Aušra Kaminskaite

Teātra kritiķe (Lietuva)

Lietuvas Skatuves krusta ceļi

Piezīmes par Lietuvas teātra virsotnēm 2022. gadā

Lietuvā teātris ir viens no populārākajiem mākslas veidiem. Lietuvas Kultūras ministrija ik gadu piešķir Skatuves zelta krustus (augstākais Lietuvas Republikas apbalvojums teātra mākslā), savukārt balvu pasniegšanas ceremonija tiek raidīta nacionālajā televīzijā, tiesa, 2. kanālā, tomēr šādu privilēģiju bauda tikai labākie teātra un kino jomās. Skatuves zelta krustus piešķir Starptautiskajā teātra dienā (vai kādā no tuvākajām dienām, ja 27. martā nav iespējams pasākumu sarīkot). Ceremonija notiek kādā no valsts teātriem, iespēju robežās katru reizi citā vietā. Gada balvu mākslinieki saņem par darbu iepriekšējā gadā.

Lietuviešu sabiedrība šos apbalvojumus uztver visai dažādi, un tas, iespējams, atkarīgs no tā, kāda ir personīgā attieksme pret teātri. Nominanti un laureāti to uztver kā atzinību, proti, ka aizvadītajā gadā izdevies sasniegt ko vairāk par kolēģiem. Žurnālisti un publika uztver rezultātus kā ieteikumu, ko ir vērts noskatīties un kurus māksliniekus intervēt medijos – piemēram, 2023. gada labākā režisore Egle Švedkauskaite (Eglė Švedkauskaitė) pēc balvas saņemšanas TV, radio un interneta medijos tika intervēta sešas reizes. Mārketinga speciālisti balvu izmanto kā publiskas atzinības kārti, lai palielinātu biļešu pārdošanas apjomu uz konkrētām izrādēm (“godalgots iestudējums”, “nominēts mākslinieks”), un saskaņā ar viņu teikto apbalvojums šim mērķim ļoti palīdz.

Arī kritiķi Skatuves zelta krustu uztver atšķirīgi. Runa nav par žūriju, ko veido deviņi profesionāli skatuves mākslas vērtētāji. Par tādu nav grūti kļūt – jābūt augstākajai izglītībai, jāstrādā jebkurā mākslas nozarē un jābūt vismaz vienai publikācijai par kultūru (datums nav būtisks). Te veidojas interesanta situācija – neviens no pašreizējiem žūrijas locekļiem nav aktīvs teātra kritiķis. Precīzāk, divi no deviņiem retu reizi ir publicējuši kādu recenziju, un viens no šiem diviem, kļūstot par žūrijas locekli, sāka rakstīt mazliet vairāk. Skatuves zelta krusta žūrijā patlaban lielākoties vairs nav aktīvu kritiķu.

Un tas atspoguļojas arī apbalvojumu piešķīrumā. Piemēram, bija daudz pozitīvu recenziju par pasaulslavenā režisora Roberta Vilsona “Dorianu“ (Dorianas) Kauņas Drāmas teātrī un lietuviešu operu “Lācis” [1] (Lokys), ko Klaipēdas Muzikālajā teātrī iestudējis Gintars Varns (Gintaras Varnas), tomēr neviens no pieminētajiem nebija starp nominantiem kategorijā Gada režisors. Tam  gan ir savi iemesli, jo žūrijas atlase skaidri liecināja par izvēli izcelt jauno un vēl ne tik plaši pazīstamo režisoru paaudzi. Savukārt izrādes “Dorians” un “Lācis” tika atzīmētas tikai individuālo aktierdarbu nominācijās. Mants Zemlecks (Mantas Zemleckas), viens no izrādes “Dorians” aktieriem, saņēma balvu kā Gada aktieris. Savukārt latviešu dziedātāja Gunta Gelgote, kura operas “Lācis” uzvedumā atveido vienu no vadošajām lomām, saņēma Gada solistes titulu. Tas liek aizdomāties par atsevišķām lietuviešu teātrim raksturīgām iezīmēm, bet par to nedaudz vēlāk.

2022. gadā lietuviešu teātris bija diezgan vājš. Manuprāt, izcilu darbu trūkums ir iemesls, kādēļ žūrija nolēma nominēt vairāk mākslinieku nekā jebkad agrāk. Žūrijas priekšsēdētāja un žurnāliste ar grādu teātra zinātnē Margarita Alpere (Margarita Alper) atzina, ka žūrija vēlējusies parādīt publikai lietuviešu teātra daudzveidību. No 102 izrādēm 44 dažādās kategorijās tika nominētas apbalvojumam. Lai arī  Alpere minēja izrāžu skaitu, daudz būtiskāks ir nominēto mākslinieku skaits. Lietuvā ir daudz ārkārtīgi talantīgu mākslinieku. Katrs no viņiem nopūlas, lai viņa darbs būtu pēc iespējas labāks: komponisti, scenogrāfi, producenti, gaismu mākslinieki, aktieri, režisori, dejotāji utt. Tāpēc palielināt nominantu skaitu ir vieglāk nekā parasti. Tomēr šķiet, ka mākslinieku darbs ļoti reti rezultējas patiesi spēcīgās izrādēs. Tā ir mazliet savāda situācija – bieži ir skaidrs, ka daudzas idejas konkrētajā izrādē vienkārši “nestrādā”, bet, sākot analizēt atsevišķu mākslinieku darbu, ir skaidrs, ka kvalitāte ir patiešām laba.

Varētu domāt, ka tā ir režisora vaina, ja mākslinieki labi dara savu darbu, bet izrāde kā veselums “nestrādā”. Tāpēc domāju, ka diez vai kāds Lietuvas teātra aprindās bija īpaši pārsteigts, kad Gada režisora balva tika piešķirta Eglei Švedkauskaitei. Viņas iestudējums “Jauna cilvēka memuāri“ (Jauno žmogaus memuarai) Valsts Jaunatnes teātrī noteikti bija šī gada hīts. Izrādes pamatā ir slavenā lietuviešu rakstnieka Ričarda Gaveļa (Ričardas Gavelis) pirmais romāns. Un, lai arī diskusija par nepieciešamību turēties pie rakstnieka idejas 2023. gadā izklausās neadekvāta, tomēr tika izteiktas šaubas, vai “patiesais Gavelis” uz skatuves atspoguļots “pareizi”. Šim stāstam cita starpā ir laimīgas beigas – dramatizējuma autoram Mindaugam Nastaravičam (Mindaugas Nastaravičius) par diviem dažādiem iestudējumiem – “Jauna cilvēka memuāriem” Valsts Jaunatnes teātrī un “Mežu” (Miškelis) Klaipēdas Jaunatnes teātrī – tika piešķirts Gada dramaturga tituls.

Kas tik īpašs ir izrādē “Jauna cilvēka memuāri”? Paaudze, kas dzīvojuši Padomju Savienībā, apgalvo, ka Švedkauskaitei izdevies nevainojami radīt laikmeta atmosfēru, lai arī viņa pati to nekad nav jutusi (režisore dzimusi 1994. gadā). Tā ir kā tukša laika kontinuitāte, kur cilvēkiem ir ļoti daudz enerģijas, kas pastāvīgi gaist neizmantota. Skatuves dibenplānā mākslinieki Jurģis Paškēvičs (Jurgis Paškevičius) un Monika Janulevičūte (Monika Janulevičiūtė) – abi nominēti balvai kā “Jaunie (topošie) mākslinieki” – izveidojuši Sporta pils (Sporto rūmai) modeli – tā ir padomju brutālisma stila celtne, kurā līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadu otrajai pusei notika svarīgi pasākumi. Tuvāk publikai esošajā skatuves telpas daļā ir vairākas uz sabiedriskām vietām norādošas zīmes – bārs/kafejnīca, neliela skatuvīte grupai (izrādes veidotāji to dēvē par DDT jeb “Dižā Dieva netaisnība” – termina autors ir Gavelis) un vairākas biznesa tikšanās vietas ar galdiem un krēsliem. Daudzās ainās skan par Gada komponisti atzītās Agnes Matulevičūtes (Agnė Matulevičiūtė) mūzika. Iespējams, viņa pašlaik ir veiksmīgākā jaunā komponiste Lietuvas teātrī, un tāpēc nav pareizi mūziku raksturot kā fonu, ja mūzikai pašai par sevi ir atsevišķs stāsts un dramaturģija. Tā ļauj publikai baudīt papildu slāni mākslā un konkrētajā tēmā.

Izrāde stāsta par naivu cilvēku Levu, kurš vēlas radīt labāku pasauli, būdams godīgs komunists. Tāds “noderīgais idiots” komunistiskajai partijai kļūst par lielisku ķērienu – viņi izmanto Levu, lai piekļūtu tuvāk saviem oponentiem, kontrolējot viņa dzīvi un piešķirot dažas priekšrocības. Levs nesaprot, ka viņa dzīve tiek kontrolēta, un patiesi tic, ka tikai viņa vēlme palīdzēt cilvēkiem nes viņam visus labumus. Šis stāsts dažādās paaudzēs rezonē atšķirīgi, un tā ir viena no izrādes panākumu atslēgām.  “Jauna cilvēka memuārus” patiešām ir vērts redzēt – neatkarīgi no tā, vai izrāde patīk vai nepatīk, tā noteikti ir laba lietuviešu klasikas adaptācija, izcils komandas darbs un visbeidzot  – veiksmīga režija (ņemot vērā 2023. gada kontekstu).

Veiksmīgā kārtā Švedkauskaite nokļuva Lietuvas mediju uzmanības centrā – vismaz pirmajā nedēļā. Un žēl, ka žurnālisti nepievērsa nekādu uzmanību balvai, ar kuru tiek atzīmēti novatoriskākie izrāžu veidotāji Lietuvas teātrī. Proti, tā nav viena no Skatuves zelta krusta nominācijām, bet gan “Borisa Dauguvieša [2] auskars”, kas tiek piešķirts māksliniekiem, kuri “meklē jaunas izteiksmes formas uz skatuves”. Šogad pirmo reizi tika izziņots arī šīs balvas nominantu saraksts (parasti publika uzzina tikai balvas laureātu), un katrs no tiem patiešām ir uzmanības vērts.

Šogad “Auskaru” saņēma Ana Ablamonova – producente, kura lielākoties darbojas laikmetīgās operas jomā. Tas ir neparedzams žanrs, kurā darbojas profesionāli mūziķi. Viņa vada kompāniju “Operomanija”, kas palīdz radīt dažas no interesantākajām izrādēm Lietuvas teātrī. Ana ir arī festivāla “Jaunās operas akcija” (Naujoji operos akcija) vadītāja. Šis festivāls vienmēr izcēlies ar īpašu māksliniecisko kvalitāti un notiek nevis reizi gadā, bet tad, kad organizatori jūtas gatavi piedāvāt interesantu programmu. Galvenokārt tie ir jauni Lietuvā dzīvojošu mākslinieku darbi.

“Auskara” nominantu vidū bija arī kompānija “Mākslas un zinātnes laboratorija” (Meno ir mokslo laboratorija – MMLAB) un tās pārstāvji – producente Rusne Kregždaite (Rusnė Kregždaitė) un mākslinieciskais vadītājs Pauļus Markēvičs (Paulius Markevičius). Viņi jau daudzus gadus darbojas neatkarīgā teātra laukā un pašlaik saņem Viļņas pašvaldības finansiālo atbalstu. Tas ļauj ne vien producēt savus mākslas darbus teātra, dejas, performanču mākslas nozarēs, bet arī aicināt dažādu jomu topošos māksliniekus. MMLAB rīcībā ir bijušā bērnudārza ēka Viļņas centrā. Tur nav daudz vietas, kur izvērsties, tomēr mākslinieki izmanto pieejamās telpas ļoti radošā veidā – piemēram, publika atrodas ārā, bet izrāde notiek iekšā, aiz stikla sienas. MMLAB pazīstama kā dažādām iniciatīvām atvērta kompānija ar spēcīgu vadības bāzi.

Šogad žūrija praktiski tādā pašā sastāvā (nomainoties vienam žūrijas loceklim) kļuva atvērtāka un nominēja radošo komandu – labi zināmās dramaturģes Biruti Kapustinskaiti (Birutė Kapustinskaitė) un Tekli Kavtaradzi (Teklė Kavtaradzė), kinorežisoru un montāžistu Ričardu Mataču (Ričardas Matačius) un producenti Rasu Kregždaiti (Rasa Kregždaitė) par audioseriālu Šiaurės miestelis (tas ir neliels Viļņas rajons netālu no centra) “Borisa Dauguvieša auskaram”. Tas nav Skatuves zelta krusts, bet tomēr.

Būtiski uzsvērt, ka visi “Borisa Dauguvieša auskara” balvas nominanti strādā jau daudzus gadus, bet par viņiem joprojām runā kā par progresīvākajiem māksliniekiem Lietuvas skatuves mākslās. Piemēram, viena no nominantēm bija Gabriele Labanauskaite (Gabrielė Labanauskaitė), pazīstama dramaturģe, kura jau publicējusi trīs grāmatas gan lietuviski, gan angliski un savos darbos turpina nodarboties ar dzimtes tematiku.

Kopumā Lietuvas teātrī šis ir savāds periods. Beidzot izaugusi jauna režisoru paaudze. Ir pārsteidzoši daudz talantīgu un interesantu mākslinieku. Un Lietuvas skatītāji ir ļoti ieinteresēti izrādēs, īpaši nedomājot par to kvalitāti. Tomēr no kopainas viedokļa 2022. gads teātrī ir bijis mākslinieciski vājš, bieži trūcis nozīmīga satura, turklāt izrādes kļuvušas neadekvāti garas (3–4 stundas kļūst par standarta ilgumu). Par spīti kontekstam žūrija ir spiesta noskatīties gandrīz visu un nolemt, ko no tā būtu vērts atzīmēt. Un svarīgi arī atcerēties, ka ikviens apbalvojums, tāpat kā recenzijas, top, pamantojoties uz piešķīrēju vai autoru subjektīvo redzējumu, gaumi, pieredzi un tamlīdzīgiem faktoriem. Tāpēc joprojām šķiet pārsteidzoši, ka tik daudz cilvēku balvas uzskata par objektīvu mākslinieka darba novērtējumu.

Rakstu no angļu valodas tulkojusi Lauma Mellēna-Bartkeviča