Šosezon pēdējo reizi izrāde “Divu siržu zēns” un diskusija ar skatītājiem

22. maijā Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē “Lielais dzintars” pēdējo reizi šosezon tiks rādīta izrāde “Divu siržu zēns”, ko janvārī iestudēja režisors Viesturs Roziņš.

Režisors pēc izrādes aicina skatītājus pievienoties diskusijai, kurā piedalīsies arī aktieri, pārstāves no Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) – Saliedētības pasākumu koordinācijas departamenta direktore Kristīne Kļukoviča un Vienas pieturas aģentūras jaunpienācējiem Latvijā sabiedrisko attiecību speciāliste Patrīcija Kuzmina, kā arī biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” robežu monitoringa eksperte Anna Griķe, kas arī moderēs diskusiju.

Izrāde “Divu siržu zēns” ir balstīta dokumentālā afgāņu bēgļu stāstā un vēsta par kādu ģimeni – māti, tēvu un trīs dēliem, kura ir spiesta bēgt no savas zemes ne tikai tāpēc, ka māte ir teikusi publisku runu, kas Afganistānā ir aizliegts, un tādējādi pārkāpusi visas robežas, bet arī lai glābtu sava dēla dzīvību, jo viņš slimo ar sirdskaiti. Viņi bēg no Taliban. Viņiem priekšā ir piedzīvojumiem bagāts ceļojums. Un viņiem visiem ir lielas sirdis.

“Bieži vien mēs visus bēgļus uzlūkojam vienādi, taču man gribas parādīt, ka katrs stāsts ir atšķirīgs. Un galu galā arī daudziem no mums ģimenes locekļi ir bijuši bēgļu gaitās,” saka V. Roziņš. Varoņu ceļu lidmašīnā, laivā, mašīnā, pāri māju jumtiem, vienā sirdspukstā un sardīņu kamolā, ko viņi veido ļoti ciešā mijiedarbībā viens ar otru, izdzīvo aktieri Anete Rimkus, Sandis Pēcis, Valts Skuja, Kārlis Ērglis un Artūrs Irbe.

“Latvijas atrodas uz ES ārējās robežas, kur cilvēki no dažādām kara un konflikta plosītām zemēm mēģina nonākt, lūdzot patvērumu. Mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi rada platformu, lai iepazītu un aktualizētu šīs pieredzes – sarunas dalībnieki dalīsies savos ieskatos par to, kā Latvijā šis migrācijas process tiek izdzīvots, kāda informācija sasniedz plašāku sabiedrības uzmanību un kādā mērā notiekošais uz Latvijas-Baltkrievijas robežas atklāj mūsu pašu nezināšanu vai aizspriedumus pret “citādo”,” uzsver A. Griķe.

Savukārt K. Kļukoviča papildina: “Mēs, kas sēžam drošībā, bieži uzlūkojam bēgļu stāstus kā tālus un svešus. Taču ikviens no mums ir sabiedrības daļa, kas veido attieksmi – ar vārdiem, darbiem vai klusēšanu. Šī izrāde dod mums iespēju ne tikai iepazīt, bet arī uzdot sev jautājumu – ko es daru, lai padarītu Latviju iekļaujošāku un cilvēcīgāku tiem, kuri meklē patvērumu?”