Plankumaina saule, balta sirds

Recenzija par Dirty Deal Teatro izrādi “Saule riet austrumos” Mārtiņa Gūtmaņa režijā

Parunāšu par Kristas Burānes “Netikumīgajiem” [1]. Eu, bet taču Austra Skujiņa! – saka mana racionālā puse, kas akadēmiskuma vārdā aicina pieturēties pie klasiskas recenzijas struktūras. Bet tas nekas, man ir arī citas puses, un, lūk, “Netikumīgie” ir tas, kas man nāk prātā, kad nu jau pirms pāris mēnešiem sanāca redzēt jaunā režisora Mārtiņa Gūtmaņa izrādi “Saule riet austrumos” tieši turpat, kur aptuveni pirms gada piedzīvoju Burānes skatuves darbu.

21. gadsimta divdesmitie gadi. Pētot kādas lauku skolas audzēkņus, aktieru trio – Marija Luīze Meļķe, Raimonds Ķirķis, Reinis Boters – atklāj, ka iesaukuši viņus par ķērpīšiem, lai būtu kāds mīļvārdiņš, kādā pamatskolēnus dēvēt. Ķērpīšiem ir savas problēmas, klases simpātijas, nesaskaņas, kāda meitene skolas solā domā par nāvi, lai arī ķērpīšiem taču par to nav nedomā, tas ir, viņi noteikti par to nedomā, jo jo ir taču mazie ķērpīši un nav uz to spējīgi. Pa vienam “Netikumīgo” ritējumā pieceļas un aiziet jaunieši; zināmi ir tikai viņu vārdi un līdz minūtei precīzs aiziešanas laiks, abi uzdrukāti uz baltas lapas ar marķieri. Viņi kaut kur aiziet, it kā uz tualeti, bet neviens savos solos neatgriežas, un, pārvērsti Raimonda Ķirķa rokrakstā, viņi tālāk skatītāju priekšā pārvēršas (vai arī nepārvēršas) dzejā. Kur paliek aizejošie ķērpīši, es zinu, viņi tik tiešām mēdz neatgriezties, un tam tik tiešām mēdz būt kaut kāds sakars ar dzeju.

20. gadsimta divdesmitie gadi. Austra Skujiņa piedzīvo pusaudža gadus, pabeidz pamatskolu, iestājas vidusskolā, tad – arī augstskolā. 1932. gadā Austra piedzīvoja 23. dzimšanas dienu. Piektajā septembrī, laiks nezināms, viņa piecēlās, aizgāja un neatgriezās. Drīz pēc Austras nāves tika izdots viņas pirmais dzejoļu krājums.

Gūtmaņa koncertizrādē darbība norisinās pilsētā, uz ielas, pie upes, kaut kur starp realitāti un sapni, par ko Elīzas Dombrovskas spēlētā Austra, Daugavas mērcētiem matiem, reflektē savā dzejā, izdziedot un izspēlējot to klavieru pavadījumā, tikpat nenoteiktā laikā kaut kur starp šo un citu, dzīvajiem neapzināmu laiktelpu. Pilsētas aprises iezīmējas gaismu mākslinieka Nika Ciprusa un scenogrāfes, kostīmu mākslinieces Kristinas Rezvohh kopdarbā: uz skatuves esošās akustiskās un digitālās klavieres, vairākos leņķos apgaismotas, aizmugurē uz baltās sienas rada šķietamas daudzdzīvokļu ēku aprises, bezpersoniskus, šķautņainus namu siluetus pret nakts debesīm kā tajos vakaros, par kuriem Austra rakstījusi savā dzejā.

Elīzas Austra ir brīžiem tīši pārspīlēti dramatiska, vārdos, darbībā un paskatā atgādinot neviena nesaprastu gotu pusaudzi, jo citādāk divdesmit gados īsti nevar būt; sāpes un citus pieaugušā dzīves aspektus trauslai, nenobriedušai dvēselei sanāk uztvert kā stirnai, pārvietojoties pa ledu – kājas uz visām pusēm, krasts it kā acu priekšā, bet tuvāk piekļūt nesanāk, un pārāk bieži tā vien liekas, ka sanāk mīņāties uz vietas, līdz stabilitāte kājās padodas pavisam. Būt divdesmitgadniekam nozīmē būt stilīgam indivīdam ar skaidru skatu nākotnē un pārliecību par sevi (jo veiksmīgāk tev sanāk par to melot, jo labāk), bet vienlaikus nenoteiksme par notiekošo apkārt un tevī ir tik nomācoši liela, ka nevienam līdz galam nesanāk ne sev, ne citiem iestāstīt, ka zini, ko iesākt. Tieši tāda ir Austra; tāpat kā viņai apkārtesošā telpa un laiks, arī viņa atrodas matemātiski neiespējamā, bet divdesmit gados ļoti reālā stāvoklī – eksistencē vienlaikus divās galējībās.

Austra uz skatuves nav viena. Kamēr viņa sēž pie klasiskajām klavierēm, viņai pretī tieši tā, lai līdz galam viens otru neredzētu, pie sintezatora stāv Platons Buravickis. Ko viņš spēlē (atskaitot klavieres), šķiet, zina tikai pati Austra; izrādes laikā manas domas dabīgi pārplūst no Platona kā dzīves, kā nāves, kā Daugavas (bet ne obligāti nāvējošas), kā neaizsniedzamas kapitālismā uzplaukstošās realitātes apjausmes. Kā drauga? Austras dzejā itin bieži tiek uzrunāts kāds “draugs”. Vienā brīdī Platona tēls tiešām atkāpjas no sintezatora un iekrauj pa ventilatoru, kas dramatiski pūš auksto gaisu septembra vēsumā nosalušajai Austrai. Varbūt arī kā draugs. Un tomēr – melnā smokinga pārlieku garā šlepe, kas kā ļaunu vēstoša velkas līdzi Platonam katru reizi, kad viņš lēnām nostaigā gar skatītāju rindām, neliek domāt, ka Austras draugs ir viņai labs. Un liekas, ka arī to Austra zina, bet ir pieņēmusi kā galēju, nolemtībai pamestu faktu, ka arī ar draugiem viņai dzīvē nav paveicies. Pat saulei ir plankumi.

Pat saulei ir plankumi! Un tā kļūst arvien karstāka, nē, ne jau saule, bet gan Zeme, mūsu mājas, ar kokiem, kurus cērt, lai celtu jaunas pilsētas ar tikpat anonīmiem namu siluetiem naktīs, un pasauli pārņem tuksneši, rakstāmmašīnas un pa dzelzs artērijām uz austrumiem kūpoši vilcieni, metāls, eļļa, dūmi, sausums, karstums, bet man (Austrai) tāpat ir auksti. Kā lai palīdz? Nav svarīgi, planētai vai sev, un vēl pa vidu jāmīl. Jo sirds, tāpat kā dzīve, ir radīta, lai mīlētu, un tā mīl kaut precētu vīrieti, un tas nekas, jo nemīlēt sāp un sāpēt mīlot ir labāk. Bet tam nav nekādas jēgas, jo nomirt varētu vienalga – šodien vai rīt, jo saulei ir plankumi un kokus cērt, un mājas ceļas augstākas par jebkuru balto sirdi, kas grib tikai atrast vietu savā laikā.

Man, tāpat kā gaismotājam Nikam Ciprusam, ir 24 gadi, abi esam pārdzīvojuši Austru Skujiņu un Daugavā lekt netaisāmies (tā viņš ir minējis izrādes programmiņā, un tā minu es šajā recenzijā). Kā jau daudzi it kā uz tualeti ejošie, arī es esmu reiz aizgājusi. Kādiem un kaut kur – arī neatgriezusies, bet vispār vēl arvien esmu šeit, savā laikā. Austra Skujiņa no dzīves aizgāja pirms 90 gadiem, bet tovakar, kad skatījos, viņa nebija kāda pirms vairāk nekā gadsimta dzimusi meitene. Viņa bija dzimusi pirms 23 gadiem, un ar Austras tekstiem izteica precīzi to pašu sāpi, ko jebkurš jaunietis varētu izteikt, ja vien viņam pajautātu. Daži, protams, runā tāpat, bet pie citiem varbūt vajag vērsties. Kur tu taisies aiziet? Vai bēgsi prom no plankumainās saules? Austra Skujiņa bēga un glābiņu neatrada. Viņa redzēja mūžīgā nolemtības dzinēja riteni, kas neapstājoties viņu samals uz bruģa. Viņai bija vienalga par to – lai maļ, jo neizbēgamība padara nevarīgu. Galējības viņu saspieda kā dzirnakmeņi. Izrādes beigās saļimst Platons, bet Austra paliek – kā doma, kā dzeja, abas laikiem pārejošas.

Es ceru, ka tev, kas šo lasi un kam arī varbūt ir 23 gadi, iet labi. Un, ja kādreiz arī piecelies un aizej, iemācies tomēr atgriezties.

Raksta autore – LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas BSP 2. kursa studente