Vilis Lapenieks

Teātra un kino režisors (IN MEMORIAM)

Dullā Daukas piezīmes. Impresijas un ekspresijas

Ievads

Dažiem rakstniekiem piemīt indeve savu literāro sacerējumu priekšvārdos atzīmēt, ka viss, ko viņi tur attēlojuši, ir tīra autora fantāzija, un, ja kāds saskata savus vaibstus vai piedzīvotus līdzīgus notikumus, tā ir tikai nejauša sagadīšanās. Es neesmu rakstnieks, tāpēc nedomāju pie šīs literātu formulas pieturēties. Taisni otrādi: gribu uzsvērt, ka manā darbā tādas sagadīšanās nav. Viss, kas šai grāmatā attēlots, ir nevis mana fantāzija, bet patiesu notikumu un faktu apdare literārā formā. Ja kāds tur saskata savus vaibstus, tad labi vien ir – tieši tā esmu gribējis!

Es vēlos pastāstīt par cilvēkiem, dzīves parādībām un notikumiem tā, kā to redzēju kādreiz vai redzu tagad – patiesības rūgtumu nesaldinot un bez laipošanas. Dau­dziem tas varbūt nepatiks, bet tā jau dažkārt mēdz būt. Kāds gudrs grieķis reiz teicis: „Nevar iznest caur ļaužu pūli patiesības lāpu, neapsvilinot kādam matus vai bārdu.” Lāpa, kā zināms, dod arī gaismu. Cerēsim, ka šī lāpa – mana grāmata – izgaismos dažas lietas un notikumus, kas plašākai sabiedrībai nav zināmi vai kuriem līdzšinējie atmiņu rakstītāji nav pieskārušies.

Vai pēc tik daudzu atmiņu publicēšanas vēl vispār varētu būt kāds novads, par kuru nav rakstīts? Ir gan – kino! Tā kā es pats arī piederu pie tā novada ļaudīm, tad šīs grāmatas caurviju pavediens būs kino – galvenokārt latviešu – un tā gaitas no pašiem pirmsākumiem līdz pat mūsdienām.

Atmiņu literatūra tagad piedzīvo savus ziedu laikus visas pasaules mērogā, jo literarizētas atmiņas publicē un lasa pat vēl vairāk nekā pārējos sacerējumus. Atmiņu grāmatu galvenā nozīme tomēr nav tikdaudz kā saistošai lasāmvielai, bet vairāk kā vēsturiskam materiālam, ko atstāt nākamajām audzēm, pirms notikumi nav pagaisuši no at­miņas vai arī pirms notikumu līdzdalībnieki nav paņēmuši tos līdzi aizsaulē.

Lūk, tāpēc es rakstu.

Autors

Mēdz teikt, ka cilvēka mūžs ir raibs kā dzeņa vēders. Kā nu kuram, bet man tas tiešām tāds ir bijis – raibs. Darbi mainījās ar nedarbiem, laime ar nelaimi; sākumā biju galīgs nabags, vēlāk – pat diezgan turīgs; izmēģināju roku visādos darbos: kā melnstrādnieks, farmaceits, aktieris, režisors, žurnālists, fabrikants, kādu laiku biju pat britu militārās pārvaldes virsnieks, tad kolonizators angļu Vestindijas salās, un visbeidzot pasaulslavenajā kinometropolē Holivudā – filmu un dolāru vergs.

Tas tomēr vēl nav viss. Kādu laiku darbojos kā kidnapers [i]. Kidnapers... Šim vārdam ir bīstama skaņa. Amerikā tādus cilvēkus liek cietumos, cepina elektriskajos krēslos un pakar. Mani nepakārs, jo es neesmu bīstams kidnapers. Turklāt kidnapēšanu esmu jau galīgi atmetis – nav vērts. Ir citas, daudz ienesīgākas fotonozares, piemēram, tā, ko dēvē par bank robbery [ii]. Dažās bankās ar to kļuvu pat slavens. Reiz ierados Bank of America galvenajā birojā. Sekretāre man uzmeta mirkli, tūlīt nospieda mikrofona slēdzi un savam bosam paziņoja:

– Sir, the bank robber is again here. [iii]

Es – banku aplaupītājs?! Izklausījās intriģējoši. Tas man tā iepatikās, ka joka pēc pasūtināju vizītkartes, ar ko pamāžoties draugu sabiedrībā: Vilis Lapenieks, Bank robber. Es zināju, ka manā pusē ļaudis saka: „Nemālē velnu uz sienas – viņš var arī ierasties!” Neklausīju tautas gudrībai un uzmālēju, un – viņš tiešām ieradās! Daudz netrūka, ka tagad es gulētu ar lodi ribās kādā neglītā Amerikas kapsētā un vairs nebūtu, kas raksta šo grāmatu. Varbūt tā būtu arī labāk – nevar jau vēl zināt, ko teiks lasītāji un tie, kas šeit aprakstīti.

Es tomēr izdzīvoju – daudziem par kreņķiem un nepatikšanām, toties sev par patikšanu tiku cauri tikai ar rokudzelžiem un lielu trādirīdi. Iespējams, tas izklausās neparasti, pat neticami, tomēr ir taisnība.

Bet nu jau esmu krietni aizsteidzies notikumiem priekšā. Būs labāk, ja stāstīšu no tās vietas, kur viss sākās.

Mans dzīvesstāsts sākās tai laikā, kad mūsu tēvi vēl sirdīgi dziedāja svešajā krievu mēlē: „Bože, carja hraņi...” [iv] Toreiz nebija sācies pat Pirmais pasaules karš. Pašu svarīgāko notikumu – savu piedzimšanu – es diemžēl vairs neatminos, toties no piecu sešu gadu vecuma tīri labi atceros daudz ko citu.

Esmu kalpa dēls. Plūdoņa dzejojuma Rekviēms rindām izsakoties:

Nevis kur parketu mīņā,

Zelta kur pokāli skan,

Dūmainā tumšistabiņā

Karājās šūpulis man.

Vieta, kur tas karājās, bija Liezēres pagasta Murēni. Mani vecāki tur strādāja, kā mūsu pusē teica, par puisi un meitu. Ietaupījuši dažus rubļus, viņi pameta kalpu gaitas un uzņēmās ekonoma pienākumus Liezēres biedrības namā, turot arī tās bufeti. No šīs ēstuves man visspilgtāk atmiņā palikuši sarkani novārītie vēži un pūdētais siers, kā toreiz laukos sauca cildeno Tilzītes sieru. Pūdētie sieri oda tik draņķīgi, ka kārtīgam latviešu puikam tos nemaz neklātos mutē bāzt, un es to ievēroju.

Biedrības nama periodam bija izšķiroša nozīme manā turpmākajā dzīvē, jo tieši tur es noķēru iedīgļus tādām slimībām, no kurām joprojām neesmu ticis vaļā. Mans tēvs bija iemācījies, kā saka, pūst ragā un spēlēja mūsu novadā vienīgajā ragu kapelā. Biedrības namā notika mēģinājumi jeb saspēles, kurās neapnicis varēju klausīties kaut vai līdz pusnaktij. Varbūt tāpēc vēlāk pats arī pievērsos mūzikai un dziedāšanai, kādu laiku spēlēju pat orķestrī.

Vēl saistošāka padarīšana par muzikantu saspēlēm bija tejātera mēģinājumi. Aktierus dīdīja švītais Eliass – paunužīda Ābrama jaunākais dēls (viņus abus Blaumanis attēlojis savās lugās). Eliass nedz izskatījās, nedz izturējās kā žīds, ēda pat cūkgaļu (protams, tad, kad viņa tēvs to neredzēja), latviski runāja tikpat labi kā žīdiski, valkāja šikas drānas un neganti čīkstošas kur­pes, kas toreiz skaitījās vissmalkākā mode. Viņš bija arī visā apkārtnē iecienīts danču pošters (šis apzīmējums laikam latviskots no vācu vārda Vorsteher [v]). Pateicoties Eliasam, mūsu pagasta puiši un meitas iemācījās visas tālaika modes dejas: padespaņju, padekatru un pat franksēzi.

Eliasa tejāterī sākās manas skatuves gaitas (tā nu sagadījies, ka aktiera karjeru sāku pie žīdiem un arī beidzu pie žīdiem – Holivudā). Blaumanis bija uzrakstījis lugu Pazudušais dēls, Eliass ar vietējiem teātriniekiem to iestudēja, un arī es tiku angažēts. Atklāti sakot, nebiju sajūsmā par savu pirmo lomu, jo man bija jātēlo meitene. Tolaik es vēl nebiju sevišķi augstās domās par skaisto dzimumu, tāpēc līst iekšā meiteņu brunčos likās gandrīz vai kārtīga puikas ap­vainojums. Tomēr brunčos mani iedabūja, uz skatuves uzbīdīja, un savu sakāmo es norunāju, kā nākas. Turpmākajās teātra gaitās esmu tēlojis daudzas lomas, kuru teksti jau sen izsvīduši no atmiņas, taču savu pirmo lomu es vēl joprojām atceros:

Nāciet, bērni, šurp ar bariem,

Skatieties uz ozoliem!

Redzat, tur pie kupliem zariem

Absalomu pakārtu?

Mācieties tur visi klāt

Tēv’ un māti godināt.

Poruka bālie zēni nebija manā gaumē. Es nebiju sapņotājs. Savādā kārtā vistuvākais literārais tēls tais gados man kļuva kāds necila autora tikpat necils puika – Sudraba Edžus Dullais Dauka. Kāpēc? Jo tas puika domāja. Viņam bija pašam sava galva, kā ļaudis teica – dulna. Varbūt, tomēr – sava! Tās dēļ mani skolā saukāja par Dullo Dauku. Tā kā šai grāmatā ir diezgan daudz neparastu domu, man liekas, ka nosaukums Dullā Daukas piezīmes atbilst saturam.

Lielā attāluma dēļ uz mājām netiku, tāpēc biju spiests visu nedēļu pavadīt skolā. Trūcīgie apstākļi neļāva piedalīties arī kopgaldā. Iztiku ar līdzpaņemto sauso barību: klaipu maizes, biezpienu, šķēlīti žāvēta speķa un taukšķētiem zirņiem. Viena svārku kabata man bija rezervēta tikai zirņiem. Ar laiku tās odere bija tā nospeķota, ka tur varētu ieliet ūdeni, un tas netecētu cauri.

Eliasa aizdedzinātā teātra liesmiņa manī nebija apdzisusi un Rīgā uzliesmoja no jauna. Mūsu skolā darbojās drāmas studija, kuru vadīja slavenais Kristaps Linde [vi]. Katru gadu iestudējām pa izrādei. Jāņa Akuratera lugai Viesturs noīrējām pat Latvijas Nacionālo teātri. Tā kā lugā ir tikai divas sieviešu lomas, Linde nolēma tās iestudēt ar mūsu skolas audzēkņiem, bez meiteņu aizlienēšanas no 3. vidusskolas, kā to parasti darījām. Galveno sieviešu lomu – Zemgales meiteni – režisors iedalīja vienam no studijas apdāvinātākajiem audzēkņiem, kaut arī tas nekādā ziņā nebija sievišķīgs puisis. Kad teātra ģērbtuvē viņu pārvērta par meiteni un attiecīgi nogrimēja, mums visiem palika mutes vaļā. Parupjā zēna balss meitenei piedeva tik seksīgu šarmu, ka uz to iekrita pat viens no Nacionālā teātra rūdītākajiem siržu lauzējiem – elegantais Jānis Ģērmanis [vii]. Slavenajam premjeram, protams, nebija ne jausmas, ka mūsu ansamblī meiteņu nemaz nav. Velnu dzīdams, puisis mazliet pakoķetēja un tūlīt pat saņēma Ģērmaņa aicinājumu pēc ģenerālmēģinājuma apēst kafejnīcā pāris kūku. Liels bija premjera pārsteigums, kad pēc atgrimēšanās viņa priekšā nostājās izskatīgs puisis un noprasīja:

– Uz kuru kafejnīcu iesim, Ģērmaņa kungs?

Pēc daudziem gadiem, kad jau pats spēlēju Nacionālajā teātrī, slavenajam kollēgam šo notikumu atgādināju. Ģērmanis to nebija piemirsis.

– Jei bogu! – viņš iesaucās. – Tik šeremetnij skuķi reti gadās satikt!

Šeremetnij bija Ģērmaņa iemīļots apzīmējums kaut kam sevišķi labam. Ceru, ka izcilais aktieris, kas tagad jau amizējas ar šeremetnij meitenēm paradīzē, neņems man ļaunā, ka atklāju viņa kļūmīgo pārskatīšanos. Arī ekspertiem var gadīties misēkļi!

Paralēli augstskolai un darbam aptiekā apmeklēju teātra skolu. Vispirms mācījos pie Zeltmata, jo viņa kursiem bija laba slava aktiera elpas, balss un runas nostādīšanā, kas, kā zināms, ir aktiera izteiksmes pamatelementi. Teikt, ka Zeltmatim pašam būtu laba dikcija, gan nevarēja, toties viņam bija apskaužama prasme sadzirdēt citu defektus un tos izlabot. Izrunas veidošana galvenokārt balstījās uz praktiskiem uzdevumiem, kur katram alfabēta burtam bija Zeltmata paša sastādīts vingrinājums. Piemēram, šauro un plato patskaņu e un ē izrunai bija šāda perša: „Jete, Zete – zemenēs, Pēters meklē vēdzeles, mēs te – sēnes: celmenes.” Dik­cija Zeltmata audzēkņiem patiešām bija laba: viņi nemurkšķēja kā viena otra filmzvaigzne, no kura ne ko dzirdēt var, ne arī saprast.

Kādu dienu, tikko kursos iestājies, lekciju starpbrīdī pie stundu dēļa pētīju nākamās dienas nodarbības. Blakus piestāja mīlīga meitene garām, blondām bizēm, gaišu smaidu un vispār – sasodīti smuka!

      – Ei! Kur tu te tāds gadījies? Agrāk tevi šeit neesmu redzējusi, – viņa iesaucās.

– Es tikai nesen iestājos, – samulsis nomurmināju.

– Ak tā...

Meitene nopētīja mani no galvas līdz kājām. Jutos tīri vai neērti.

– Un tāds garš! Kā tevi sauc? Es esmu Zīlīte. Milda Zīlava [viii].

Pēc kāda laika mēs abi strādājām Nacionālajā teātrī. Tikai tad viņai vairs nebija krāšņo matu pīņu. Žēl... Bet skaista viņa bija vēl arvien, turklāt – laba aktrise.

Pēc Zeltmata kursiem sāku apmeklēt Feldmaņa kursus.

Pie Feldmaņa man priekšā jau bija vesela grupa spējīgu jaunu talantu, kas vēlāk kļuva par Latvijas Nacionālā teātra mugurkaulu, tostarp tādi dūži kā spriganais Osvalds Uršteins, šarmantā Ņina Melbārde un vijīgā Irma Graudiņa.

Profesors Celms reiz stāstīja, ka novērojis zīmīgu parādību: latviešiem skatuves mākslinieki kaut kādas nezināmas likumības dēļ rodoties viļņveidīgi, uz­peldot kā zivis baros. Papētot mūsu teātra vēsturi, šķiet, ka profesoram taisnība. Ja tāda likumība pastāv, tad vienu baru deva Feldmaņa un Zeltmata teātra kursi trīsdesmito gadu sākumā, un no tā viļņa izveidojās visa mūsu teātru vidējā jeb, kā tagad jau jāsaka, vecākā aktieru un režisoru paaudze. Pieminēsim savus audzinātājus ar pateicību un cieņu!

Kad es pārcēlos uz Mīlgrāvi, vecais Dombrovskis nesen bija sācis realizēt savu pēdējo lielo ieceri – izveidot Ziemeļblāzmā patstāvīgu profesionālo teātri, kas apkalpotu Rīgas priekšpilsētas. Lieki piebilst, ka tas viss bija iecerēts par viņa naudu. Šī nodoma īstenošanai tika piesaistīts tikko no Krievijas atbraukušais aktieris un režisors Frīdrihs Dombrovskis-Dumbrājs, kuram gan, spriežot pēc uzvārda, ar Dombrovski nebija nekādas radniecības. Dumbrājs sāka enerģiski veidot teātra ansambli. Arī es tur pieteicos. Pastāvīgais ansamblis nebija liels – 10–12 aktieru un vēl daži tehniskie dar­binieki. Tā kā Dombrovskim bija nauda un viņš maksāja labi, Rīgas lielo teātru, it sevišķi Nacionālā, aktieri labprāt piedalījās mūsu iestudējumos kā viesmākslinieki. Gada laikā iestudējām trīs četras izrādes, dažas pat itin prāvas, piemēram, Raiņa lugu Jāzeps un viņa brāļi. Jāzepu atveidoja, manuprāt, labākais šīs lomas tēlotājs, kādu uz mūsu skatuvēm esmu redzējis, – Nacionālā teātra premjers Jānis Ģērmanis

Dzīvojot Mīlgrāvī, atjaunojās pazīšanās ar manu kādreizējo ostas kollēgu Vili Lāci, kas dzīvoja turpat blakus, Rīnūžu zvejniekciemā. Būtībā mēs bijām pavisam pretēja rakstura cilvēki: Lācis – lēns un mazrunīgs, es – ātrs un skaļš. Varbūt taisni tāpēc mēs tīri labi sapratāmies.

Pēkšņi nomira vecais Dombrovskis. Bēres bija iespaidīgas .

Pēc apbedīšanas ceremonijas abi ar Lāci vēl pastaigājāmies pa Ziemeļblāzmas parku un pārrunājām dienas notikumu. Aizgājām arī pie puķēm klātā Dom­brovska kapa. Lācis labu brīdi stāvēja klusēdams, tad pie sevis noteica:

– Viens buržujs pasaulē mazāk... Bet šī buržuja priekšā es godbijībā noliecu galvu.

Izdzirdis manu vārdu, viņš tūlīt noprasīja, vai man rados nav kāda aktrise? Atbildēju, ka nav gan. Brīvnieks apgalvoja, ka savā laikā Māmuļā bijusi kāda pavisam jauna aktrisīte ar tādu pašu uzvārdu. Tad atcerējos, ka manējie uz laukiem bija runājuši par abām tēvamāsām, kas agrā jaunībā aizbraukušas uz Rīgu: viena kļuvusi baptistu sludinātāja, otra noklīdusi neceļos – aizgājusi par aktrisi teātrī.

Nacionālajā teātrī nonācu apmēram vienā laikā ar pārējo jauno aktieru paaudzi. Žanim Katlapam, Mildai Zīlavai un Osvaldam Uršteinam bija jau izdevies iekarot itin stabilas pozīcijas. Mēs, pārējie – Irma Graudiņa, Ņina Melbārde, Irmgarde Mitrēvice, Rūdolfs Baltaisvilks, Rihards Zandersons, Artūrs Dimiters, Pēteris Cepurnieks, Harijs Avens un vēl daži –, aktiera gaitas tikai tā īsti sākām, turklāt diezgan neizdevīgos apstākļos, jo Nacionālais teātris bija slims. Patiesībā slima bija visa valsts. Tie bija laiki, kad Latvijā dominēja daudzpartiju Saeima, kas valdības cēla, gāza un mainīja kā cimdus. Partiju varas sadales rezultātā Nacionālais teātris bija nonācis Demokrātiskā centra, respektīvi, Jaunāko Ziņu noteikšanā, un tāpēc par direktoru tika iecelts šī laikraksta žurnālists Artūrs Bērziņš¹². Lielais piebaldzēns bija lāga vīrs, tikai par kom­plicēto iestādījumu, ko sauc par teātri, viņam diemžēl nebija ne profesionālas, ne mākslinieciskas, ne arī organizatoriskas jēgas. Rezultātā teātris slimoja ar bāluma kaiti. Tas, protams, atsaucās arī uz kasi. Ar laiku stāvoklis kļuva tik katastrofāls, ka personāls pret savu nesekmīgo direktoru sadumpojās un lūdza toreizējo izglītības ministru, ja nemaldos, Ķeniņu¹⁴, lai atceļ Bērziņu no direktora posteņa. Tā kā teātra nesekmība bija neapstrīdams fakts, ministrs aktieru lūgumu ņēma vērā, tomēr atstāja viņu amatā līdz nākamā direktora izraudzīšanai. Drīz pēc tam atkal tika nomainīta valdība, un Bērziņš palika teātrī. Vēlāk mainījās pat valsts iekārta (15. maijs), un viņš tur­pināja sēdēt direktora krēslā. Viņš tiešam teātrī neko nedarīja, tikai sēdēja...

Latvijā visi bija tā saucamie repertuāra jeb an­sambļa teātri, tas nozīmē – angažēts pastāvīgs ansamblis sezonā iestudē vairākas lugas un spēlē tās, mainot repertuāru pēc ap­stākļiem un vajadzības. Šādiem ansambļu teātriem parasti katram ir savs stils, sava seja atkarībā no repertuāra un mākslinieciskā vadītāja. Šī tipa teātri visvairāk arī dod skatuves mākslas attīstībai. Tomēr teātra izaugsmei un mākslinieciskai attīstībai nepieciešams priekšnoteikums – dzinējspēks. Parasti tas ir mākslinieciskais vadītājs, retāk – dramaturgs vai administrators.

Vēsture pierāda, ka spilgta teātra augšupeja sākas tikai tur, kur ir spēcīgi mākslinieciskie stimulētāji. Piemēram, Šekspīrs un Staņislavskis. Arī mūsu Dailes teātri un tā ansambli izveidoja tikai viens cilvēks – dinamiskais Eduards Smiļģis.

Nacionālajam teātrim tāda izcila mākslinieciskā dzinējspēka nebija, tāpēc trūka arī jaunrades gara. Tas bija tipisks rutīnas un stāru teātris. Labu aktieru daudz, taču nav tā, ko sauc par teātra garu. Liela kļūda – neviens nerūpējās par šīs iestādes nākotni, par aktieru jauno paaudzi. Jaunie gan tika angažēti, bet neviens ar viņiem nestrādāja, neapmācīja. Tipisks piemērs – teātra vadības izrīcība ar lielisko aktrisīti Ņinu Melbārdi: gadiem ilgi neviens viņu pat neizmēģināja nozīmīgās lomās, ļāva darboties tikai masu skatos. No pāragras mākslinieciskas nāves Melbārdi izglāba Jurijs Jurovskis – viesrežisors no Krievu drāmas teātra, kurš jau savā pirmajā viesrežijā izvilka Ņinu rampas gaismā, un visiem ieplētās acis – ak vai, kāds talants marinēts aizkulisēs!

Nolēmām brīvajā laikā iestudēt lugu, kuru sezonas beigās demonstrēt kritiķiem un lūgtajiem viesiem kā jauno aktieru parādi. Bet kurš gan mums dos savu darbu tādai izniekošanai? Cerēt varējām tikai uz kādu no jaunajiem rakst­niekiem. Man ienāca prātā Vilis Lācis un viņa Zvejnieka dēls. Kā būtu, ja šo romānu dramatizētu skatuvei? Tā kā biju vienīgais, kas Lāci personīgi pazina, man uz­deva ar autoru aprunāties. Es to izdarīju. Viņš bija ar mieru romānu pārstrādāt lugā un dot mums iestudēšanai. Pēc piecām sešām nedēļām tā bija gatava, un nu varēja sākties mūsu studijas darbs. Sadalījām lomas un lūdzām direktoram dažas telpas lekcijām un mēģinājumiem. Viņš piekrita, tikai vispirms gribēja redzēt, ko iestudēsim. Iedevām lugas eksemplāru. Liels bija mūsu pārsteigums, pēc pāris nedēļām uz ziņojumu dēļa ieraugot rīkojumu: nākamais jauniestudējums būs Viļa Lāča Zvejnieka dēls Zonberga dramatizējumā, mēģinājumu laiks un lomu sadalījums. Punkts. Par mūsu studiju – ne vārda!

Tūlīt uzmeklēju Lāci un uzzināju arī, kas pa starpām noticis. Izlasījis manuskriptu, Zonbergs uzreiz saodis panākumus, bet tie taču nozīmē naudu ne tikai teātrim, bet arī autoram. Protams, Zonbergs tāpat kāroja piķi. Viņš ataicinājis Lāci uz „pārrunām”, bet patiesībā runātājs bijis tikai pats.

– Lāča kungs, jūs esot nodevis savu Zvejnieka dēlu jaunajiem aktieriem studijas darbam. Tas tiešām ir ļoti mīļi no jūsu puses, ka atbalstāt jauno centienus. Bet jums taču jādomā arī par sevi! No labdarības neviens nevar eksistēt. Pavisam cita summiņa jums ienāktu, ja lugu iekļautu teātra pamatrepertuārā. Galvoju, ka mēs Zvejnieka dēlu spēlētu desmitām, varbūt pat simtām reižu! Ņemiet vērā, ka autoram pienākas desmit procentu no bruto ienākumiem. Kas tur sanāktu par naudu! Tikai... Viena ķeza. Jūs esat labs, tomēr jauns un mazpazīstams autors. Baidos, vai direktors būs ar mieru riskēt un tūlīt uzņemt jūsu pirmo darbu repertuārā... Taču es zinu vienu ceļu, kā mēs to lugu dabūtu iekšā, proti, ja arī mans vārds tur tiktu piesaistīts. Īsi un skaidri – ja es būtu līdzautors, respektīvi, dramatizētājs, tad direktoram būtu neērti to noraidīt. Tikai... Jūs jau zināt – dramatizētājam pienākās puse no autora honorāra. Ja jūs manam plānam piekristu, tad noslēgsim līgumu, un tā lieta ies. Pretējā gadījumā... Baidos, ka direktors var jūsu lugu noraidīt. Bet, kas attiecas uz jauno aktieru studiju, – nav teikts, ka mēs viņiem vispār ļausim darboties. Tātad...?

Pēc tik nepārprotama mājiena ar mietu Lācim nekas cits neatlika, kā parakstīt ar Zonbergu līgumu par romāna dramatizēšanu un līdz ar to par autora honorāra pārdalīšanu uz pusēm. Vai Zonbergs lugu tiešām pārstrādāja no jauna? Nieki! Kad salī­dzinājām mūsu eksemplāru ar viņa ražojumu, vislabāk to raksturotu teiciens: tie paši vēži, tikai citā kulītē.

Iekļaujot Zvejnieka dēlu pamatrepertuārā, radikāli mainījās lomu sadalījums. No tā saucamā studijas ansambļa atbildīgās lomās bija atstāti tikai trīs – Milda Zīlava (Anita), Vilis Lapenieks (brālis Teodors) un Rūdolfs Baltaisvilks (Roberts). Pārējās lomās – teātra lielie dūži: Aleksis Mierlauks, Jānis Šāberts, Reinis Parņickis, Ella Jēkabsone un citi. Par režisoru tomēr atstāja Alfrēdu Alksni.

Iestudējumam netika taupīts ne darbs, ne līdzekļi. Panākumi bija tieši tādi, kādus Zonbergs „saoda”, – milzīgi! Tikai vienā sezonā šo lugu nospēlējām pāri par simt reizēm. Rekords!