Vasaras grāmatas II
Kroders.LV teātra kopienas aptauja par grāmatām vasarā. II daļa
Vasara ierasti ir laiks, kad ir iespējams vairāk laika veltīt kultūras redzesloka paplašināšanai, tostarp grāmatu lasīšanai. Tādēļ KrodersLV redakcijas vārdā aicinājām teātra kopienas pārstāvjus – kritiķus un māksliniekus – piedalīties aptaujā par viņu pēdējām izlasītajām grāmatām un lasīšanas ieteikumiem citiem teātra interesentiem. Savus grāmatu favorītus aptaujā atklāja 36 teātra personības, tādēļ ceram, ka šeit lasāmās atbildes iedvesmos arī citus izlasīt (vēl) kādu grāmatu vasarā.
Pēdējā grāmata, ko esat izlasījis/-usi profesionālām vajadzībām (kādas ir galvenās atziņas, ko no tās guvāt?)
Mārtiņš Meiers, performants: Benjamin Labatut “The Maniac” (“Penguin Press”, 2023). Čīliešu autors, kura darbi satriecoši sapludina realitātes un fikcijas robežas. Viņa iepriekšējo darbu “When We Cease to Understand the World” nopirku, izlasot tikai pirmo teikumu. Grāmata aizrāva tik ļoti, ka vēlējos to kādreiz īstenot radošā darbā, bet kinoindustrija pasteidzās priekšā. Šo, viņa jaunāko darbu, lasīju, strādājot pie izrādes “Orākuls”.
Inese Mičule, režisore: Benedikts Kalnačs “Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā” (LU LFMI apgāds, 2022). Blaumaņa laikmeta konteksts maina svarīgas detaļas autora darbā.
Dmitrijs Petrenko, režisors, Sidalinnas teātra (Tallina) mākslinieciskais vadītājs: Alex Johnson “Art Day by Day” (“Thames & Hudson”, 2021). Šo grāmatu ieraudzīju savas draudzenes mākslinieces dzīvoklī Helsinkos, kur pavadīju vasaras sākumu. Grāmata mani aizrāva, jo katrai gada dienai bija piesaistīts kāds notikums no mākslas pasaules. Vērtīgākais laikam ir citāti no konkrētiem cilvēkiem (dienasgrāmatas, intervijas), kas kaut kādā veidā saistīti ar šiem mākslas notikumiem.
Ieva Puķe, aktrise: Ineta Meimane “Providences liecinieks. Sarunas ar Imantu Lancmani” (“Dienas Grāmata”, 2025). Satikšanās sarunās ar Personību, tās veidošanos un tapšanu. Cilvēks kā pils. Apjaust, ko tas nozīmē: būt pa īstam, nevis eksistēt. Lasu grāmatas, lai sevi bagātinātu, par mani interesējošām tēmām, pārsvarā par mākslu, ceļu, vēsturi. Ceru, ka to izlasīšana man paver jaunus horizontus, kurus mēģināt sasniegt arī manā profesijā.
Zane Radzobe, teātra kritiķe un zinātniece: Josephine Machon “Immersive Theatres” (“Red Globe Press”, 2013). Galvenā atziņa: diezgan samudžināti, vis-kaut-kas jāizlasa vēl.
Atis Rozentāls, teātra kritiķis, laikraksta “Diena” ziņu redaktors: Esmu apņēmies žurnālam “Jaunā Gaita” izveidot īsu apskatu par grāmatām, kas veltītas teātrim, tādēļ manā redzeslokā nonāca Lenvijas Sīles (sadarbībā ar Maiju Eglīti) sarakstītā Jaunatnes teātra pirmajam aktieru kursam veltītā grāmata “Ar ko pārsteigsit?” (“Zvaigzne ABC”, 2024). Apjomīgais interviju krājums ir tieši tik subjektīvs kā intervējamās personas, iespējams, pilnīgi visam tur teiktajam līdz galam nevar uzticēties, bet ir slavējami, ka uz Jaunatnes teātra darbību un slēgšanu no mūsdienu skatpunkta var raudzīties pietiekami distancēti, uzrādot arī reāli pastāvējušās problēmas, kuras gan droši vien varēja atrisināt arī citādi.
Ludmila Roziņa, dramaturģe: Darba vajadzībām lasu grāmatu par Pokrova kapiem. Tur galvenokārt ir par baznīcas vēsturi, baznīckungiem un svētmocekli Jāni Pommeru, kuru 1934. gadā spīdzināja viņa dzīvesvietā Ķīšezerā un tad dzīvu sadedzināja. Vainīgais tā arī netika atrasts. Kad uznāk vēlme palasīt kaut ko dramaturģijai noderīgu, atgriežos pie John Yorke grāmatas “Into The Woods: How Stories Work and Why We Tell Them” (“Penguin Group”, 2014), tur viss ir.
Viesturs Roziņš, režisors un drāmas terapeits: Ikdienā profesionālām vajadzībām lasu daudz lugu, bet šeit izcelšu drāmas terapijas pionieres Sjū Dženingsas (Sue Jennings) apkopoto krājumu “Drāmas terapija un Sociālais teātris. Vajadzīgie dialogi” (“Dramatherapy and Social theatre. Necessary Dialogues”, 2009), kurā meklētas robežas starp terapiju un sociālo (arī kopienu) teātri, aprakstīti interesanti gadījumi – piemēram, “Makbeta” iestudēšana stingrā režīma cietumā Ziemeļīrijā vai teātra iestudēšana Palestīnā. Aprakstīti gadījumi, kad profesionāli aktieri tiek iesaistīti terapijas procesā. Interesanti par to domāt laikā, kad skatuves mākslā bieži tiek piesaukta terapija/ pašterapija/ terapeitisks teātris utt.
Gundega Saulīte, teātra kritiķe: Ieva Struka “Kafija un cigaretes. Astrīda” (“Latvijas Mediji”, 2025). Apbrīnoju autores prasmi dziļi un pēc būtības raksturot mākslas darbu būtību. Tāpat arī mēru un smalkjūtību portretētās varones raksturojumā.
Jānis Siliņš, E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs, LKA profesors: Lauris Gundars “Piga kabatā. Vara Braslas laiks” (“Dienas Grāmata”, 2025). Bagāts profesionālās pieredzes apkopojums. Vērtīgs foto materiāls. Galveno atziņu lieliski formulē autors: “Tikai no konkrētības, man šķiet, izriet tās teorētiski gudrās lietas, bez konkrētības tās glīti, bet bezjēdzīgi karājas gaisā.”
Valters Sīlis, režisors, Liepājas teātra valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos: Tikko izlasīju dramaturga un režisora Bidžana Šeibani (Bijan Sheibani) lugu “Saite” (“The Cord”), un šajā darbā viņš, gluži kā citos savos darbos, spēj apvienot līdz intīmām detaļām precīzu atklātību ar ļoti grodu lugas struktūru.
Ieva Struka, teātra zinātniece: Tā kā jēdziens “profesionālas vajadzības”, strādājot teātrī, ir stiepjams uz visām pusēm, tad pie šādām grāmatām pieskaitīšu Herberta fon Blankenhagena “Atmiņas no vecās Vidzemes” (“Madris”, 2020). Interese par vācbaltiešu skatpunktu uz Latvijas vēsturi sākās jau brīdī, kad Nacionālā teātra repertuāram izvēlējāmies Zigfrīda fon Fēgezaka “Baltiešu traģēdiju”, un turpinās joprojām. Šoreiz grāmatā atradu vērtīgas detaļas Vidzemes muižas dzīves atspoguļojumā, kas noderēs radošajai komandai, kura strādās pie Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī”.
Toms Treinis, režisors: Karls Jasperss “Vainas jautājums” (“Zvaigzne ABC”, 2025). Palīdzēja izprast dažus psiholoģiskus aspektus darbā ar lugu, kuru iestudēju Dailes teātrī.
Līga Ulberte, teātra zinātniece: Vladimira Sorokina garstāsts “Putenis” (“J.L.V”, 2014). Šo distopiju par Krievijas ceļu uz nekurieni starptautiskā radošā komandā pašlaik iestudē Kirils Serebreņņikovs. Pirmizrāde gaidāma Zalcburgas festivālā augustā, bet jūlija sākumā Diseldorfā redzētais publiskais ģenerālmēģinājums bija ļoti interesanta pieredze, kas lika uzmeklēt literāro pirmavotu.
Kristīne Veinšteina, aktrise: Anna Eižvertiņa “Ceļš uz profesionālās aktiermeistarības pamatiem” (“Zinātne”, 2025). Tā bija atkalsatikšanās ar manu pedagoģi, aktiermeistarības skolotāju un kursa vadītāju. Tā atsauca atmiņā tik daudz kopā piedzīvoto mirkļu, darba enerģijas, asaru un prieka. Grāmata bija kā atgādinājums, cik svarīgs ir kopā radīšanas prieks caur daudzveidīgiem aktiermeistarības vingrinājumiem un etīdēm.
Krista Vindberga, māksliniece: Gatavojoties video darbam, kas būs daļa no manas personālizstādes nākamā gada vidū, es izlasīju Bellas Huksas grāmatu “Viss par mīlestību” (Bell Hooks “All About Love”, 2018). Huksas personība un izglītība savijas spēcīgā, artikulētā, bet vienlaikus jūtīgā un ievainojamā sievietes balsī, kas runā par mīlestības sarežģītību un sociālajām normām, kuras nereti ierobežo mūsu spēju patiesi pieredzēt šīs sajūtas pilno spektru. Darba kontekstā mani īpaši uzrunāja romantisko mītu izkropļotais un bieži vien neveselīgais priekšstats par tuvību, veidojums, kas, iekļaujoties vēsturiskā un sociālā konstrukcijā, attālina indivīdu no sevis apzināšanās un intelektuālās izaugsmes. Es domāju par divu cilvēku cīņu, kas sakņojas tieksmē pēc tuvības, bet galu galā izpaužas fiziskā, nevis emocionālā ievainojamībā.
Kaspars Znotiņš, aktieris: “Dārta esot cietumā par mazgadējas personas pavešanu.” Un zemsvītras piezīmēs: “Homoseksuāļi mēdza izmantot iesaukas sieviešu personvārdos.” Lūk, iespējamais šantāžas materiāls, par ko mans tēls jaunās Andreja Ēķa spēlfilmas “Tumšā robeža” sižetā ir spiests atstāt labu dzīvi Rīgā un kalpot kaimiņu valsts specdienestam Latvijas pierobežā. Tas filmas scenārijā tieši nav ierakstīts, bet man vajadzīgs šis konteksts, ko pilnam varu gūt Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatā “Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata. 1927 – 1949” (“Ascendum”, 2021).
Pēdējā grāmata, ko esat izlasījis/-usi izklaidei (lūgums īsi komentēt, kāpēc)
Mārtiņš Meiers, performants: Ocean Voung “Time Is a Mother” (“Penguin Press”, 2022) – vjetnamiešu izcelsmes dzejnieka darbu lasījumu ierakstus uzgāju YouTube, izlasīju arī Ievas Lešinskas tulkoto romānu “Uz zemes īsu brīdi brīnišķi” (“Jāņa Rozes apgāds”, 2021), un pie šī dzejas krājuma atgriežos atkal un atkal. Autora pasaules sajūta un valodas gleznas ir dzīvotgribu stiprinošs atsvars aukstasinīgai ikdienai.
Inese Mičule, režisore: Ia Gēnberja “Detaļas” (“Zvaigzne ABC”, 2025). Dāvana.
Dmitrijs Petrenko, režisors, Sidalinnas teātra (Tallina) mākslinieciskais vadītājs: Sacha Batthyany “Un was hat das mit mir zu tun?” (“Kiepenheuer&Witsch”, 2016). Žurnālists un rakstnieks Saša Batjanī izmeklē 1945. gada noziegumu pret ebrejiem, kurā līdzatbildīgs ir kāds no viņa ģimenes. Grāmata ir interesanta, jo fokusējas uz pašu rakstnieku, uz to, kā viņš izmainās izmeklēšanas procesā, uzdodot sev jautājumus par atbildību.
Ieva Puķe, aktrise: Īsti nelasu grāmatas izklaidei. Pārlasīju Nikolaja Kūna “Sengrieķu mītus un varoņteikas” – lasot priekšā bērnam, pašiem apjaust, kas piemirsies, atgādināt sev par pašiem pamatiem. Un tūlīt pabeigšu Lato Lapsas “Trīspadsmit Amerikas” (“Dienas Grāmata”, 2013) – ceļš cauri Dienvidamerikai, pētot zemi un cilvēkus vēstures šķērsgriezumā. (Noklausoties lekciju kursu pie Helēnas Demakovas Mākslas akadēmijā par Dienvidamerikas mākslu un kultūru, caur literatūras un vēstures prizmu, maģisko reālismu mūsdienās un vispārējās likumsakarības meklējot...)
Zane Radzobe, teātra kritiķe un zinātniece: Jāatzīstas, es reti lasu ko tādu, kas nav vajadzīgs darbam, ko nožēloju. Varbūt uz atvaļinājuma beigām (ceru). Tāpēc šajā kategorijā pagaidām jāmin žurnāla “Tvērums” desmit numuri, ko nopirku intriģējošas reklāmas un atlaižu dēļ. Lasu, jo noderēs lekcijās, studentu intelekta pakacināšanai, bet jāatzīst – ir arī izklaidējoša lasāmviela.
Atis Rozentāls, teātra kritiķis, laikraksta “Diena” ziņu redaktors: Frančesko Pikolo “Skaistais apjukums” (“Aminori”, 2025), tulkojusi Līva Trektere. Aizkustinošs veltījums diviem itāļu kino dižgariem – Lukīno Viskonti un Federiko Fellīni, kas, brīžiem balansējot uz “garšīgu” tenku robežas, tomēr iezīmē abu režisoru atšķirīgos raksturus un viņu konfliktu, kas pilns kaprīzēm, bet tomēr paradoksālā kārtā ir drīzāk draudzības un gara radniecības, nevis naida apliecinājums. Un pa vidu abiem – nabaga Klaudija Kardināle, kas saskaņo filmēšanās grafikus starp abiem ģēnijiem un nemitīgi pārkrāso matus. Koši!
Ludmila Roziņa, dramaturģe: Izlasīju Hermana Melvila romānu “Mobijs Diks jeb Baltais valis” (“Daugava”, 2003) – ik pa laikam pieķeros klasikai, man ir saraksts ar grāmatām, ko nepaguvu izlasīt skolā. Grāmata uzreiz ievelk stāstā, lai gan bija priekšstats, ka būs grūti lasāms teksts, ko bieži atmet malā nepabeidzot. Ilgi lasīju Fernandu Pesoas “Nemiera grāmatu” (“Valodu māja”, 2024) – tāda poētiska grafomānija un spēle ar valodu, var apstāties pie katra teikuma, lai to izgaršotu. To man uzdāvināja draudzene.
Viesturs Roziņš, režisors un drāmas terapeits: Nezinu, vai “izklaide” ir īstais apzīmējums, bet, dzīvojot šajā kara laikmetā kaimiņos divām diktatūrām, mani aizrauj rakstnieki, kuri vismaz savos mākslas darbos spēj pretoties. Tāda grāmata ir ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko “Pamesto noslēpumu muzejs” (“Latvijas Mediji”, 2025) un baltkrievu rakstnieka Viktara Marcinoviča smeldzīgi asprātīgā “Mova” (“Prometejs”, 2023), kas vēsta par sabiedrību, kurā narkotikas ir baltkrievu valoda.
Gundega Saulīte, teātra kritiķe: Nelasu izklaidei, bet iekšējai nepieciešamībai. Virdžīnijas Lejiņas “Reizēm. Vienmēr. Nekad” (“Dienas Grāmata”, 2025). Saistoši un sievišķīgi.
Jānis Siliņš, E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs, LKA profesors: Osvalds Zebris “Dzīvs!” (“Dienas Grāmata”, 2025). Kultūrvēsturiski nozīmīgs darbs par Frici Brīvzemnieku un viņa laiku. Intriģējošs vēstījums ar tādu kā detektīva ievirzi. Ļoti laba latviešu valoda.
Valters Sīlis, režisors, Liepājas teātra valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos: Hernana Diaza “Uzticība” (“Trust”, 2022) ir viena no aizraujošākajam grāmatām, kuru pēdējā laikā esmu lasījis. Tas ir romāns, kas sastāv no četriem ļoti atšķirīgiem literāriem darbiem, lieliski spēlējas ar lasītāja uzticību tekstam un uzdod ļoti interesantus jautājumus par stāstiem, kuri kļūst par vispārpieņemtu patiesību, un stāstiem, kuriem mēs izvēlamies ticēt vai neticēt.
Ieva Struka, teātra zinātniece: Šī grāmata pilnīgi noteikti nav izklaide, jo tā ir poētiska formā un traģiska savā saturā, bet lai būtu Hesusa Karrasko “Zem klajas debess” (“Jāņa Rozes apgāds”, 2025). Spriedze un šausmu sajūta, kas pieaug ar katru lappusi, pārspēj labu filmu, jo ļauj pilnā mērā izmantot iztēli.
Toms Treinis, režisors: Timotijs Gārtons Ešs “Tēvzemes. Personīga Eiropas vēsture” (“Jāņa Rozes apgāds”, 2023). Izlasīju šo grāmatu – laikam tāpēc, ka vēl sakarā ar darbu esmu uz tāda Eiropas 20. gadsimta vēstures izpētes ceļa.
Līga Ulberte, teātra zinātniece: Ineses Zanderes un Anetes Meleces izglītojoši interaktīvā grāmata “Ceļotājs čemodāns” (“Liels un mazs”, 2024). Lasīju to priekšā trīsgadīgajai mazmeitai, kura ir pieredzējusi ceļotāja un labi pazīstama ar čemodāniem un lidmašīnām. “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2025” šo rekomendē 5+ vecumam, bet noteikti der arī mazākiem.
Kristīne Veinšteina, aktrise: Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara” (“Zvaigzne ABC”, 2018). Meklēju materiālu Daugavpils ģimnāzijas teātra pulciņa, ko vadu, jauniešiem. Un kas var būt labāks par blēņu stāstiem? Īpaši, ja kaut ko līdzīgu bērnībā esi “savārījis” pats.
Krista Vindberga, māksliniece: Vakaros lasu Juvāla Noasa Harari “Homo Deus” (“Zoldnera izdevniecība”, 2021). Tā ir kā vēsturisks trilleris un reizē vētraina melodrāma, kas mani patiesi sajūsmina. Grāmata izaicina manus priekšstatus un atgādina par visa, arī sen zināmā, mainīgo dabu. Lasot mani pārņem atkārtota pieaugšanas sajūta: es mācos atcerēties un, vēl svarīgāk, atcerēto aizmirst.
Kaspars Znotiņš, aktieris: Kārlis Kazāks “Sākums mūs atrod pats” (“Zvaigzne ABC”, 2021). Grāmatas otrajā atvērumā virsraksts papildināts – jeb 5000 km mūzikas. Nezinu kā, bet biju palaidis garām šīs veloceļojumu grāmatas izdošanu. Kad “Zvaigznes” grāmatnīcā šopavasar to pamanīju, uzreiz nopirku. Apriju pāris vakaros. Un zināju, ka aprīšu. Tāpēc, ka pats reizi gadā ar draugiem dodos apceļot vietas Latvijā, kur vēl neesmu bijis. Tāpēc, ka gribu zināt, kā citiem klājies uz tiem pašiem ceļiem. Tāpēc, ka gribas salīdzināt un domās teikt: jā, mums arī tāpat, tieši tāpat! Vai arī aizņemties kādas idejas nākamajiem ceļiem. Kazāks iemeta āķi: pirms savas velomūzikas viņš esot gribējis iet kājām no Indras līdz Papei.
Grāmata, ko jūs ieteiktu izlasīt katram teātra interesentam šajā vasarā (lūgums īsi komentēt, kāpēc)
Mārtiņš Meiers, performants: Isaac Butler “The Method: How the Twentieth Century Learned to Act” (“Bloomsbury Publishing”, 2022) grāmatas uzstādījums atgādina Alex Ross “The Rest Is Noise” (“Picador”, 2008), kas šķērsgriezumā skata 20. gadsimta mūzikas pasauli. Šeit aizraujoši un ar “gaļu” var sekot aktiermākslas ceļam. Tikko kādam redzējumam piekrītu, tā nāk jauns, pamatus graujošs skats. Tā, visticamāk, ir galvenā atziņa: “Netici – izaicini to, kas ir!”
Inese Mičule, režisore: Peter Brook “The Empty Space”. Jo mākslinieka alga ir ceļojums.
Dmitrijs Petrenko, režisors, Sidalinnas teātra (Tallina) mākslinieciskais vadītājs: John Irving “Until I Find You” (“Ballantine Books”, 2006). Man par tradīciju kļuva katru vasaru izlasīt kādu no Ērvinga romāniem. Viņš raksta gari, nedaudz 19. gadsimta romāna stilā. Bet viņa stāsti vienmēr ir neticami aizraujoši, detalizēti, skumji un ļoti smieklīgi vienlaikus. Un tur vienmēr ir vieta brīnumam. Šajā grāmatā ir arī nedaudz par teātri.
Ieva Puķe, aktrise: VISPĀR būtu labi kaut ko izlasīt.
Zane Radzobe, teātra kritiķe un zinātniece: Ievas Strukas Kafija un cigaretes. Astrīda” (“Latvijas Mediji”, 2025). Grāmata ir skaista, un tās šķirstīšana pati par sevi rada patiku. Bet galvenais – grāmatas par latviešu teātri iznāk pārlieku reti, jo tādas top tikai autoru misijas apziņas motivētas, un katra ir Notikums, kas mums visiem ir ļoti svarīgs, jo katra kaut mazliet nofiksē to skaisto un svarīgi, kas citādi ir nolemts aizmirstībai.
Atis Rozentāls, teātra kritiķis, laikraksta “Diena” ziņu redaktors: “Igauņu mūsdienu lugu izlase” (“Mina Ise”, 2025) ir unikāls precedents gan tāpēc, ka publicētas pagaidām Latvijā neiestudētas igauņu lugas, gan tāpēc, ka grāmata iznākusi Igaunijā, neatrodot izdevēju Latvijā. Tulkotājai Dailai Ozolai, šķiet, šis bijis sirdsdarbs.
Ludmila Roziņa, dramaturģe: Studiju laikā profesore Silvija Radzobe ir teikusi, ka cilvēks var sevi saukt par inteliģentu tikai tad, ja ir izlasījis Roalda Dobrovenska grāmatu “Rainis un viņa brāļi” (“Karogs”, 1999), varbūt to. No jaunumiem noteikti vērts ieskatīties Ievas Strukas grāmatā par Astrīdu Kairišu “Kafija un cigaretes. Astrīda” (“Latvijas Mediji”, 2025).
Viesturs Roziņš, režisors un drāmas terapeits: Par šo jautājumu domāju visilgāk. Tieši aspekts – “katram teātra interesentam”. Saviem drāmas terapijas klientiem regulāri atgādinu, ka teātris ir ļoti dabisks un dzīvs process. Un laikam pirmais, kas mums par to liek atcerēties, ir bērnības pasakas. Ideālā variantā es šo jautājumu apvienotu ar uzdevumu – aizbraukt uz laukiem (ja ir) un atrast savu pašu pirmo pasaku grāmatu, ko lasījuši priekšā vecāki, vecvecāki vai citi radinieki.
Jānis Siliņš, E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs, LKA profesors: Guna Bīriņa “Ansis Rūtentāls. Ceļojums” (“Neputns”, 2025). Vērtīgs materiāls, lai labāk izprastu pantomīmas, skatuves kustības nozīmi Latvijas skatuves mākslā. Būtiska personības izpēte.
Valters Sīlis, režisors, Liepājas teātra valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos: Šī gada 15. maijā atvēršanas svētkus piedzīvoja divas grāmatas, kuras bez īpašiem paskaidrojumiem ir jāizlasa katram teātra interesentam. Ievas Strukas “Kafija un cigaretes. Astrīda” (“Latvijas Mediji”, 2025) un “Igauņu mūsdienu lugu izlase” (“Mina Ise”, 2025) ir divas ļoti īpašas un vajadzīgas grāmatas, un tā pilnīgi noteikti ir šīs vasaras teātra veidotāju un skatītāju obligātā literatūra.
Ieva Struka, teātra zinātniece: Lauris Gundars “Piga kabatā. Vara Braslas laiks” (“Dienas Grāmata”, 2025). Jo tālākā pagātnē mani darba gadi Valmieras teātrī, jo vairāk novērtēju Vara Braslas personību – cilvēcību, humora izjūtu un patriotismu. Pat ja grāmatā galvenokārt pievērsta uzmanība viņa dzīvei padomju laika uzliktajās ideoloģiskajās robežās un filmām, arī teātra motīvus tajā var atrast.
Toms Treinis, režisors: Denī Didro “Paradokss par aktieri” (“Omnia Mea”, 2018).
Līga Ulberte, teātra zinātniece: Ievas Strukas grāmatu par Astrīdu Kairišu “Kafija un cigaretes. Astrīda” (“Latvijas Mediji”, 2025). Oriģinālā formā ietverts spilgts un izaicinoši subjektīvs skatījums uz izcilu aktrisi.
Kristīne Veinšteina, aktrise: Zane Daudziņa “Bērnudienas Komunālijā” (“Zvaigzne ABC”, 2024). Te virpuļo dzīvesprieks, humora dzirkstis, pašironija, patiesi notikumi, kas balstīti bērnības atmiņās, un pāri laikmeta izjūta, ko daudzi vecāki, draugi un radi ir piedzīvojuši.
Krista Vindberga, māksliniece: Ikvienam ieteiktu izlasīt Byung Chul Hāna darbus “Glābjot skaistumu” (“Saving Beauty”, 2015) un “Laika smarža” (“The Scent of Time”, 2014). Viņa spēja kompleksus un plašus jēdzienus, kā skaistumu un laiku, iekļaut filozofijas diskursā tik intriģējošā veidā, savienojot domāšanas vēsturi ar mākslas darbiem, ir viegla un organiska. Hāna valoda ir plūstoša un vienlaikus skaidri strukturēta. Tā ļauj manam prātam gan saspringt, gan piedzīvot atvieglojumu, ko sniedz skaidrība. Man būtiska ir arī viņa tieksme redzēt poētiskas sakarības, kas izgaismo kādu no tēmām negaidītā gaismā. Kā domu mozaīka vai gobelēns, kur viens aspekts papildina otru vai kļūst par platformu, no kuras iespējams ieraudzīt smalku detaļu sen zināmā struktūrā.
Kaspars Znotiņš, aktieris: Kultūras akadēmijas profesors Raitis Vilciņš vēl deviņdesmitajos mums teica: ja kāds no baltiešiem ir pelnījis Nobela prēmiju, tad tas ir lietuviešu rakstnieks Balis Sroga un viņa darbs “Dievu mežs”. Atkal jau “Zvaigznes” grāmatnīcā skatos – ir 2024. gada pilns, necenzēts izdevums, tulkojis Harijs Gāliņš. Grāmata latviski iznākusi jau 1968. gadā. Autors raksta sarkasma un melnā humora pilnā valodā par sevis paša pieredzēto Štuthofas koncentrācijas nometnē. Pāris nodaļas ir arī par latviešiem. “Latvieši visi bija veseli, labi noauguši, spēcīgi vīri, kā jau īsti saimnieki. Protams, atgadījās arī viņiem reizēm saslimt. () Latvietis, gripiņā sakasījis sev 38 grādu temperatūru, smagi nopūšas un paziņo: “Slikti. Es tagad miršu. Tā apmēram pēc trim dienām…” Un izpildīja, zalktis, savus vārdus!” To, ko pārējie nometnes ieslodzītie domāja par latviešu mūžīgo dziedāšanu piemērotos un nepiemērotos brīžos, lasiet grāmatā.
Grāmata, ko vēlaties/plānojat izlasīt šovasar (lūgums īsi komentēt, kāpēc)
Mārtiņš Meiers, performants: Iesākta Emily Wilson tulkotā Homēra “Iliāda”. Tulkotājas vitalitāte un valodas tiešums liek kliegt pret debesīm, lai arī latviski šo darbu iztulkotu no jauna. Sešu gadu darbs ir vainagojies asiņainā un reizē trauslā “blokbāsterī”. Izvēle atteikties no valodas tamborēšanas šo tulkojumu padara par aizraujošu un tiešu šodienas cilvēka brutalitātes rentgenogrāfiju.
Studējot LKA, Raimonds Briedis mēdza teikt, ka, ieejot grāmatnīcā, vismaz pāris grāmatām jāizlasa pirmais teikums, tā var atrast savējās:
Inese Mičule, režisore: Roalds Dobrovenskis “Reiz dzīvoja bruņinieks nabags...” (“Lasītava”, 2017) Sen iesākta, nepabeigta. Interesē autora rokraksts, stāstījuma veids un vēstījums par ģeniālām personībām.
Dmitrijs Petrenko, režisors, Sidalinnas teātra (Tallina) mākslinieciskais vadītājs: John Irving “The Cider House Rules” (Džons Ērvings “Sidra nama likumi”, “Jumava”, 2004). Kā jau teicu, katru vasaru izlasu kādu no Ērvinga romāniem.
Ieva Puķe: Helēnas Demakovas grāmatu par Imantu Lancmani un viņa daiļradi (“Imanta Lancmaņa māksla”, “Neputns”, 2024). Par īstu mākslas profesionāli un lielu personību drīkst spriest tikai īsts mākslas profesionālis un liela personība.
Zane Radzobe, teātra kritiķe un zinātniece: Byung-Chul Han “The Crisis of Narration” (“Polity”, 2024). Podkāstā, ko klausos, bija ļoti interesanta diskusija par šo darbu. Pamatā noderēs manam darbam akadēmiskajā laukā, bet – jautājumi būtiski visiem mūsdienu kultūrā. “Storytelling becomes storyselling,” raksta pašreklāma; par to, kā stāsti funkcionē informācijas sabiedrībā, zaudējot savas tradicionālās funkcijas.
Atis Rozentāls, teātra kritiķis, laikraksta “Diena” ziņu redaktors: Man kā lasītājam ir iestājies “biogrāfiju periods” gan daiļliteratūras, gan monogrāfiju formātā, tāpēc manu tuvāko plānu kaudzītē ir gan Baņutas Rubess grāmata par viņas tēvu “Te bija Brunis” (“Latvijas Mediji”, 2024), gan Osvalda Zebra “Dzīvs!” par Frici Brīvzemnieku (“Dienas Grāmata”, 2025), gan arī Litas Silovas “Pēclaiks” par Kārli Skalbi (“Dienas Grāmata”, 2025).
Ludmila Roziņa, dramaturģe: Plānoju vēl šovasar izlasīt Birutes Jonuškaites romānu “Maranta” (Latvijas Rakstnieku savienība, 2025), kas 2020. gadā saņēma Baltijas Asamblejas balvu un kuru no lietuviešu valodas ir iztulkojusi Emija Grigorjeva. Jāpaspēj izlasīt darbs līdz Prozas lasījumiem, jo autore būs Rīgā. Esmu dzīvojusi un studējusi Viļņā, tāpēc sekoju līdzi, kas jauns un interesants ir lietuviešu teātrī, literatūrā un kino.
Viesturs Roziņš, režisors un drāmas terapeits: Hosē Saramago romāns “Aklums”. Šķiet, ka potenciāli varētu kaut kas sarezonēt ar šodienu. Man patīk izreaģēt dusmas, lasot distopijas – tas ir veselīgi un nekaitīgi.
Gundega Saulīte, teātra kritiķe: “Aminori” izdotā Klaudijas Kardināles biogrāfija (“Skaistais apjukums”, 2025), Baibas Ziedones-Jansones “Tā tas bija” (“Zvaigzne ABC”, 2025).
Jānis Siliņš, E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs, LKA profesors: Lita Silova “Pēclaiks” (“Dienas Grāmata”, 2025) – par Kārli Skalbi. Sagaidāma pilnvērtīga monogrāfija par izcilu Latvijas personību, dzejnieku, rakstnieku un sabiedrisku darbinieku. Vienmēr svarīgi sev atgādināt par nozīmīgām personībām. Īpaši tad, ja Svena Kuzmina romāns par Kārli Skalbi “Skaistums un nemiers” sagādāja dziļu vilšanos.
Valters Sīlis, režisors, Liepājas teātra valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos: Pašlaik lasu tikko iznākušo “Mūsdienu itāļu lugu antoloģiju” (“The Methuen Drama Anthology of Contemporary Italian Plays”, 2025). Šādas grāmatas ir viens no veidiem, kā iepazīties ar konkrētās valsts teātri un tā estētiku, un ik pa brīdim arī izdodas izlasīt kādu lugu, kas pārsteidz savā īpašā veidā.
Ieva Struka, teātra zinātniece: Drīz būšu pabeigusi lasīt Litas Silovas monogrāfiju par Kārli Skalbi “Pēclaiks” (“Dienas Grāmata”, 2025). Kāpēc? Tāpēc, ka piederu pie tiem cilvēkiem, kuru pasaules uzskatu veidojušas Skalbes pasakas. Joprojām brīžos, kad jūtu – mana rakstu valoda ikdienā nodilst, ņemu rokās viņa pasaku krājumu un padzirdinu sevi.
Toms Treinis, režisors: Karls Gustavs Jungs “Sarkanā grāmata”. Pavasarī izlasīju K. G. Junga grāmatu “Atmiņas, sapņi, domas” (“Zvaigzne ABC”, 2024). Šīs grāmatas iespaidā domāju, ka iesākšu “Sarkano grāmatu”.
Līga Ulberte, teātra zinātniece: Lasīšu un līdzdomāšu topošiem pētījumiem par teātri – rakstu krājumam par dokumentāro teātri un vairāku doktorantu darbiem. Ārpusteātra obligāti izlasāmās literatūras saraksta pirmajā vietā – Jāņa Ozoliņa “Ievads naratoloģijā” (LU LFMI apgāds, 2025).
Kristīne Veinšteina, aktrise: Miha Kovāčs “Lasu, tātad esmu” (“Jāņa Rozes apgāds”, 2024). Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā allaž ir aizraujoša lasāmviela, kas kārtējo reizi stiprinās manu pārliecību – lasīšana uzbur brīnumainas pasaules, ko nelasītājam nav iespējams piedzīvot.
Krista Vindberga, māksliniece: Sūzenas Sontāgas grāmatu “Par sievietēm” (“On Women”, “Picador Paper”, 2023) pirms neilga laika nopirku Berlīnē kopā ar Byung Chul Hāna divām grāmatām un dažiem dzejas krājumiem. Šī grāmata vēl ir neizlasīta, jo vasara pagaidām bijusi intensīva un bagāta ar dažādiem vizuālās mākslas darbiem, kas lasīšanas procesu krietni palēnina. Sontāgas valodas tīrība un domas skaidrība iedrošina un iedvesmo domāt un radīt pašai. Tā ir reta spēja – caur mākslas mediju precīzi trāpīt cita mākslinieka radošajā centrā, un manā gadījumā viņa to izdara izcili.
Kaspars Znotiņš, aktieris: Nupat biju Parīzē, bet pirms brauciena atcerējos, ka vēl joprojām neesmu lasījis Viktora Igo romānu “Parīzes Dievmātes katedrāle”. Ķēros klāt, un noteikti līdz vasaras beigām izlasīšu. Zinu, ka daudziem klupšanas akmens ir romāna trešās grāmatas pirmā un otrā nodaļa, kur autors rindkopu garos teikumos sīki apraksta katedrāli un Parīzes rajonus. Bet tieši šīs nodaļas lasīju lidmašīnā, kad atgriezos no Parīzes – ieteicamā literatūra reisam Parīze – Rīga, pagarināsiet savu Parīzes pastaigu. Un vēl – Gunas Zariņas un Ģirta Krūmiņa “Latviešu mīlestības” sekcijas ainas rezultāts ir tāds kā inteliģenta latvieša obligātās literatūras saraksts. Igo romāns, ja atceraties, tur ieņem vienu no krāšņākajām vietām.
Rakstīt atsauksmi