Īsti vīrieši neraud

“Neaizsniegts mērķis”. (Kursors pietiekoši ilgi mirgo monitorā, lai es noformulētu savu domu un atkal to pazaudētu.) Luga, kas man, kā domājošai 21. gadsimta sievietei, liek noskurināties vairākkārt. Luga, kas man patīk. Luga, kuras autore man simpatizē, pat ļoti. Ārkārtīgi interesē un uzrunā tēmas, kas šajā lugā ir ieaustas, bet salti drebuļi pārskrien ik reizi, kad lasu, pārlasu šo un citas tematiski/shematiski līdzīgas lugas, kas tapušas 19. gadsimtā. Aspazijas luga “Neaizsniegts mērķis” pabeigta jau 1895. gada sākumā. Šajā laikā Aspazija saņēma vēstuli no literāta Kārļa Baloža, kas ar lugu bijis pie cenzora. Izrādās, luga ir pārstrādājama. Kārlis Balodis norādījis, ka luga iesniedzama kā jauns darbs, jo pirmais variants ir aizliegts. Kā arī sākotnēji ieplānotais lugas virsraksts “Velta” pārveidojams. Dzejniece tekstu patiešām pārveidojusi atbilstoši cenzora prasībām, un spriežot pēc šiem pirmajiem publicējumiem, Aspazija atkārtoti ir īsinājusi Veltas monologus un pārstrādājusi abus pēdējos lugas skatus. Sākotnējā lugas noslēguma variantā Velta sajūk prātā. [1] Izdevumā, ko lasīju es [2], pilnīgi noteikti nekas tāds vairs nav manāms.

Luga pirmo reizi tiek publicēta 1895. gada jūlijā un augustā “Dienas Lapā”, savukārt jau rudenī iespiesta grāmatā. Lugas pirmiestudējums notiek Liepājas Latviešu biedrības teātrī 1895. gada 20. augustā.

Tā vien šķiet, ka lugas uzbūvei nepieciešama pavisam primitīva shēma – viens naudīgs varonis, kuram ir izprecināms bērns; viens nabadzīgs, bet naudaskārs varonis, kuram arī ir pēcnācējs; māja, ko kāro daudzi; saujiņa mīlestības, kurai šajā shēmā ir ārkārtīgi minimāla nozīme, gluži kā fona dejotājām mūzikas klipos, un pirtiņa, lai sākotnēji bagātajam varonim (vai varoņu pārim) ir, kur apmesties lugas beigās. Šī shēma, man šķiet, ir cauri un cauri krustdūrienā izšūta daudzās lugās, arī šajā. Varētu teikt, ka mainās tikai dekorācijas. Lugā “Neaizsniegts mērķis” labākās no dekorācijām ir emancipācijas tēma un inteliģences attīstība Latvijā 19. gadsimtā. Tas, par ko vēlos runāt šīs lugas diskursā, ir varoņi un to savstarpējā mijiedarbība, kuras rezultātā veidojas lugas sižets. Uzskatu, ka stingru lugas mugurkaulu var radīt tieši spēcīgi raksturi. Veicot šādu (apzināti ironisku) lugas varoņu izpēti savā galvā, skaidri apjutu, ka lugai ir cita doma, ne tā, ko biju pamanījusi sakotnēji. Lai neizplūstu ārkārtīgi garos memuāros (ko, domājot par šo lugu, noteikti varētu izdarīt), centīšos parādīt to, kā ieraudzīju lugas sižetu, galvenokārt pievēršoties varoņu darbībai un attiecībām.

Dambīts un Dambene. Kundziņš un Kalpone. Jau pirmajā ainā ļoti labi parādās šī pāra koptēls. Dambīts (uzvārds deminutīvā, kas šo personu padara plus mīnus pozitīvu lasītāja/skatītāja acīs, lai gan pieļauju, ka autores iecere bijusi ironiska) gozējas sievas un spoguļa priekšā zābakos, pieprasot, lai viņu pucē, nu! Un šī arī pucē, sien kaklasaiti u.t.t. Visu, kā kungs teiks. Arī visā lugā skaidri redzams, tiklīdz Dambīts par kaut ko ieminas, tā Dambene (tik tiešām man galvā šis vārds atbalsojas kā “vecene”, kā Dambīts vietumis lugā viņu arī dēvē) steidz vīram izdabāt, lai tikai miers mājās, piemēram: “Dambīts: Kas tad tas, mans kukainīt, ka neesi nemaz vēl uzprišinājusies? Viesi drīz būs klāt. Dambene: Sataisies, Veltiņ, sataisies, uzspraud matus, tie tev tādi izpūruši. Es iznesīšu spoguli” [3], “Dambīts (uz Veltu): Ar saitēm es tevi piesiešu, kad tu citādi vairs neesi valdāma! Dambene: Meitiņ, mīļā, nekaitini vairāk tēvu, tu redzi, ka viņš ir noskaities.” [4] Attiecību modelis ir skaidrs. Skatoties ar šī brīža cilvēka acīm, šķiet, ka šāda pilnīga pakļaušanās otram šķiet pārāk samākslota un dramatiska. Mūsdienās „Cosmopolitan” vai kāds cits sieviešu žurnāls noteikti sniegtu Dambenei kādu ieteikumu, kā atgūt pašapziņu un nedzīvot tikai bērnu vai, nedod Dievs, vīra dēļ, un tad pilnīgi noteikti luga izvērstos citādāk. To būtu interesanti redzēt mūsdienu uzvedumā. Arī šobrīd, palūkojoties apkārt, redzams, ka dzīvē attiecības, kādas pastāv starp Dambīti un Dambeni, joprojām nav retums.

Velta, Kate un Jausmiņš. Vispirms Velta un Kate. Pretstati, kas rada spraigas situācijas un sajauc garšas kārpiņām galvu, kad sāls mijas ar cukuru, tādējādi padarot putru garšīgāku. Attiecību modelis diezgan paredzams – skaistā, gudrā un mīlamā Velta (kas, pats par sevi saprotams, ir saimnieka meita) un bakurētainā, neizglītotā un mīlestību alkstošā Kate (audžumeita). Trešā garšviela šajā duetā ir Jausmiņš, kuru iekāro Kate, bet nedabon: “Kate: Es zinu, jūs domājat pie Veltas, bet kas jūs viņai varat būt, kurai pieder visa pasaule? Viņa nekad priekš jums to nejutīs, ko es, kurai jūs esat vienīgais. Priekš jums es dzīvošu, priekš jums tikai elpošu. Rītā un vakarā es jūsu kājas skūpstīšu. Jausmiņš: Beidziet, jaunkundze, man jums jāsaka, ka jūsu jūtas nevaru dalīt.” [5] Jausmiņš, kurš ir Veltas gaisma, kas tiek izslēgta: “Dambītis: Pag, es tev gribēju sacīt vienu vārdu. Vai tu domā, ka es tavus niķus nepazīstu? Nu tad gulēsi atkal grāmatās. Bet šoreiz es būšu gudrāks un paglabāšu lampu. Priekš paskatīšanās tev pietiks ar to mazo nakts lampiņu, kas spīd kā vilka acs. [..] Un to es arī tev vēl piesaku: ar to vazaņķi Jausmiņu, kas te šovakar bija, tu ari vairs netiksies; tas tev to galvu ar tām ģeķībām piepūtis.” [6] Skatoties no tēva (Dambīša) puses, varētu teikt, ka abas meitas (gan īstā, gan audžu) ir nepateicīgas tēvam par situāciju, kādā šobrīd atrodas, lai gan Dambīts ir pūlējies vaiga sviedros, lai meitām sniegtu visu nepieciešamo, vismaz to, ko sabiedrība pieprasa kā vispārpieņemtu. Dambīts savu īsto meitu ir izskolojis, devis viņai visu, kas nepieciešams, un tagad vēlas viņu iekārtot ģimenes dzīvē, kā tas pieņemts 19. gadsimtā. Audžumeita arī dzīvo pārticībā, ir aprūpēta, tomēr meitas statusu neiegūst, kas arī saprotams, jo viņa gluži vienkārši nav saimnieka meita. Bet diemžēl labi jūtams, ka tēvam īsti neinteresē meitu izjūtas, viņam interesē tikai, lai būtu tā, kā sabiedrībā pieņemts, to apliecina arī Dambene: “Bet mēs dzīvojam starp ļaudīm, mums arī uz viņiem jāklausās.” [7] Dambīti interesē, kā viņu tagad redzēs kaimiņi un citi tuvākie, cik augti paceltu galvu viņš varēs iet cauri pagastam, nekas cits. Sūtot Veltu izglītoties, viņš tikai spodrina savu vārdu, tādā veidā pretendējot uz labākām vecumdienām, jo Velta būs māju mantiniece, un, ja reiz viņa nav vīrietis, tad viņai jānoprec labs, turīgs saimnieks šīm mājām: “Dambītis: Smukas un māju saimnieces ir daudz, bet mana meita turklāt vēl mācīta. Dambene: Būtu vēl bijis puika! Dambītis. Par to viņa atkal varēs nocelt to labo puiku!” [8] Tā nu Dambīts spodrina savu tēlu ar meitu, sūtot to izglītoties (tādējādi it kā piešķirot viņai saujiņu vīrietības). Īsti nav izprotams, kāpēc autore Dambīšiem lugā piešķir arī audžumeitu Kati, bet pieļauju, ka arī viņa ir tikai rīks audžutēva tēla spodrināšanai. Lugas laikā nav neviena garāka dialoga starp Dambīti un audžumeitu, kas arī ļoti labi ataino Kates vērtību.

Pēc tam, kad Jausmiņš tiek padzīts, Velta tomēr nezaudē cerību un cenšas slepeni sazināties ar viņu vēstulēs, bet, tā kā Veltai ir liegts atstāt mājas, viņa uztic vēstuļu nosūtīšanu Katei. Šāda vēstuļu ainas parādīšanās lugā lika mazliet pasmaidīt, jo uzreiz ir skaidri atpazīstams viens no klasiskajiem dramaturģisko sarežģījumu veidojošajiem paņēmieniem: divas sievietes pretendē uz vienu vīrieti un viena no viņām, protams, noslēps otras vēstules. Shēma vispārpieņemtā – kāds ierauga konkurentam svarīgu informāciju, izlabo, vai izmaina to, uzdod par citam cilvēkam piederošu u.t.t. Aspazijas lugā šī shēma kļūst iepriekšparedzama, ja ir zināmas Kates jūtas pret Jausmiņu un viņa paustais atraidījums. Vārdu sakot, Kate rīkojas ar jauniegūto materiālu – māsas vēstulēm – pēc “labākās sirdsapziņas” un pielāgo nepieciešamajai situācijai: “Kate: Lai nu paliek morāle, kad vairāk vaļas. Še labāk ņem šo vēstuli. (Izvelk Jausmiņa vēstuli.) Zelma: Bet tā jau adresēta Veltai! Kate: Adrese tev nav jārāda, saturs var tikpat labi zīmēties uz tevi. Tev viņa jārāda Veltai. [..] Zelma: Es degu aiz nepacietības viņai vēstuli rādīt.” [9] Tādas, lūk, ir lugā redzamās māsu attiecības. Naids līdz kaulam.

Savukārt Jausmiņš šim duetam kalpo par vienu no konflikta saasinājuma līdzekļiem, lai labāk parādītu vienas un otras māsas neaizsniegtā mērķa būtību. Kopumā, mazliet pieverot acis, Jausmiņu redzu kā tēlu, ko skolā apceļ un kurš vēl joprojām, arī 21. gadsimtā, uz skolu iet tamborētā vestītē un galvvidū šķir celiņu. Šķiet, ka lugā šim raksturam pietrūkst intelektuālā spēka, lai parādītu, ka var uzvarēt, nevis pielietojot fizisku spēku, bet liekot lietā zināšanas, ka tieši zināšanas ir viņa vairogs. Bet nē, Aspazija šo paņēmienu neizmanto. Lai gan jāatzīst, ka ārkārtīgi patīkama ir Jausmiņa spēja un drosme ierausties Veltas mājā pa logu, kas man šķita diezgan smieklīgs skats: “Jausmiņš (pārgalvīgi pie loga): Kad bruņinieki teikā var uz ledus kalna uzjāt un caur ērkšķiem cauri tikt pie daiļās princeses “Ērkšķu rozītes”, tad taču es varēšu caur vienkāršu logu iekāpt. (Ielec caur logu istabā).” [10] Jau pašā sākumā Jausmiņš man šķita pārāk naivs, tas pierādās arī lugas gaitā, kad Jausmiņš tiek padzīts, Veltas gaisma izslēgta. Mērķis neaizsniegts.

Riters un Riteriene. (Tā kā visi lugas vīrišķu vārdi ir deminutīvos (Dambīts, Jausmiņš), brīnums, ka arī trešais nav Riteriņš.) Sākumā Riters šķiet tāds patīkams memmesdēliņš, kuru (pieņemu, viņa aptuveni 25 gados) mammucis bīda pa muižām un mēģina kaut kur iestiķēt, jo jaunēklis nopļēgurojis un nospēlējis kārtīs visu naudu. Lugas sākumā liekas, ka Riterā vēl ir kāds kripatiņš labestības un inteliģences, bet, protams, viņš izrādās klasisks sliktais varonis, turklāt vardarbīgs. Labestības un inteliģences maska Riteram nokrīt ļoti ātri, tā vien liekas, ka uzreiz pēc viņa un Veltas kāzām, pēc „jā” vārda saņemšanas, kad nekavējoties Riters un Riteriene uzstājīgi cienā Dambīti ar degvīnu un piespiež parakstīt līgumu, kurā Dambīts nodod savas mājas jaunajam znotam: “Riters: Spalva jau iemērkta, rakstiet te. Skrīvera un pagasta vecākā vārdi jau ir parakstīti. Dambītis: Ak tu mokas! Labāk es nošņāktu lielāko vepri, nekā savu vārdu uzrakstīt. Riters: Būs jau labi, rakstiet vien. (Skatās pāri pleciem un izstiepj jau roku.) Dambītis: [..] (Raksta) Tā, nu ir padarīts, bet nu arī esmu nosvīdis, itin kā būtu riju izkūlis. Riters: Dodiet tik šurpu! (Izrauj viņam kontraktu).” [11] Puisis rīkojās ātri, lieki laiku nešķieda, un es neviļus pieķeru sevi pie domas – malacis. Kādam taču bija Dambītim jāparāda pārākums, citādāk Dambīts bija iedomājies sevi Dieva vietā esam. Pilnīgi noteikti. Ja Dambīts būtu biežāk pārlasījis noputējušo Bībeli savas mājas plauktā: “Dambene. Dieva vārdiņš kāds noputējis. (Noslauka bībeli priekšautā)” [12], varbūt tad viņš neiedomātos sevi Dieva vietā esam. Bet nē. Dambīts, kā ģimenes tēvs, skaidri parāda, ka nav jādomā par tuvākā cilvēka izjūtām un vēlmēm, bet tikai par to, kā labi izskatīties citu acīs. Riters, kā labs znots, stingri pie tā turas, neņem vērā Dambīša izjūtas un spodrina savu tēlu sabiedrības acīs, atgūstot bagātību. Priekšzīmīgs Dambīša sekotājs. Savukārt Riteriene godprātīgi pilda klasisko mātes funkciju, bīda, aizrunā, labinās klāt un vajadzīgajās vietās dzeļ kuram katram, kamēr viss tiek nokārtots. No Riterienes nekas cits nav gaidāms, jo kāda cita iemesla, ja ne naudas dēļ, lai Riteriene būtu gribējusi iegrūst savu dēlu Dambīša ģimenē, kurā tēvs ar mieru padzīt un atteikties pat no miesīgas meitas, pēcāk tomēr mainot domas un cenšoties savu aptraipīto meitu izprecināt jebkuram, lai tikai nav tas lielais kauns jāizcieš. No Riteru ģimenes puses skatoties, lugas nosaukums varētu būt “Aizsniegts mērķis”, pilnīgi bez šaubām.

Kaimiņu Vizuļu meitas Zelmas funkcija šajā lugā bija diezgan neizprotama, viņa liecināja par Vizuļu ģimenes (kurā pirms padzīšanas no pagasta Jausmiņš strādāja par mājskolotāju) eksistenci un palīdzēja Katei, liekot Veltai domāt, ka Jausmiņš Veltu ir atstājis likteņa varā un rakstījis vēstules Zelmai. Tomēr lugas trešajā cēlienā Zelma Veltai atzīstas: “Zelma: Laid mani vaļā, apžēlojies – es tev tūlīt visu izstāstīšu – visu! Velta: Saki tūlīt! Zelma: Redzi, vēstule nebija – prasi labāk Katei. Velta: Kas man gar Kati par daļu, tev es prasu! Zelma: Tā vēstule man nemaz nebija rakstīta... Velta: Tev nebija rakstīta! Kam tad viņa bija rakstīta? Zelma (drebēdama): To – viņš – Tev rakstīja.” [13]

Dambīšu kalpones Trīne un Anna ļoti labi aizpildīja fonu un savos dialogos lieliski izskaidroja neskaidro, iezīmēja situāciju no dažādiem skatupunktiem, kas nu attiecīgajā brīdī autorei bija nepieciešams. Savā ziņā varētu tikt, ka kalpones lugā pildīja paskaidrojošo funkciju: “Anna: Skaties, skaties, cik tā brūte bāla, tīri kā kaļķis! Un dancot viņa arī nemaz nedanco! Brūtgāns atkal ar saimnieka papu nosēduši pie galdiņa, tik met ka met, itin kā pirtī garu. Trīne: Es netieku gudra, ne traka no visas tās būšanas. Kad viņa viņu negribēja precēt, tad taču viņai vajadzēja pie altāra, kad to laulāja, raudāt – es jau nostājot itin klāt, lai to redzētu, bet nekā, stāv kā no koka izdreijāta! Gaidīju arī, ka viņa mācītājam atbildēts “nē”, bet viņa saka “jā”, skaidru, apaļu “jā”.” [14] Ja nebūtu šī kalpoņu dialoga, lugas lasītājam nebūtu zināms, kā noritēja kāzas, kādas bija līgavas un līgavaiņa izjūtas, bet šādā veidā ļoti labi atklājas.

Toties Garklau kundze liek pasmaidīt. Man šķiet, ka te no autores puses jūtama sava deva ironijas. Katrai princesei ir sava labā krustmāte, kura gan neatbrauc uz kāzām, bet vienmēr gatava atplestām rokām uzņemt savu krustmeitu un ļaut tai grēkot savā mājā. Ļoti jūtams, ka Aspazija ir uzražojusi krustmāti Garklau pēc cenzora Mārtiņa Remiķa [15] ieteikuma, kā uzlabot lugu atbilstoši sarakstīšanas laika morāles principiem, jo cenzors īsti neesot vēlējies pieļaut, ka Velta vienkārši aiziet pie Jausmiņa un sāk tur dzīvot. Remiķis esot pieprasījis, lai Velta sākotnēji dodas padzīvot pie kāda radinieka, kur netiku liegta iespēja tikties ar Jausmiņu, un sāk pati sevi uzturēt. Tas rada divējādas izjūtas, patīkami, ka lugā beidzot uzrodas kāds saprātīgs cilvēks, kurš dzīvo pilsētā X (kas man šķiet ļoti fantastiska un simboliska ideja), bet, no otras puses, jūtams, ka Garklau kundze ir mākslīgi, pēc cenzora pieprasījuma, radīta varone. Tāds kopumā ir Aspazijas lugas “Neaizsniegts mērķis” varoņu orķestris. Diezgan skanošs.

Sākotnēji, lasot lugu, man šķita, ka centrālā būs emancipācijas tēma un galvenā varone lugā viennozīmīgi būs Velta. Vairākkārtīgi pārlasot darbu un papētot tēlus, saprotu, ka viss notiek tikai par un ap Dambīti. Viss koncentrējas tikai uz viņa izjūtām un spoguļošanos citos. Visi pārējie lugas tēli ir tikai viņa sajūtu atspulgi. Tie ir pārāk mazsvarīgi, lai kāds no tiem spētu kļūt par galveno. Šī luga ir nevis par sievieti vīriešu pasaulē, bet vīrieti kā ģimenes galvu. Vīrieti, kas liek uz spēles visu. Vīrieti, kas savā būtībā ir apjucis, skrienot pakaļ sabiedrības uzliktajām normām. Vīrieti, kura kļūst žēl. Vēl mūsdienās sastopamies ar vecākiem, kuri saviem dēliem saka: “Esi vecis, veči neraud!”. Un izaug vīrietis, kura dvēselē ir mutuļojošs sāpju un aizvainojumu kamols un apjukums. Atliek vien iedomāties, kā ir audzināts Dambītis, un pajautāt, kam grūtāk cīnīties par savām tiesībām – sievietei, kuru noteikti atbalstīs vēl pāris sievietes, vai vīrietim, kurš savā cīņā būs viens un kuru kauninās pārējie viņa sugas pārstāvji? Retoriski. Atļausim kursoram kādu brīdi ekrānā mirgot un padomāsim. Galu galā neviens cilvēks nevar aizsniegt to mērķi, kuru viņam izvirza kāds cits.

Autore ir Liepājas Universitātes maģistra studiju programmas "Rakstniecības studijas" 2. kursa studente