Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīca
Ceļa vārdi grāmatai
Latviešu literatūras klasiķa Rūdolfa Blaumaņa darbi pieder pie mūsu tautas kultūrvēstures pamatvērtībām. Ne velti rakstnieka noveles un luga “Indrāni” ir iekļautas Latvijas kultūras kanonā, bet skatītāju iemīļotā izrāde “Skroderdienas Silmačos” gadiem nenoiet no latviešu teātru skatuvēm. R. Blaumaņa literārie darbi ir iekļauti skolu mācību programmās, līdz ar to tie tiek lasīti un analizēti vēl šodien. Interese par R. Blaumaņa daiļradi pēdējos gados ir pieaugusi arī saistībā ar rakstnieka 150. un 155. gadadienas iekļaušanu UNESCO svinamo dienu nacionālajā reģistrā.
R. Blaumaņa muzejā “Braki” no 2005. gada ik gadus notiek rakstnieka daiļradei un personībai veltīti konkursi, kuros piedalās Latvijas vispārizglītojošo skolu 7.–12. klašu audzēkņi. Atsaucība un interese par konkursu ir neatslābstoši liela. Tāpēc rakstnieka valodas skaidrojošā vārdnīca, kuru ir izstrādājusi memoriālā muzeja “Braki” vecākā speciāliste Anna Kuzina, ir sevišķi nozīmīga skolu jaunatnei.
Grāmatā ”R. Blaumaņa valodas vārdnīca” izlases veidā ir apkopoti vārdi vai vārdu savienojumi no rakstnieka daiļdarbiem – stāstiem, novelēm, lugām un dzejas. Ievietošanai vārdnīcā izvēlēti galvenokārt tie vārdi un vārdu savienojumi, kuri mūsdienu lasītājam varētu būt sveši, nepazīstami (piemēram, etnogrāfisku reāliju nosaukumi, vecvārdi, Vidzemes izlokšņu vārdi, aizgūtie vārdi no vācu un krievu valodas, citvalodu atdarinājumi un izteicieni).
Daiļdarbu valodas raksturīga pazīme ir tās tēlainība, pārnestu nozīmju lietojums. Lai ilustrētu šo R. Blaumaņa daiļrades šķautni, vārdnīcā iekļauti šķirkļi ar valodas piemēriem, kur vārdi doti pārnestā nozīmē vai metaforiskā lietojumā.
Vēl viena R. Blaumaņa valodas raksturīga iezīme ir viņa humors, kas spilgti izpaužas rakstnieka sarakstītajās komēdijās, humoristiskajos un satīriskajos dzejoļos. Lasītāji šajā vārdnīcā varēs atrast arī tādus vārdus, kurus rakstnieks tīšām sagrozījis, pārveidojis vai pats darinājis, lai panāktu komisku efektu.
Ja vārdnīcas vispārīgajā daļā vārdi ievietoti ar lielu atlasi, tad trijos vārdnīcas pielikumos apkopoti visi R. Blaumaņa daiļdarbos minētie personvārdi, vietvārdi un profesiju nosaukumi. Te varam uzzināt, piemēram, kurus sieviešu un vīriešu vārdus R. Blaumanis savos darbos izmantojis visbiežāk, kādi bija 19. gs. mājvārdi Ērgļu apkaimē un ar ko nodarbojās tā laika iedzīvotāji.
Lasot Anna Kuzinas grāmatu ”R. Blaumaņa valodas vārdnīca”, rodas sajūta, ka mums tiek pavērts priekškars, lai mēs varētu ielūkoties 19. gs. ļaužu sadzīvē, viņu dzīvesveidā, tā laika tikumos un netikumos. No senajiem vārdiem ir notrausti aizmirstības putekļi, un tie var uzsākt jaunu dzīvi 21. gadsimtā. 19. gs.
Ieva Zuicena, filoloģijas zinātņu doktore
Ieskats vārdnīcā
Suselnieki Apkārtstaigājoši sīktirgotāji, kas uzpirka cūku sarus, susekļus utt. □ .. Tas garais kreklis ar to bumbuļjostu? / .. Es agrāk tādus maisus redzēju / Tiem suselniekiem tur ap Daugavmalu… (Vectēvs runā. 6, 249)
Sust Ilgi gulēt. □ Māte. Ak tu domā, ja viņa nebūtu, tad es tev līdz brokastīm ļautu sust? (No saldenās pudeles. 4, 428); Tā suta pa gultu un auklēja jau sen vairs neauklējamo mazo Bumbierēnu. (Stulbenis. 3, 115)
Suts 1. Suta – tvaiks, arī karsts, mitrs gaiss. ∆ Suta logs – caurums, pa kuru suta tiek laukā; šaura lūka rijas sienā ar dēļa aizbīdni. □ Pa suta logu vai pa durvju šķirbām to ļoti brangi varēs redzēt… (Kā vecais Zemīts pašu nelabo redzējis. 1, 220); Pirtiņa. .. Mazs lodziņš ar četrām rūtīm, no kurām viena izsista. Otrs lodziņš ir tā saucamais suta logs. (Indrāni. 5, 162) 2. Rājiens, bāriens. □ Kārlēns. .. Jeb vai suts jau pārgājis? Parādi vaigus! (Skroderdienas Silmačos. 5, 45)
Sutņes Putra no dažādu graudu miltiem. □ Krusttēvs .. stāstīja pie launaga, ka šitaī vidū sutņu ir vārda pēc nepazinuši, kamēr šis miežu nebij vārījis, kaltējis un tos nebij licis samalt miltos. (Mēmais precinieks. 3, 205); Taukšķis .. Jā, saki tak, kas tās melnās sutņes īsti… Es agrāk darbos, un tā… arvien baltās, kā sacīt, baltās sutņes. Bet nu melnās. Ernests. Tā jau ir melnā sotņa, par ko tagad runā. (Pēc pirmā mītiņa. 5, 196)
Sutra Kūts virca. □ Viss sabirs kā mēsli pa sutru, / Un troksnis būs traki skaļš, / Un, redzot šo elles putru, / Ap acīm mums metīsies zaļš. (Pastardiena. 6, 283)
Svabads Brīvs. □ Koris: Kas stāv tur ārā aiz durvīm / Un klaudzina it lēnītēm? Solo: Tās “Pēterburgas Avīzes”, / Kas svabadas no cenzūres ‒ ‒ (Jaungada rotaļa. 6, 201)
Svaidīt Svētīt, apslakot ar ūdeni vai ieziežot ar īpašu eļļu. □ Vai atkal tu tikai garā sveicināji savu aizgājušo, kuru tu kapu kalnā, svaidītā zemē, kārtīgi zināji ierindot starp citiem klusiem biedriem. .. Par kapsētu šogad pataisīta visa nesvaidītā zeme. (Uz miroņu svētkiem. 3, 192); pārn. Frišvagars (.. Katra kustēšanās aprēķināta, valoda viscaur svaidīta ar ārkārtēju cienīgumu. ..) (Ugunī. 5, 231)
Svaidīts pārn. Īpašs, svētsvinīgs. □ Kamēr viņš svaidītā balsī atkārtoja jautāšanas vārdus, skuķei kājas sāka tirpt. (Laimes klēpī. 3, 101)
Svecēt Sist, zvetēt. □ Pakaļdzinēji tam sākuši svecēt pātagu kātiem un ar ko tik pratuši par muguru, par rokām, par galvu, kur tik varējuši pietikt. Gājis tīri kā piedarbā: bicat, bacat, bicat, bacat!… (Viņa ceļi. 2, 55)
Svētā Lestene Sajūsmas, pārsteiguma izsauciens. Frazeoloģisms radies no Lestenes baznīcas dievlūdzēju sajūsmas par tās neparasto skaistumu. Brīnumaino ērģeļu skaņu satriekti, dievlūdzēji metušies ceļos un saukuši: “Ak, svētā Lestene!” □ “Svētā Lestene!” Līžuks izsaucās, alunāniski* izbrīnēdamās, jo viņa bij no Kurzemes puses. (Zvirbuls Ciguzis. 3, 142)
* “Svētā Lestene!” bija Ādolfa Alunāna iemīļots teiciens.
Svētīt pārn. Bārt, pērt. □ Kārlēns. Nudie, sirds vai līdzi lokās, cik gauds meldiņš. Sevišķi šitas vilciens (dziedādams); lala, lala, lalala! To tu uzraun, kad Dūdars tevi par tām bitēm sāk svētīt. Tad sirds viņam paliks mīkstāka. (Skroderdienas Silmačos. 5, 45)
Svēts vakars Svētvakars – svētdienas vai svētku priekšvakars. □ Marenīca. Tūliņ jau arī zvanīs svētam vakaram. (Sestdienas vakars. 5, 287)
Sviķis Maza tapiņa alus mucas gaisa caurumiņa aiztaisīšanai. □ Kaut gan šovasar debesīm bieži vaļā stāvēja sviķi un tapas, / Tomēr sausas kā pulvers palika manas lapas. (Kā šo vasaru pavadījāt? 6, 210)
Sviķotājs Dzērājs, alkoholiķis. □ Ļaudis drīz vien izmanīja brūvera vājo pusi, un, kad kāds sviķotājs nekur citur vairs nezināja glābiņa pret pārmērīgām slāpēm, tad tas aizmetās uz brūzi, palielīja brūvera mākslu un dabūja savu stopu. (Dziru Miķeļa atriebšanās. 3, 60)
Š
Šalkas Trīsas, drebuļi (piemēram, no bailēm). □ Pirmā acumirklī, zināms, arī man pārskrēja tādas nelabas šalkas, nav jau nekāds joks .. (Nāves ēnā. 3, 29); Aukstas šalkas zibeņa ātrumā pārskrēja pār puiša muguru, un viņa mute kļuva sausa un cieta. (Nāves ēnā. 3, 35)
Šanses (krievu val. шанс) Izredzes. □ Vēl liecina viens pīlārs no senās godības, / Ir tas var krist par nakti ‒ tam šanses dažādas. (Vēlētāju lāsts. 6, 177)
Šartrēze Liķiera šķirne, ko pirmie sāka gatavot mūki Šartrēzes klosterī Francijā. □ Uzvarētājs bij fon Blicovs ar 2½ pudelēm konjaka, 10 glāzītēm Šartrēzes un diviem zāļu šņabiem. (Mazā kronika jeb: Jā, mužik, tā ir cita lieta! 3, 79)
Šauties Strauji doties (uz kurieni). □ Tēvs .. Kur tad tu nu aiziesi? Noliņš. Šaušos uz Rīgu. (Indrāni. 5, 151)
Šautra Bulta šaušanai. □ Uguns puisis. Liktens netrin savu šautru! / Tādēļ dziedāsim ko jautru! (Maija. 4, 220)
Šefte, šepte (lejasvācu val. scheft) 1. Darbs, strādāšana. □ “Vai Žano no šeftes vēl nav pārnācis mājā?” viņa vaicāja, piegriezdamās Aleksim. (Aleksis. 3, 249) 2. Darījums, veikals. □ Sutka. Tam Alderam arī te vajadzēja atkulties. Izjauks mums vēl visu šepti. (Ugunī. 5, 270); Dzejos jaunkundzes smukās, / Pantus kā lietin tās lies. / Filozofs atkal tos drukās; / Šepte, kā gājuse, ies. (Nav ko bēdāt! 6, 173)
Šelķins Smalks degvīns. □ Jaņuks. Laikam nav izdevies, kad i pat lāgā neatvadījās… Skaties, un vēl pat šelķina blašķi aizmirsuši tepat. .. Un cik smuki tas šelķins izskatās! Nez vai tik nav vēl liķiers vien vai varbūt pate granapipka… (Trīnes grēki. 4, 291–292)
Šena Šejiene. □ Projām no šenas, projām no šenas, / Turp, kur aiz kalniem gavilē gani, / .. Projām no šenas, projām no šenas / Ilgodamās man dvēsele dzenas! (Ilgas. 6, 23); Šenas tautas, kas tik nikni kašas, / It nekā nav darījušas pašas, / Gluži pasīvas ir viņu lomas. (Kas visu uztur? 6, 241)
Šeņķis (vācu val. die Schenke) Krogs. □ Velns: Nu, veco tantiņ, kas tev par kreņķi, / Ka tu tik saskābuse? Iesim uz šeņķi, / .. Kļūs jautrāki prāti, kas, kā liekas, tev slābi. (Nepārvaramais. 6, 245)
Šilts (vācu val. das Schild) Izkārtne, plāksne ar uzrakstu vai attēlu. □ Pie durvīm stāvēja pēc pilsētas ierašas šilts, kurā vienkāršiem druku burtiem bij iegravēts vārds “Peter Slaucei”. (Spijēnos. 2, 90); Uz debesīm šis faktums brēc! / Vispirms tu esi blamierēts / .. Un, treškārt, aptraipīts ir šilts / No visas latvju dziedoņcilts. (Jautājums jeb balāde par balāžu dzejnieku. 6, 344–345)
Šindeļi (vācu val. die Schindel) Jumta seguma materiāls – plāni koka dēlīši. □ .. aiz Ogres uz sarkanā māla krasta, spīdēja Jaunzemju dzīvojamās ēkas baltais šindeļu jumts… (Īstā līgaviņa. 2, 136)
Šķaids Ķilda, bāršanās. □ Māte. Kas tad te nu atkal par šķaidu? Krust[tētiņš]. Karsts laiks ‒ tēvains bar karsto laiku. (Uz Rīgu! 5, 483); Mīle. Kad tu zinātu, cik labs un mīļš viņš pēc tā šķaida pret viņu bija palicis, tad tu tā vis nerunātu. (Potivāra nams. 4, 390)
Šķausna Šķautņains (akmens, ledus) gabals; šķemba. □ Kārti atdevis .. viņš aizgāja gandrīz līdz pat ledus malai. Ja kāds šķausnas gabals ar viņu nošķēlās, nošķēlās, kas tad arī liels bija! (Nāves ēnā. 3, 40); Alders. .. Es tagad esmu kā akmeņu šķausna, kas guļ uz šosejas un kuru braucēji pamazām saberž putekļos. (Ugunī. 5, 249)
Šķeists Gara rīkste; sitamais. □ Pindacīša. .. Nudie, kā ņemšos, tā aizskriešu kādu rītu uz ganiem un sazutēšu krietni ar šķeistu, ja neklausīsies! (Skroderdienas Silmačos. 5, 9)
Šķēlis Auns. □ Tā tad viņš vēl pie galda iesāka runāt: šam esot smalkās vilnas šķēļa vajadzīgs, un šis esot dzirdējis, ka Lapiņam tāds esot pārdodams. .. “.. Brauc uz Aveniem, Avens jau arī tura smalkās vilnas aitas, varbūt ka tam atliks kāds šķēlis. ..” (Īstā līgaviņa. 2, 141‒142)
Šķeterēt Sagriezt (savīt) kopā vairākus dzijas pavedienus. □ Māte. .. Tu aizej pie viņļaužu Līzes pēc diegiem un dzīvo tur veselu pusdienu! Laikam bij vēl jāvērpj un jāšķeterē? (Trīnes grēki. 4, 244)
Šķiebties Iet greizi. □ .. saimnieks sacīja ..: “Man ar Juri šonakt jāvāķē. Ķēve ir tāda nemierīga. Būs kumeļš pirms saules lēkšanas.” Juris iesacījās, šis vāķēšot viens pats, un, ja kā sākot šķiebties, tad jau vēl laika esot diezgan saimnieku piecelt. (Nepabeigts stāsts. 3, 262)
Šķirības Atvadas, šķiršanās. □ Pičuks. Ko tad jūs te? Ā ‒ pudele! Vai divi vien tās šķirības gribējāt nodzert? (No saldenās pudeles. 4, 425); Skarbalts. .. Nu laipnie dievi / Uz šķirībām tev krūti nopuško / Ar ziedu skaistāko. (Dzīvais ūdens. 5, 412)
Šķīsts Plāns (par ēdienu). □ Krišs. .. Bet nu tu redzēsi! Nu šķīstu pienu liks uz galda, zilu kā vārnu, nu ēdīsi biezu pienu tik sausu, ka, saņēmis saujā, varēsi sēt kā zirņus. (No saldenās pudeles. 4, 422)
Šķūnis No dēļiem vai baļķiem būvēta saimniecības ēka (kā) glabāšanai. □ Uz kāda pakalnīša, netālu no Ogres malas, stāvēja liels kunga siena šķūnis. (Īstā līgaviņa. 2, 158); Cinte. Es viņu atradu dziļā ģībonī pie labības šķūņa nātrēs guļam. (Potivāra nams. 4, 369)
Šķūte Vešana. □ Miesnieks, govis saņēmis, / Teica: “Brantēn, sūti / Simtām tādu, maksāšu / Ekstrā vēl par šķūti!” (Jaunais saimnieks rudenī. 6, 168-169)
Šķūtnieks Cilvēks, kas ar savu zirgu un pajūgu veic tam uzdoto (cilvēku, kravas) pārvadāšanu. □ Beidzot vilciens priekš manis apstājās pēdīgo reizi, satvēru savu ceļa somiņu, izkāpu un skatījos pēc šķūtnieka. (Baltais. 2, 246)
Personvārdi
A
Abd er Rāmans Marokiešu prinča vārds dzejolī “Bu Hamara”. □ .. Bu Hamara iesauc savu draugu Abd er Rāmanu pie sevis teltī. (Bu Hamara. 6, 116)
Ābeltiņš Vīrieša uzvārds stāstā “Gudrā Ediņa”. □ Bagātais Ābeltiņš šajās trīs dienās dzers kāzas. (Gudrā Ediņa. 2, 235)
Ābols Vīrieša uzvārds stāstā “Šūpulis”. □ “Kas par Ābolu, kurš Ābols?” rakstītājs ievaicājās, jo ūtrupē bij kādi pieci seši Āboli .. (Šūpulis. 1, 367)
Ābrams, Abramke 1. Vīrieša vārds stāstā “Zvirbuls Ciguzis”, joku lugās “Zagļi”, “Ļaunais gars”, “Trīnes grēki”, skatu lugā “Skroderdienas Silmačos”, drāmā “Indrāni”, bērnu lugā “Pamāte”. □ Viņa tēvs Ābrams Levijs no Trentelberga bij andelējies ar vecām drēbēm. (Zvirbuls Ciguzis. 3, 141); Pindacīša. To nu gan pastāstīšu vecajam Ābramam, kad tas atbrauks. (Skroderdienas Silmačos. 5, 34); Joselis .. Abramke, Abramke, ja tu to redzete, tavas peizakes aiz brīnumem tapte sirmes. [.. ja tu to redzētu, tavas peizakes aiz brīnumiem taptu sirmas.] (Privātas vēstules. 3, 78) 2. Bībelē, Vecajā Derībā, Israēla un tai radniecīgo tautu ciltstēvs. ◊ Kā Ābrama klēpī – dziļā miegā, labsajūtā. □ Marta. .. Es pie viņa gultiņas taī atzveltnes krēslā gulēju kā Ābrama klēpī. (Pamāte. 5, 325)
Abzalons Absaloms – Bībelē, Vecajā Derībā, valdnieka Dāvida trešais dēls, kurš vēlējās gāzt no troņa tēvu, bet jājot uz mūļa, mati ieķērās ozola zaros un viņš palika tajos karājamies. Tēva armijas komandieris viņu atrada un nogalināja. Minēts bēdu lugā “Pazudušais dēls”. □ Mikus tēvs. Redziet tur pie kupliem zariem ‒ .. Abzalonu pakārtu ‒ (Pazudušais dēls. 4, 178)
Ačka Vīrieša [uz]vārds vai iesauka skatu lugā “Skroderdienas Silmačos”. □ Pindacīša. .. Tad vecais Ačka pirka gardu šņapstu, tad Linu Juram bij silti sāni! .. (Skroderdienas Silmačos. 5. 77)
Ada, Äda Sievietes vārds stāstā “Naidīgie brāļi”, dzejolī “Graudi un ziedi”. □ Teicēja: Ada Ecētājs Jaun-Piebalgā. (Graudi un ziedi. 6, 189); Stāstīja, cik nikna mātīte esot viņa brāļasieva Äda .. (Naidīgie brāļi. 3, 195)
Ādams 1. Vīrieša vārds. Minēts novelēs “Pērkoņa negaiss”, “Andriksons”, stāstos “Paradīzē”, “Stāsts par cūku, kura runājuse”, “Baltais”, dzejolī “Kad būšu miris”. □ Un Ādams ēda, dzēra un slinkoja, un noskatījās Edā. (Stāsts par cūku, kura runājuse. 2, 232); “Ā, pareizi,” Ieva sacīja, izlikdamās glaimota, “un skaistā Ādama arī netrūkst! Bet, kur paradīze, tur arī čūska nav tālu,” viņa piebilda. (Paradīzē. 2, 69) 2. Ādams Alksnis (1864–1897), gleznotājs. □ Lai glezno mani spilgtām eļļas krāsām / Tas dioskuru pāris Ādams, Janis .. (Kad būšu miris. 6, 346)
Ādumiņš Pamazinājuma forma no Ādams. Vārds minēts darbā “Stāsts par cūku, kura runājuse”. □ Bet, Ādumiņ mīļais, ko tad Spricis teiks, kad tu viņam to Edu noņemsi! (Stāsts par cūku, kura runājuse. 2, 233)
Ahils Ahillejs – sengrieķu varonis, kuram bijusi tikai viena ievainojama vieta ‒ papēdis. Minēts dzejolī “Kas tie tādi, kas dziedāja?”. □ Tā Ahils brēca, juzdams pēdā iesmu. (Kas tie tādi, kas dziedāja? Viktors Eglīts. 6, 125)
Vietvārdi
A, Ā
Ābolaini Mājvārds stāstā “Slepkavas”. □ Lai gan nelaime bij notikuse diezgan tuvu pie Ābolainiem, tad tie tomēr par to tikai no ziņas atnesēja vien vēl dabūja dzirdēt un uztraucās. (Slepkavas. 3, 171)
Āfrika Otrs lielākais kontinents aiz Eirāzijas. Minēts skatu lugā “Skroderdienas Silmačos”, bērnu lugā “Pamāte”. □ Joske. Vai tu domā, ka mana vezume ir anglu kugis, kas brauc uz Āfrika? (Skroderdienas Silmačos. 5, 34)
Āgenskalns Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā. Minēta stāstā “Mopsis jeb Nelaime Tērbatas ielā”. □ Atstāsim ķēķi kopā ar Kārkliņu, kas mopsi Āgenskalnā kādā sētā bij atradis ar bērniem rotājamies .. (Mopsis jeb Nelaime Tērbatas ielā. 3, 55)
Aizkraukle Apdzīvota vieta pie Daugavas. Minēta dzejolī “Landtāga vīriem”. □ Lai tādēļ jūsu acu priekšā stājas / Tas vecais dižais vīrs no Aizkraukles! (Landtāga vīriem. 6, 232)
Āķēni Mājvārds Ērgļu pagastā. Minēts dzejolī “Graudi un ziedi”. □ Dzejas meldiņu noklausījāmies Ērgļu Āķēnos, klubā, kur to kāds cirstēniešu skroderis spēlēja. (Graudi un ziedi. 6, 188)
Alaine Muižas un upes nosaukums novelē “Purva bridējs”, stāstā “Brammanis”, skatu lugā “Ugunī”. □ Alaines muižas dārzā šur tur starp biezajiem zaļumiem mirdzēja baltās maija rozes. (Purva bridējs. 2, 353); Edgars. Nē. Alaines upē. Nopeldējos un beigās veselas desmit minūtes sev salto ūdeni no krāces liku drāzt uz galvas. (Ugunī. 5, 223)
Aleksandra iela Rīgas galvenā iela, tagad Brīvības iela. Minēta stāstā “Aleksis”, dzejolī “Svari”. □ Staigājām abi ar Rubeni pa Aleksandra ielu. (Aleksis. 3, 253)
Alogi Mājvārds stāstā “Nepabeigts stāsts”. □ Alogos tagad dzīvojot Ozolkoks, kas vispār esot pazīstams kā liels kauslis un brammanis. (Nepabeigts stāsts. 3, 274)
Alpu kalni Kalni Eiropas centrālajā daļā. Minēti stāstā “Jocīgi kapu uzraksti”. □ Kādam ormanim, kas Alpu kalnos, no savas brūtes Līzes aizbraukdams, dabūjis ātru galu, dāvāts šāds pantiņš .. (Jocīgi kapu uzraksti. 3, 228)
Amerika Pasaules daļa, kas apvieno divus kontinentus – Dienvidameriku un Ziemeļameriku. Minēta stāstos “Atriebšanās”, “Nepabeigts stāsts”, skatu lugā “Skroderdienas Silmačos”, drāmā “Indrāni”, dzejoļos “Skats pa durvju šķirbu uz 1907. gadu”, “Sludinājumi”. □ Edžiņš. .. Klausies – ja tu uz kuģiem vai uz Ameriku, tad viens pats gan ne. Tad mēs abi kopā. (Indrāni. 5, 156)
Annas muiža Muiža Vidzemē, Nītaurē. Minēta dzejolī “Annas muižas skolotājs”. □ Nāk no Annas muižas sliktas ziņas / Un pa avīzēm tiek izplatītas: / Turieniešu skolotāja dziņas / Pārāk dabīgas, lai būtu glītas .. (Annas muižas skolotājs. 6, 305)
Ararats Vulkānisks kalns Turcijā, kura apkārtnē maz ūdens, niecīga veģetācija; saskaņā ar Bībeli, kalns, uz kura nolaidās Noasa šķirsts. Minēts dzejolī “Tūkstoš deviņsimt otrā gada vasara”. □ Ja vēl ūdens pie šī ūdens krāsies, / Tad ir Ararats ar plūdiem klāsies! (Tūkstoš deviņsimt otrā gada vasara. 6, 187)
Āriņkalns Kalns Ērgļu-Rīgas lielceļa labajā pusē, pie Ērgļiem. Minēts stāstā “Atriebšanās”. □ Uz tiesas māju iedams, viņš iegriezās bodē un nopirka divus cigārus. Ar tiem viņš nosēdās Āriņkalna silā .. (Atriebšanās. 3, 100)
Arkādija Parks Rīgā, Torņakalnā. Minēts fantastiskā jokā “Burvis un puķes”. □ Princis. Esmu Princis, Rozes līgavainis, un nāku taisni no Arkādijas. (Burvis un puķes. 5, 187)
Ārrīga Rīgas pilsētas daļa ārpus Vecpilsētas. Minēta dzejolī “Pēdējais kultūrtrēģeriskais diždarbs”. □ .. Te baumas tikām pa ielām skraida. / No Iekšrīgas uz Ārrīgu un Pārdaugavu .. (Pēdējais kultūrtrēģeriskais diždarbs. 6, 223)
Augškurzeme Sens apzīmējums Sēlijai. Minēts stāstā “Zirgs, trīs govis un simts rubļu”. □ Pārvēršanās notikuse ap to pašu laiku, kad Matiņš pagasta skrīvera amatu bij uzņēmies kādā Augškurzemes vai Lejasvidzemes pagastā .. (Zirgs, trīs govis un simts rubļu. 1, 260)
Aulītēni Mājvārds joku lugā “No saldenās pudeles”. □ Taukšķis. .. Ek, Aulītēnos, tur, kad es dzīvoju… tur, to pirmo lāgu… tur bija tāda pate putra. (No saldenās pudeles. 4, 421)
Austrālija Kontinents un valsts Zemes dienvidu puslodē. Minēta drāmā “Potivāra nams”. □ Matīss. Tā tad vienīgi Austrālijas zelts tevi atkal atvedis šurp? (Potivāra nams. 4, 331)
Aveni Mājvārds Ērgļu pagastā. Minēts stāstā “Īstā līgaviņa”. □ Un nu brauksim uz Aveniem. (Īstā līgaviņa. 2, 142)
Āzija Lielākā pasaules daļa. Minēta dzejoļos “Blīkšķis iz kramenīcas”, “Jaungada rotaļa”. □ Ar vārdu, mūsu valoda / Dilst kā zem nažiem galoda, / Un mežonības Āzijā .. (Blīkšķis iz kramenīcas. 6, 182)
Azova jūra Azovas jūra Ukrainas dienvidos, savienojas ar Melno jūru. Minēta stāstā “Aizvien lillā!”. □ Jo Metējs, ieraudzījis ezeru caur kokiem spīdam, sāka runāt no Azova jūras un no Jeiskas .. (Aizvien lillā! 1, 199)
Amati, profesijas un nodarbošanās
A
Advokāts, afkāts, apikāts Jurists, kas pārstāv vai aizstāv kādu personu tiesā; aizstāvis. Minēts stāstā “Naidīgie brāļi”, lugā “Skroderdienas Silmačos”. □ Viņš devās uz pilsētu pie advokāta Vilemsona. .. “viņš mani nolamāja par afkātu, to es varu apzvērēt!” .. Vilemsons .. kliedza: “Jā, cilvēk, vai ta tu tic, ka iekš nosaukšan par advokāt ir apvainojums?” (Naidīgie brāļi. 3, 195); Par to Lauris saskaitās un nosauca Andžu par – afkātu! (Naidīgie brāļi. 3, 194); Pindaks. Ak tad tu man te laikam būsi tas apikāts! (Ar draudošu iekustēšanos.) Kā grābšu tevi arī, tā… (Skroderdienas Silmačos. 5, 71)
Akušerka (krievu val. акушерка) Vecmāte, bērnu saņēmēja. Minēta stāstā “Dzīvokli meklē”. □ Zāle ir laba, neiznāk dārga par visiem četriem, un akušerka arī tepat pie rokas! (Dzīvokli meklē. 3, 226)
Alegorists Tas, kas (savā daiļradē) bieži izmanto alegoriju. Minēts dzejolī “Nelaimīgas mīlestības alegoristiem”. □ Nelaimīgas mīlestības alegoristiem. (Nelaimīgas mīlestības alegoristiem. 6, 160)
Algādzis Strādnieks (muižā, zemnieka saimniecībā), kas strādā par dienas, nedēļas vai mēneša algu. Minēts stāstos “Taužu tēva pārskatīšanās”, “Spijēnos”, dzejolī “Ode”. □ .. kam nav naudas, ko algot algādžus, tam jāstrādā pašam. (Spijēnos, 2, 93); Mani tēli no māla / Manas gleznas ir algādža darbs! (Ode. 6, 66)
Andelmanis Sīktirgotājs. Minēts lugā “Pamāte”. □ Viktors. Vai tu paliksi par ziepu andelmani? (Pamāte. 5, 315)
Antologs Antoloģijas (dažādu autoru daiļdarbu izlases) sakārtotājs. □ .. Un Knokes kungs tur izrādījās kā ģeniāls antologs, / Kurš kā pērļu virknē bij visu savēris to, / Kas ļaužu prātus valdzina un ielīksmo. (Vajātais dzejnieks jeb daudz ienaidnieku, daudz goda. 6, 216)
Aptieķnieks Aptiekārs, aptiekas pārzinis vai īpašnieks. Minēts stāstā “Mans ceļojums uz Rīgu”. □ Vai tad šim aptieķniekam jau tik liela noiešana, ka zāles bīdelgaņģī jāsāk malt? (Mans ceļojums uz Rīgu. 2, 301)
Ārsts Cilvēks ar speciālu izglītību un tiesībām ārstēt. □ Ārsts novērsās no viņas un paņēma vēlreiz rokā malkas pagali, ar kuru tā vīram bij situse. (Aizvien lillā! 1, 210)
Rakstīt atsauksmi