STUDENTS PĒTA: Stendapa saistība ar monolugām

Atbalstot jauno teātra zinātnieku veiktos pētījumus par teātra aktuālo procesu un vēsturi, KrodersLV lasītājiem piedāvā publikāciju sēriju – teātra teorijas un vēstures diplomdarbu fragmentus.

Šonedēļ publicējam fragmentu* no Lauras Jerumas maģistra darba “Monolugas specifika – kā uzrakstīt lugu vienam aktierim”, kas izstrādāts Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātē, Rakstniecības studiju maģistra studiju programmā (darba zinātniskais vadītājs – doc. Lauris Gundars).

* Fragments no maģistra darba – 2. nodaļa “Stendapa saistība ar monolugām”

Darba autorei meklējot informāciju par monolugām, nācās saskarties ar faktiem, kas attiecināmi arī uz citiem teātra soložanriem, kuri formāli nav saistīti ar monoizrādēm. Ņemot vērā to, ka arī stendaps ir paredzēts vienam izpildītājam, darba autore nolēma izpētīt to, vai pastāv saistība starp stendapa tekstiem un monolugām. Jāatzīmē, ka Latvijā līdz šim neviens nav veicis šādu abu žanru pretnostatīšanu un salīdzināšanu.

Tradicionāli ar stand-up comedy saprot viena solo mākslinieka priekšnesumu, kurā tiek stāstīti joki un smieklīgi stāsti. [1] Stendapa mērķis vienmēr ir smiekli. Režisors Juris Rijnieks, kurš iestudē arī stendapa komēdijas (personīga komunikācija 9. marts, 2021.) stāsta, ka stendaps kā estrādes mākslas forma pazīstams ļoti sen. Jau senajā Grieķijā kā atbilde uz protagonistu priekšnesumiem, kuri allaž bija patētiski un traģēdiju vēstoši sacerējumi, radās paradoksāli vēstījumi par dievu savādajām seksuālajām vēlmēm un dīvainajām motivācijām saviem globālajiem lēmumiem. Laiku laikos tas uzpeldējis gan augstākajos skatītāju intereses plauktos, gan noslīdējis pilnīgā “zem galda” izklaides statusā. Taču nekad nav pazudis, jo pilda globāli un psiholoģiski nepieciešamu funkciju – atjauno līdzsvaru cilvēka realitātes uztverē (t. i., izvada cilvēku no ikdienas transa un saslēdz pašam ar sevi). Tādējādi šis priekšnesumu veids vienmēr ir bijis antagonisks pastāvošajai realitātei vai valsts un sabiedrības ideoloģijai. Tieši realitāte vienmēr ir iemesls jokiem un paradoksiem, kuri veic savu funkciju, uzrādot sabiedrības pārspīlētās idejas un novirzes no normas.

Jau 19. gadsimtā Amerikā bija cilvēki, kuri uzstājās ar smieklīgiem monologiem un lekcijām, piemēram, rakstnieks un humorists Marks Tvens (1835-1910), viņa vārdā ir nosaukta balva labākajiem komiķiem ASV, bet līdz pat 1947. gadam tāda vārda kā stand-up komēdija pasaulē nebija. [2]

Stendapa žanrs ir pētīts arī Latvijā. To 2020. gadā savā maģistra darbā ir izdarījusi aktrise, dramaturģe, stendapa komiķe Aiva Birbele. Viņa savā darbā secina, ka “tiešs tulkojums stand-up comedy latviešu valodā, kas atbilstu šī žanra un vārda izcelsmei, nav iespējams, tāpēc pētījumā tiek lietots latviskojums, aizguvums no angļu valodas (līdzīgi kā lietojam vārdu – rokenrols) – stendaps, ar to apzīmējot pētāmo žanru, un stendapa komiķis – apzīmējot māksliniekus, kuri ar šo žanru nodarbojas.” [3] Šī darba autore piekrīt Aivai Birbelei un tāpēc arī savā darbā izmanto terminu – stendaps. Lai arī šim terminam ir izveidots latviskojums – stāvizrāde vai stāvkomēdija, darba autore noskatījās semināru “Šodienas iespējas amatierteātru darbā” (24.02.2021., ieraksts), kur ar lekciju par stand-up kultūru uzstājās komiķis Jānis Skutelis, un secināja, ka šis termins tiek plaši lietots Latvijas komiķu vidē. Iepazīstoties ar Aivas Birbeles pētījumu, kā arī intervējot režisoru Juri Rijnieku un A. Birbeli (personīga informācija, 3. marts, 2021), darba autore salīdzināja stendapa un monoizrādes, kā arī stendapa teksta un teksta, kurš paredzēts monoizrādei, iezīmes un konstatēja šādas atšķirības:

Pirmkārt, stendapa teksts ir vērsts uz skatītāja izklaidi un ietekmēšanu, tā mērķis vienmēr ir smiekli, savukārt monolugas teksts vērsts uz to, lai precīzāk atklātu varoņa iekšējo pasauli, raisītu skatītājā līdzpārdzīvojumu, monolugas uzdevums ne vienmēr ir smiekli.

Otrkārt, stendapa izpildītājs vienmēr ir komiķis, lielākoties viņš pats ir arī teksta autors, bet monolugai parasti ir autors, kurš nav izpildītājs.

Treškārt, stendapa uzbūvē nav svarīgs sižets, nav vienotas tēmas, teksts ir fragmentārs, turpretī monoluga tradicionāli tiek būvēta pēc dramaturģijas likumiem, par monolugu var izmantot jebkādu literāru tekstu, to pakļaujot skatuves likumsakarībām.

Ceturtkārt, stendapā bieži izmanto improvizāciju, sarunas ar skatītājiem, teksts var nebūt pierakstīts, bet monoizrādes pamatā parasti ir gatavs teksts – monoluga.

Piektkārt, stendapa komiķis pats uzstājas kā tēls (ir izveidots uz paša personības, kaut ko paspilgtinot), pretēja situācija ir monoizrādē, kur aktieris, balstoties uz tekstu, veido tēlu.

Režisors J. Rijnieks (personīga informācija 9. marts, 2021) uzsver, ka monolugā kontakta daudzums ar publiku ir ievērojami mazāks kā tīrā stand-up priekšnesumā. Parasti tie 20- 40% no kopējā laika. Savukārt stand-up priekšnesumā kontakta biežums ar publiku ir 60-80% no kopējā laika. Antons Čehovs 1886. gadā sarakstīja monologu “Par tabakas kaitīgumu”. Protams, šis monologs neatbilst šim noteikumam un tiek iestudēts kā monoizrāde, bet jau šajā tekstā redzamas vairākas stendapam raksturīgas iezīmes. Šis teksts ir saraustīts, asprātīgs, un galvenais varonis vēršas pie skatītāja, nav ceturtās sienas.

Aivas Birbeles luga “Sieviete kā konfekte” veidota kā vienas personas monologs. Liela daļa no izrādes “Sieviete kā konfekte” teksta tika autores pārbaudīta 2019. gada laikā, uzstājoties uz dažādām skatuvēm, pārsvarā gados jaunākai publikai, jo vecuma grupa 20-30 gadi ir stendapa pasākumu aktīvākie apmeklētāji. [4] Teksta pārbaudīšana ir viena no stendapa iezīmēm. Turklāt, lai arī lugas teksts ir fragmentārs (kas ir raksturīgs stendapiem) un veidots kā galvenās varones apziņas plūsma, lugai ir konkrēti nolasāms sižets, galvenā varone ir 52 gadus veca sieviete, kurai draud atlaišana no darba. Tāpat lugas tekstu iedzīvina aktrise Zane Daudziņa, nevis pati lugas autore, kā tas ir raksturīgs stendapiem. No tā var secināt, ka šī stendapa komēdija iekļaujas arī monolugu žanrā.

Vēl viens piemērs ir Dankana Makmillana monoluga “Visas skaistais kā vērts” [5] (Every Brilliant Thing, 2013), kuras tekstā ir vairākas stendapam raksturīgas iezīmes. Monolugai nav dots raksturs, kuram būtu vārds. Tās varonis ir TEICĒJS. Monolugas autors norāda, ka “TEICĒJU var spēlēt jebkura vecuma vai tautības sieviete vai vīrietis. Pirmajā uzvedumā TEICĒJU spēlēja vīrietis, tāpēc tas šādi parādās tekstā. Lugas darbībai jānotiek valstī, kurā notiek izrāde, un atsaucēm jāpielāgojas šiem apstākļiem.” [6] Tādejādi netiek radīta izrādes ilūzija, rodas iespaids, ka aktieris, kurš iedzīvina šo tekstu, runā no savas pozīcijas. Tā ir vēl viena stendapam raksturīga iezīme. J. Rijnieks uzskata, ka stendapa priekšnesuma mērķis ir izvairīties no jebkādas ilūzijas radīšanas. Sagraut ilūziju ir fundamentāls uzdevums. Līdz ar to tas cilvēks, kurš runā ar jums, netēlo, bet runā, kā ir. Emocijas rodas no kontakta starp reālu personu un skatītājiem “šeit un šobrīd”. Tāpat monolugā autors ir devis norādes par to, kā aktierim izrādē jāiesaista skatītāji, turklāt šī iesaistīšana ir arī pārbaudīta, un D. Makmillans lugas tekstā zemsvītras piezīmju veidā izsaka savus ieteikumus. Visas izrādes garumā skatītājus lūgs spēlēt kādu no varoņiem. Viņi drīkst teikt, ko vien vēlas, un TEICĒJAM jāstrādā ar to, ko viņam iedod. Lai gan improvizācijām nebūtu jābūt pārāk garām, šo sarunu spontanitāte ir izrādes centrālais elements. [7]

2018. gadā šo tekstu Lietuvā iestudēja režisors Kirils Glušājevs, un izrādi 2019. gadā varēja vērot arī Viļņas starptautiskajā teātra festivālā “Sirēnas” (Sirenos). Teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča (personīga informācija, 4. marts, 2021) šo izrādi ir redzējusi klātienē un apgalvo, ka tā bija izteikts stendaps. Teātra festivāla programmiņā var lasīt, ka režisors šo lugu ir veidojis kā starpdisciplināru uzvedumu, kurā savienojas māksla un teātris kā instruments, kurš rada sociālu saiti starp aktieri un skatītājiem. [8] Lai sasniegtu šo mērķi, režisors ir izmantojis improvizācijas teātra mākslinieciskos paņēmienus, kurus izpētījis, ilgstoši strādājot improvizācijas teātrī “Cits stūris” (Kitas kampas).

Interesants un savdabīgs piemērs tam, ka stendapa izrāde var būt arī dramatiska, ir krievu dramaturga, režisora, improvizatora un aktiera Dmitrija Minčenoka veidotās stendapa drāmas. D. Minčenoks ir izveidojis vairākas izrādes par vēsturiskām personībām – “Mocarta čemodāns” (2017), “Modiljāni ēna” (2017), “Bahs un viņa vienpadsmit dēli” (2018), “Kants un viņa slepenie viesi” (2017). Darba autorei bija iespēja ierakstā noskatīties izrādi “Modiljāni ēna”. Lai arī sākotnēji tā šķiet parasta monoizrāde, Minčenoks izrādei ir izveidojis tikai rāmi, kura ietvaros darbojas. Viss pārējais ir viena aktiera improvizācija divu stundu garumā.

D. Minčenoks ir viesojies arī Latvijā – 2018. gadā vecpilsētas teātra klubā “Hamlets” bija vērojama viņa izrāde “Bezsvars un laukums”, kas ir par Marku Šagālu un Kazimiru Maļeviču, bet Jūrmalā, Lielupes koncertzālē, bija skatāma monoizrāde “Modiljāni ēna”. D. Minčenoks intervijā atzīst: “Es pats savus stāstus nekad neatkārtoju divreiz. Tā vienmēr ir improvizācija. Bet improvizācija, kurā nav vietas sadzīves vietām. Es nerunāju par to, par ko var izlasīt citās grāmatās, mācību grāmatās. Šie ir mani pašu stāsti, kas mani saista ar cilvēkiem, par kuriem runāju.” [9] 

L. Mellēna-Bartkeviča (personīga informācija, 4. marts, 2021) stāsta, ka šeit uzradās tendence, ka viens cilvēks var būt aktieris/performeris, autors/dramaturgs un režisors vienā personā, kas ir specifiska pazīme stendapam. Darba autore pilnībā šim apgalvojumam nepiekrīt, jo, piemēram, režisora Jura Rijnieka režisētajās stendapa komēdijās spēlē aktieri, nevis viņš pats.

Režisors D. Petrenko uzskata, ka stendaps noteikti var būt arī monoizrāde. Jo stendaps ir ļoti konkrēts žanrs, kas, iespējams, tiek uzskatīts par zemāku žanru, nekā izrāde. Taču labs stendaps noteikti ir monoizrāde, jo tam ir ļoti skaidra tēma, dažādi dramaturģiski paņēmieni, kā piesaistīt publikas uzmanību, kā arī ļoti skaidra dramaturģija. Arī stendapa izpildītājs parasti sev definē konkrētu raksturu, kurā viņš vai viņa darbojas. D. Petrenko domā, ka arī monoluga var pārtapt par stendapu.

No iegūtās informācijas var secināt to, ka monolugu veidošanā arvien vairāk tiek izmantoti stendapa tekstu rakstīšanas paņēmieni; stendaps var būt arī nopietns; veidojot monolugu, var droši meklēt jaunus veidus, kā rakstīt, kā arī pilnīgi noteikti mūsdienās var runāt par šo divu žanru – teksti, kas paredzēti stendapam, un monolugas – sajaukšanos. Jāpiezīmē arī tas, ka, arvien vairāk parādoties starpdisciplinārām izrādēm teātrī, gan skatītāju, gan izrādes veidotāju apziņā tiek nojauktas tradicionālās robežas starp šiem abiem žanriem. Darba autore uzskata, ka tas ne vien nodrošina skatītāja uzmanības noturēšanu monoizrādēs un stendapa priekšnesumos, bet arī veicina šo abu žanru attīstību un radošumu teksta līmenī.

Tomēr nevar noliegt, ka bieži vien iestudējuma veidotāji izrādei izdomā tādu žanra apzīmējumu, kas neatbilst patiesajai situācijai. Tas tiek darīts ar mērķi, lai piesaistītu pēc iespējas lielāku skatītāju auditorijas daļu. Darba autore pieļauj, ka cilvēks, izlasot, ka tiek rādīta stendapa komēdija, nevis vienkārši monoluga, ir vairāk ieinteresēts doties uz šo izrādi, it īpaši, ja viņam patīk stendaps.