IN MEMORIAM. Viktoram Hausmanim aizejot

Gals un sākums. Nu tie ir saslēgušies, un turpmāk gadaskaitļi 1931. un 2023. lielajā Laika grāmatā ievilkuši robežas darbīgam un ražīgam mūžam.

Viktors Hausmanis vairāk nekā sešdesmit gadus strādājis vadošos amatos Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, kas vēlāk pārtapa par Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, tāpēc ar neviltotu lepnumu mūža nogalē laidis klajā atmiņu grāmatu “Mans institūts”.

Mūžības priekšā tiks svērts un vērtēts Viktora Hausmaņa devums literatūras vēsturē, grāmatas par vecāku un jaunāku laiku dramaturgiem, par aktrisēm, par sen zudušo Jelgavas teātri, par trimdas dramatiķu personībām. Katram vērtētājam te būs savas prioritātes, taču nedrīkstam par zemu novērtēt Raiņa Kopotu rakstu zinātnisko izdevumu, kas tapis ar ar V. Hausmaņa tiešu līdzdalību, ieinteresētību un zināmu misijas apziņu.

Aizkustinoša bija viņa neizsmeļamā teātra mīlestība – sākot no piedalīšanās amatieru izrādēs jaunībā līdz pēdējiem mūža gadiem, dzīvi interesējoties par profesionālajā skatuvē notiekošo. Vadot Rīgas Latviešu biedrības Teātra komisiju, Hausmanis bija iedibinājis skaistu tradīciju – gada sākumā, janvārī, kad svinama Mārtiņa Zīverta dzimumdiena, notika kādas lielā dramatiķa  lugas lasījums – lakoniskā istabas teātra estētikā, bet ar cieņu pret dialogu un darba problemātiku. Tie bija skaisti vakari!

Esmu dzirdējusi, ka tagadējās teātra kritiķes sarunās Hausmani dēvēja par vectētiņu; ej nu sazini, cik šajā vārdā cieņas pret sirmo galvu, cik vāji slēpta žēluma par aizejošo laiku.

Ar laiku Viktoram Hausmanim patika sacensties, ne velti deviņdesmito dzimšanas dienu viņš sagaidīja garīgi rosīgs, dāvanā no institūta kolēģiem saņemot jaunu savu  grāmatu.

Tagad viņa mūžs un devums pieder mūsu kultūras vēsturei, tāpat kā kļūdas un maldi. Bet manā atmiņā paliek kolēģa sirsnība un atsaucība, viņa džentlmeniskais veidols.