Kitija Balcare

Teātra kritiķe

Klātbūtne dzīves rituālā

Smalkums un skaudrums. Režisores Ingas Tropas izrāde „Deviņi” pilda gan skatuvi, gan skatītāju ar svaigu izteiksmes veidu, sievišķiem akcentiem un nenovēršamu sajūtu par klātbūtni dzīves rituālā. Ģertrūdes ielas teātris pārtop par radīšanas mīta telpu, precīzi uzskicējot cilvēka dzīves deviņas ainas.

Kā vēsta pētījumi, latviešu folklorā skaitlis deviņi visbiežāk minēts kā telpas un laika izteicējs. Tiek minēts, ka latviešu brīnumpasakās deviņas dienas un deviņas naktis esot bijis tas laiks, kurā tiek pabeigta kāda darbība. Izrādē „Deviņi” aktieri Lauma Balode un Emīls Kivlenieks izdzīvo deviņas ainas, pildītas ar radīšanas brīnumiem, tas ir, pilnu cilvēka dzīves ciklu no pirmās bērna atraugas līdz cilvēka pēdējai izelpai. Taču jaunā režisore Inga Tropa neļauj aiziet mājup ar šo skaudruma sajūtu, ļaujot stāstam atkal sākties no jauna, aktieriem atkal satiekoties un skatuves telpā sanākot atkal kopā. Dzīve atkal tiek svinēta. Katras beigas ir jauns iesākums. Arī izrādē „Deviņi”.

Meistarības pārbaudījums

Aptuveni pirms gada, 2011. gada pavasarī Inga Tropa kā aktrise piedalījās Ingas Surguntes un Aijas Uzulēnas režisētajā dejas/dzejas/kino projektā „Aklā”. Jau tolaik savā lomā viņai bija jāatsakās no redzēšanas, izrādi spēlējot aizvērtām acīm, un izrāde jābalsta uz kustībām, radot stāstu kopā ar dejotāju Kristapu Ceļmalnieku.

Eksperimentēšana ar atteikšanos no dzirdēšanas/redzēšanas/runāšanas ir pārbaudījums gan režisoram, gan aktieriem, kam stāstā paliek mazāk izteiksmes līdzekļu. Līdz ar to prasa augstāku meistarību, lai nogādātu izrādes vēstījumu pie skatītāja/klausītāja.

Lai arī šis ir Ingas Tropas pirmais režisores darbs profesionālā teātrī, tomēr jau šajā izrādē viņa ir „izaugusi” līdz klusēšanai kā formai un citu izteiksmes līdzekļu izmantošanai – līdz aktieru ķermeniskajai un intonatīvajai valodai, kur balsis ir tikai instruments, nevis vēstījuma nesējs. Vārdus kā liekas dekorācijas aizstājot ar kustībām, atkailinot Laumas Balodes un Emīla Kivlenieka aktieriskās prasmes, lai radītu cilvēka pasauli skatītāja acu priekšā.

Tāpat apsveicama ir režisores prasme šajā stāstā paskatīties uz sievietes un vīrieša kopābūšanu arī ar labestīgu humoru, kas arīdzan ir maza, bet būtiska detaļa kopējā stāstā, radot līdzsvaru starp prieka un bēdu asarām, to proporciju.

Sieviete – pirmā un pēdējā

Izvairoties no, tā saucamā, dzimtes pētījuma izrādes kontekstā, tomēr nevar nepamanīt, ka izrādi stāsta sieviete-režisore. Par to liecina ne vien smalkā nianšu izcelšana ikdienas dzīves rituālos un savstarpējo attiecību būvēšanā, bet arī sievietes dzīves loku un likteņa vizualizēšana. Režisore Inga Tropa sievietei ļauj gan nākt pasaulē pirmajai, gan pavadīt aizgājēju-vīrieti, paliekot vienatnē ar sevi. Būt stiprai, rūdot sevi cauri dzīves cēlieniem, nepretojoties, bet izdzīvojot katru mirkli.

Lai arī izrāde ir bez teksta, tomēr tieši sieviete ir tā, kas, ļaujot pasaulē nākt savam pirmdzimtajam, pavada šo procesu ar sāpju pilniem kliedzieniem, un kas, apzinoties, ka pār slieksni ir ienākusi vīra/vīrieša nāve, izdveš skarbu gaudojienu. Sieviete ir skaņa, kura iezīmē noteiktas dzīves pieturvietas, pēc kurām vairs nekas nav tā, kā līdz šim. Savukārt tas sasaucas gan ar sievietes kā pirmmātes tēlu, gan ar sievieti, kas pārdzīvo savas dzīves vīriešus, kas aiziet bojā „dzīves karā”. Lai arī izrāde ir pieteikta kā „izrāde tikai pieaugušajiem”, kā pati režisore atzīst, kailums šai izrādē nav tik pašmērķīgs, cik dabisks un kontekstuāls izrādes saturam.

Apbrīnojama ir aktrises Laumas Balodes sievietes metamorfožu atainošana izrādes gaitā. Bez vārdiem, bet ar skaņām, ķermeņa plastiku, sejas mīmiku un kustību precizitāti, aktrise precīzi parāda sievieti dažādos tās dzīves periodos, neļaujot apšaubīt redzētā patiesumu un nepārkāpjot to līniju, aiz kuras varētu ieraudzīt vien dažādu sievietes vecumposmu kariķēšanu. Vienlaikus aptuveni stundu ilgā/īsā izrāde ir kā apliecinājums cilvēka bailēm par to, cik ātri tomēr paiet dzīve, jo tā tiek izstāstīta/radīta deviņās ainās.

Mītrades anatomija

Izrādē „Deviņi” nav nekā lieka. Viss ir latviski pelēkajos un zemes toņos, pirtsslotu dabas smaržās, baltā pienā un gaišos galdautos, zeltenes garajā bizē, Latgales mālā kā radīšanas brīnumā.

Scenogrāfija un tērpi, ko izrādei veidojusi Kristīne Vītola, gaumīgi izceļ latvisko un nepārspīlē ar folklorā balstītiem akcentiem. Līdz ar to improvizētā skatuves teritorija ir nepiesātināta un tīra. Nekā lieka. Tādējādi arī šis askētisms ir vēl viena latviskā iezīme, ko režisore Inga Tropa nepazaudē izrādes gaitā.

Tāpat arī Kristīnes Vītolas (kas iepriekšējos gados vairākkārt nominēta arī „Spēlmaņu nakts” balvai kā „Gada labākā kostīmu māksliniece”) veidotie tērpi latvisko pauž ar pieklusinātu toņkārtu un piegriezumu, nepārspīlējot ar tautas tērpu rakstiem vai citām spilgtām detaļām. Skaņu ainavas rada skaņu meistars Arvīds Augškāps, tādējādi papildinot stāstu. Viss ir smalks un precīzs.

Ja pieņemam, ka rituāls ir sakārtota kolektīvās domāšanas forma, tad, atnākot uz izrādi, apmeklētājs kļūst par dalībnieku šai latviskajā dzīves rituālā. Radošā izrādes komanda skaidro mūsu dzīvesziņu, kas balstās folklorā fiksētā skatījumā. Šis mīts ir skatījums uz to, kā cilvēka sievišķā un vīrišķā izpausme ienāk pasaulē, ar ko tam jāsastopas un kā no šīs dzīves godam jāaiziet. Tas ir dzīvesziņu kopums, ko esam pārmantojuši no paaudzes paaudzē un ko šodien pieņamam, kā stāstu par saviem priekštečiem, kas radīts šeit un tagad. Tīri un dabiski. Un tieši šī iekšējās tīrības sajūta ir tā, kas sajūtama vēl ilgāku laiku pēc tam, kad izrāde jau ir izdzīvota tās saturiski piesātinātajās deviņās ainās.