Ulrika Māliņa

LKA Kultūras socioloģijas un menedžmenta studente

Brīvdomības bohēmā

Valmieras Vasaras teātra festivāla piezīmes. Ulrika Māliņa (Latvijas Kultūras akadēmija)

“Valmieras Vasaras teātra festivāls šogad skatītājus ieveda ļoti daudzveidīgā pasaulē: no industriālas mākslas telpas, kurā, putekļu, ēnu un trokšņainas ieskauti, savu dzīvi risināja laikmetīgās operas “Vēsā” tēli, līdz Valmieras estrādei, kurā orķestra pavadībā un dažādu komponistu aranžijā norisinājās “Citu dziesmu svētki”; no “Hamoka komūnas”, kurā mums apkārt esošie priekšmeti atdzīvojas un sāk runāt, atgādinot par savu līdzāspastāvēšanu, līdz emocionālam sievietes un kontrabasa dialogam gleznainā Gaujas stāvkrastā dejas izrādē “Plaušas”; no atpazīstamām komiskām sadzīves situācijām iestudējumā “Rinda” līdz satikšanās un klātbūtnes dominantei jauno mākslinieku performancē “Tuvie tālie”. Šīgada vadmotīvs – brīvdomības ideja – strāvoja cauri visām izrādēm, taču nemainīga palika festivāla būtība – veidot radošu vidi, kurā būtu prieks satikties un kur viss šķistu iespējams.

Pēc KrodersLV aicinājuma šogad festivāla dienasgrāmatu rakstīja tā galvenās mērķauditorijas pārstāvji – jaunie autori, caur kuru acīm piedāvājam atskatīties uz Valmieras Vasaras teātra festivālā 2022 piedzīvoto.” – Ieva Rodiņa, KrodersLV galvenā redaktore

Jūtams, ka šī gada Valmieras Vasaras teātra festivāls krietni atšķiras no citiem gadiem. Sākot jau ar to, ka festivāla centrs pārtapis par mākslinieku tikšanās vietu “Bohēma”, kur visām radošajām komandām ir iespēja satikties, uzspēlēt badmintonu un baudīt kādreizējā “Multikluba” atmosfēru. Tādā veidā arī skatītājs kļūst pietuvinātāks radošajai mākslinieku pasaulei un videi. Šķiet, ka arī pilsētvides izmantojums ir citādāks – vairs nav tumsā jātaustās mežā, jāmeklē angārs vai pamests šķūnis –, taču laikam jāsaka, ka pat pietrūkst šīs nekurienes izjūtas un izkāpšanas no komforta zonas. Pieredzot festivāla notikumus, paralēli domāju par to, ko tad katras izrādes kontekstā nozīmē festivāla centrā izvirzītais brīvdomības jēdziens.

Kto posledņij? jeb mūžīgais small talk

Pēc festivāla, stāvot rindā uz autobusu Valmiera-Rīga, jūtu, ka vairāk pievēršu uzmanību cilvēku savstarpējai mijiedarbībai, cenšoties ievērot cilvēku dažādos raksturus, skatienus un reakcijas. Tikmēr gan palaižu garām sēdvietu numurus, ko šoferis sauc, lai tiktu iekšā autobusā. Šādu aizdomāšanos izraisījusi Toma Treiņa radošās komandas veidotā izrāde “Rinda” jeb 21. gadsimta absurds, kas akcentē dzīves situācijas, kurās starp šķietami nepazīstamiem cilvēkiem izvēlamies savu laiku pavadīt rindās, lai nonāktu pie kaut kā. Bet kas ir tas kaut kas? Varbūt tā ir vēlme kaut ko nenokavēt, nepalaist garām vai sacensties ar sabiedrībā esošo piedāvājumu?

Arī nākamajā un aiznākamajā dienā, stāvot rindā pēc kafijas, veikalā vai trolejbusa pieturā, domāju par izrādi. Un pārsteidzošā kārtā atklāju, ka konkrētos ikdienas procesos pat nebiju pamanījusi, ka arī tā skaitās stāvēšana rindā. Patiesībā rindas fenomenu var uzskatīt par strukturētu un konstruētu bezjēdzību, kurai ir noteiktas, bet neaptveramas robežas. Tādējādi esam pakļauti mainīgai kārtībai, kuras ātrumu nav iespējams paredzēt (atsauce uz Ilzes Pukinskas atveidoto varoni Kārenu, kura aizrāvusies ar fizikas likumu pielietošanu ikdienā). Tā var būt fiziska kustība, veicot dažus soļus vai metrus stundā, vai nepārtraukta sekošana līdzi skaitļiem, atrodoties elektroniskajā rindā. Izrādes varoņiem “dzīvā rinda” gan šķiet efektīvāka, jo rada iespaidu, ka kaut kas tiek darīts lietas labā, vizuāli cenšoties saredzēt rindas galu. Taču abos gadījumos bieži tāpat nav skaidrs, kur meklējams rindas sākums un kur gals, atkārtoti uzdodot jautājumu – kto posledņij? [1]

Iestudējumu raksturo sirsnība, spēle un asprātīga dramaturģija. Caur skatieniem, čukstiem, dejas elementiem, bieži dzirdētām frāzēm un atsvaidzinošām performancēm veidojas gaiša atmosfēra. Šķietami ikdienišķā scenogrāfija un kostīmi palīdz veidot atpazīstamu situāciju atspoguļojumu, kā arī precīzā aktierspēle ļauj uztvert izrādes varoņus par vienkāršiem cilvēkiem, kurus, visticamāk, iespējams sastapt katrā pieturā, veikalā, koncertā, slimnīcā vai kādā citā vietā, kurā veidojas līdzīgs cilvēku grupējums. Tas savukārt liek aizdomāties par to, ka rinda ir arī kā mūžīgs small talk, kura laikā apmaināmies ar pieklājības frāzēm, simtsreiz dzirdētiem pārmetumiem vai skaidrojam iemeslus, kāpēc tieši mums būtu tiesības nonākt rindas priekšgalā. Argumenti sniedzas no vēlmes ātrāk pabarot savu sunīti līdz plašam slīmības diagnozes izklāstam, kam gan visbiežāk nav nekāda sakara ar rindas virzības procesu.

Ven ai sink of home, ai sink of…

Sēžu savā istabā un domāju par to, ka manis šobrīd nav daudz kur citur. Jāsaka, ka iepriekš par to nebiju tā domājusi. Šķitis pašsaprotami, ka esmu šeit vai tur, bet nevis, ka neesmu citur. Tieši par to ir jauno mākslinieku Elīzas Dombrovskas un Kirila Ēča radītais manifests mājām un mītnēm “Tuvie tālie”, kas kā emocionāla atmiņu sintēze atgādina par piederību sev un citiem. Primāri tā ir vēlme rast piederību, kas nemaz nav tik pašsaprotama.

Mākslinieki, pārvietojoties telpā, runā par nebeidzamu ceļu uz tuvību no tāluma vai no tāluma uz tuvību. “Tuvie tālie” ir kā klātesamības paradokss, kas atklājas caur muzikālu satikšanos un attālināšanos, kā arī pievienošanos. Mākslinieku personiskie vēstījumi pauž sevis meklējumus caur atkalsatikšanos un veidoto performanču kopumu. Dažādu dzejisku, muzikālu un vārdisku elementu performances veido vienotu “Tuvo tālo manifestu”. Un spēle ar gaismām, videoelementiem un izteiksmes veidiem nošķir robežu starp reālo un digitālo pasauli.

Izrādes liriskums palēnām ievelk atsvešinātībā, veidojot emocionāli melanholisku noskaņu un pārdomu brīžus. Bet performances beigās, kad mākslinieki pamet telpu un uz zāles sienas tiek projecēti videomateriāli no ārtelpas, sajaucas divas pasaules – šeit un ārpus. Kaut gan apzināmies, ka ārpus ir tepat aiz sienas, tas šķiet tālu prom. Drīzāk kaut kur tālu atmiņās. Arī pēc izrādes ir klātesoša sajūta, ka patiesībā daudz kur mitināmies, nevis mājojam, nespējot līdz galam kaut kam piederēt un būt iederībā ar to. Bet ven ai sink of home, ai sink of… [2]

Underground anarhistu manifests

Notikums, uz kuru, šķiet, sapulcējušies teju visi mākslinieki, gaidot, kas tad nu būs? Un to tiešām var uzskatīt par notikumu, kas jau sākotnēji piesaista ar vēlmi atšķirties un skatīties uz Dziesmu svētku fenomenu citādāk. Jēkaba Nīmaņa un Mārtiņa Meiera veidotie “Citu dziesmu svētki” uzbur 90-to gadu atmosfēru un pretošanos sistēmai, centrā akcentējot latviešu alternatīvo mūziku.

Agrāk esmu prātojusi, vai ir kāds kritērijs, kas nosaka to, kādiem īsti ir jābūt Dziesmu svētkiem? Reizē tādiem vajadzētu un nevajadzētu būt. Un, kaut gan radošā komanda ar iestudējumu droši vien centusies šos kritērijus nojaukt, veidojas atkal jauni kritēriji un kategorijas, kas uz skatuves redzamo padara šķietami normālu. Visas koncertā izskanējušās dziesmas vieno underground mūzikas ainava. Tāpēc šķiet, ka pietrūkst randomizētākas dziesmu izlases – ja līdzās “Inokentijam Mārplam” skanētu, teiksim, tie paši “Pūt, vējiņi!”, veidotos lielāks brīvdomības pretstnostatījums.

Neskatoties uz to, lielformāta koncerts ir vizuāli iespaidīgs, brutāls un jaudīgs. Mākslinieki kopā ar kori un orķestri izveidojuši grandiozu darbu, kura centrā ir aktiera Sanda Runges pārliecinošais tēlojums, mijiedarbojoties ar topošajiem aktieriem panku veidolā. Un visacaur koncertam noturēta vienmērīga dinamika un pretošanās gars. Var just, ka arī pats režisors estrādes sānā nemitīgi kaifo līdzi.