”Klaipēdas kursiņam” aprit 10 gadi

“Pirmā konsultācija Liepājas teātra šampanieša zālē – balkona foajē notika 2006. gada 8. aprīlī. Uz to ieradās apmēram 60 jauniešu, galvenokārt no Liepājas un tuvākajām pilsētām,” – tā sākas Andreja Miglas grāmata “Mūsu Klaipēdas kursiņš”. Tā ir dāvana Liepājas teātra aktieriem, kuri šogad svin desmit gadus uz skatuves.

Jaunieši, kas ieradās uz atlasi, bijuši vēl pavisam zaļi, interesējušies par mācību maksu, budžeta vietām. Viņiem paziņoja, ka maksa par vienu mācību gadu būšot ap tūkstoti latu. Daži iebilduši, ka tas esot dārgāk nekā Kultūras akadēmijā, bet jauniņos mierināja Liepājas pilsētas domes solījums viņus atbalstīt. Atlase jaunā kursa vadītājus apmierinājusi, vienīgi puišus gribējies sapulcināt vairāk, tāpēc rīkotas atkārtotas konsultācijas. Pēc trešās kārtas izveidojies jaunais kurss – 19 interesanti un talantīgi jaunieši. Trīs no viņiem slodzi Klaipēdas Universitātē neizturēja un studijas pameta, bet astoņi puiši un astoņas meitenes kursu veiksmīgi pabeidza.

To, ka aktieru ceļš nav gluži rozēm kaisīts, kursiņam nācās saprast jau 2006. gada augustā, kad viņi ieradās Klaipēdā, kur viņus sagaidīja nepatīkams pārsteigums – universitātes kopmītnēs vēl nebija paredzēta vieta jaunajam kursam. Pirmo nakti jaunieši pavadīja, guļot uz grīdas nelielā zālē. Tā sākās kursiņa mērķtiecīgais, pat nežēlīgais sevis iepazīšanas laiks. Studijas bija piesātinātas visu četru gadu garumā. Tā paša gada rudenī Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins ar jaunajiem censoņiem noslēdza līgumu uz diviem gadiem. Šogad aktieri Liepājas teātrī svin savu desmitgadi. Grāmatas redaktore un namamāte, Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas priekšsēdētāja, Liepājas Universitātes docente Linda Zulmane atklāj, ka desmitgades grāmatas sakārtošana aizņēmusi septiņus mēnešus.

“Aktieri nāca pie manis, stāstīja savas atmiņas, tad es rakstīju, viņi papildināja. Mans galvenais nosacījums bija, lai jaunieši pastāsta to labāko no saviem bērnības laikiem un mazliet pieskaras Klaipēdas gadiem. Negribējās dzirdēt neko tādu, kas piederētos dzeltenajai presei – šķiršanās, attiecību līkloči un citas lietas. Gribējās saglabāt to skaisto, būtisko, cildināt skolotājus. Stāstīt jau viņi varēja blāķiem, to gan jāatstāj viņu personīgajiem dzīves stāstiem. Šī tomēr ir jubilejas grāmata,” piebilst A. Migla.

Vairāk par tapušo grāmatu uzzini šeit.

Agnese Jēkabsone: “Rit mēģinājums, visi kaut ko mēģina, un es tik vēroju. Skatos uz savu mīļo kursiņu, skatos uz Inesi, Leonu un domāju… Domāju, vai es tik tiešām pirms četrpadsmit gadiem iztēlojos sev šādu ikdienu? Vai nojautu, ka šī ēka būs vieta, kur pavadīšu vairāk laika nekā jebkur citur, un ka šie būs tie cilvēki, kas būs man blakus vairāk nekā jebkurš cits? Un… vai es esmu šeit laimīga?”

Kaspars Kārkliņš: “Uzzināju, ka Liepājā izsludināts aktieru kursa konkurss un 8. aprīlī būs konsultācija. Saņēmos un braucu! Kopā ar savu māsu Litu. Nostājos žūrijas priekšā, sāku runāt savu iepriekš sagatavoto prozas darbu, pēc pāris rindiņām aiz uztraukuma aizmirsu visu, ko iepriekš biju sagatavojis veltīgs (..).