Cesvaines Kultūras veicināšanas biedrība

A una corda. Uz vienas stīgas

Cesvaines kultūras veicināšanas biedrība izdevusi grāmatu "A una corda. Uz vienas stīgas. Līvija Akurātere dzejā, fotoimpresijās, atmiņās".

Grāmatā ir publicēts dzejoļu krājums "A una corda. Uz vienas stīgas", kas ir autentisks piemērs, viena no tūkstoš variācijām "tām izjūtu šūpolēm, kurās atradāmies mēs daudzi 20. gadsimta norisēs", kā, sakārtojot krājumu, rakstīja tā autore. Dzeja papildināta ar kodolīgām autobiogrāfiskām piezīmēm, no kurām noprotams, kad un kā attīstījās Līvijas Akurāteres, sākotnēji Pečakas, dzejošanas talants, kas to veicināja un bremzēja, kāpēc viņa galu galā izšķīrās par labu citai mākslas jomai — teātrim. Pat abstrahējoties no konkrētas personības, krājums ir spilgta ilustrācija radošajam procesam, kāds risinājās varu maiņas un padomju laikā.

Lai radītu priekšstatu par inteliģences gaitām, izjūtām, ierobežojumiem un to pārvarēšanu, uzdrošināšanos radīt un būt patiesiem, vēsturisko pārmaiņu ietekmi uz radošām personībām, krājums papildināts ar Līvijas Akurāteres draugu un kolēģu atmiņām un 130 fotogrāfijām, kuras veido impresionistisku ieskatu viņas dzīvē. 

Grāmatas mērķauditorija ir latviski lasošie kultūrvēstures un mākslas interesenti, īpaši dzejas un teātra cienītāji, pētnieki, izzinātāji, filologi, profesionāli aktieri un režisori, amatierteātru aktieri, režisori, entuziasti, kultūras darbinieki, kultūras un mākslas izglītības iestāžu docētāji un studenti, personības radošās laboratorijas pētnieki.

Izdevumu finansiāli atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Latviešu fonds Amerikā, Madonas novada pašvaldība un privāti ziedotāji: Inguna Strazdiņa, Dace Zvirgzdiņa, Juris Nusbaums, Signe Munkevica. 

Ieskatam piedāvājam nelielu grāmatas fragmentu, kas veltīts laikabiedru atmiņām par Līviju Akurāteri.

Ieva Akuratere: "Citus cilvēkus māmiņa vērtēja pēc tā, cik svarīgs viņiem ir teātris. „Teātris ir paralēlā realitāte!” viņa mēdza ar lepnumu paziņot. Principā māmiņā nebija nekā demokrātiska. Ja vien Latviešu biedrības garderobiste sajūsminās par teatrālajiem pasākumiem, viņas ir vissirsnīgākās draudzenes, turpretī, ja māmiņai ir aizdomas, ka liela pasākuma producents patiesībā nemīl mākslu, tad viņa sadod tam kā mazam puišelim. Pārējie — tie, kuri nejūsmo par teātri un mākslām, — bijuši, nebijuši. Līvija bija gatava mesties aizstāvēt skarbajos, bīstamajos komunistu laikos nežēlastībā kritušos — dramaturgu Gunāru Priedi un režisoru Pēteri Pētersonu. Agrīnos gados būdama kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa labā roka, bezbailīgi cīnījās par latviešu dramaturģijas likteni un vēlāk to izvērta veselā attīstības rūpalā. Aizstāvēja savu tuvu draugu Ādolfu Šapiro, kad viņa ģeniālais Jaunatnes teātris tika likvidēts. Pieņemšanās un festivālos kā žūrijas dalībniece pašaizliedzīgā izturībā noskatījās tūkstošiem izrāžu. Ar gandrīz svētu atbildības izjūtu gāja uz Kultūras akadēmiju lasīt lekcijas teātra vēsturē. Koncertējot simtiem Latvijas kultūras namos, esmu satikusi direktorus, režisorus, pasākumu veidotājus — mammas bijušos studentus, kuri ar mīlestībā mirdzošām acīm dedzīgi man stāstījuši, kā mācījušies pie manas mammas un cik ārkārtīgi daudz iedvesmas un aizrautības saņēmuši viņas stundās."

Viktors Hausmanis: "Liktenis man bija novēlējis, ka Līviju iepazinu sen — pirms gadiem septiņdesmit, kad vēl studēju un bieži gāju uz teātra izrādēm, bet, atverot toreizējos laikrakstus „Literatūra un Māksla” vai „Padomju Jaunatne”, varēju izlasīt rakstus par teātri. To autore itin bieži bija Līvija, un viņas raksti saskanēja ar manu skatījumu, un dažā ziņā man tā bija tāda kā teātra skola. Līvijai varēja uzticēties, viņa bija beigusi Latvijas Teātra institūtu, un no viņas recenzijām varēju iemantot priekšstatu, kādu motīvu dēļ izrāde ir vērtīga un nozīmīga, kāpēc tā noteikti jānoskatās, bet kuru skatīties nav vērts. Sekojot Līvijas recenzijām, varēju mācīties, kādai jābūt labai izrādei un kā lomā jādzīvo aktierim. Toreiz man bija svarīgi saprast, ko nozīmē lomu spēlēt un kas ir patiesa dzīvošana tajā. Līvijas Akurāteres profesionālie vērtējumi bija svarīgi aktieru izaugsmē, un reizē tā bija skatītāju sapratnes audzināšana."

Dace Priede: "Mans teātris tikai dažas reizes ir bijis izcilnieku desmitā, bet Līvijas mīlestība un atbalsts palīdzēja noturēties tad, kad vieglāk būtu bijis pacelt rokas un laisties dibenā. Līvijas iecietība, tolerance, mīlestība pret ikvienu aktieri, pret to, kā viņš cenšas, cieņa, runājot ar ikkatru cilvēku, bija apbrīnas vērta. No tā būtu jāmācās ikvienam, ne tikai aktierim. Cilvēks, kurš mācēja arī ne tik jaukas lietas pateikt neaizskarot, neapvainojot, nepazemojot. Runāt par darbu, nekritizējot personu, arī mazās lietās atrast labo, veiksmīgo… Apbrīnojami! Manējie joprojām Līviju atceras ar mīlestību un maigumu. Kad teātris svinēja 20 gadu jubileju, Līvija ieradās, neņemot vērā ārkārtīgo aizņemtību un arī gadu nastu, un teātris mīļo māmiņu sagaidīja ar ovācijām, un zāle piecēlās kājās aiz milzu cieņas pret šo PERSONĪBU. Domāju, ne viens vien amatierteātris joprojām skumst pēc viņas."

Mārtiņš Egliens: "Profesionāļi ir, speciālistu ir daudz. Tādu, kuriem ir savs viedoklis par visu, reizēm šķiet, pat pārāk daudz… Bet tādi, kuri to visu spēj pārklāt ar mīlestību pret cilvēkiem un lietām, ar ko nākas saskarties, ir retums. Man Līvija ir tieši tāda."

Skaidrīte Strade: "Līvija Akurātere bija visīstākā teātra mākslas izpratēja un entuziaste, mīlēja amatierteātru aktierus, ar izpratni, cieņu, pietāti analizēja viņu darbu, pasakot būtisko. Nekad neatteica piedalīties grūtajā skates vai salidojuma žūrijas darbā, vērtēja objektīvi, taču arī negatīvo pateica — tā, ka nesāpēja. Man ir vissirsnīgākās atmiņas par viņu. Līvija darbojās tikpat nesavtīgi kā kādreiz Madonas Tautas teātrim iedalītā konsultante — Jaunatnes teātra režisore Lūcija Baumane. Atceros pēdējo tikšanos Mellužos, kur bijām ar Harija Gulbja lugas „Cīrulīši” izrādi, kas bija jārāda uz mazas, nepiemērotas skatuvītes. Līvija Akurātere, tik trausla un spēcīga vienlaikus, izcili izanalizēja izrādi. Tādas dvēseles atstāj pēdas."