Stīga no pagātnes uz nākotni
“Divas pasaules” – šī pusaudžiem un viņu vecākiem domātā izrāde noteikti ir jāredz, kaut gan tās konceptuālā ideja, lai cik oriģināla tā arī pirmajā mirklī šķistu, mūsdienu teātra mākslā kļūs aizvien izplatītāka.
Proti, pagātne tiek savienota ar tagadni – vai nu tie būtu reāli cilvēki, tas ir, daiļdarbu autori, vai viņu varoņi, un šo savietojumu diktē nevis režijas, bet pirmām kārtām dramaturģiskā koncepcija, precīzāk sakot, izrādes veidotāji paši savu tekstu piešķir kā varoņiem, tā arī oriģināldarbu autoriem. Piemēram, tā Jaunajā Rīgas teātrī ir tapusi jauna izrāde “Kordēlijas zeme”, kuras pamatā Šekspīra luga “Karalis Līrs”. Ar šādiem eksperimentiem bagāti arī Eiropas teātri gan Francijā, gan Anglijā, gan, piemēram, Beļģijā, kur pavisam nesen slavenajā Theatre de la place des Martyrs uzvests Bertolta Brehta “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati”, ko dramaturgs Matiass Simons pārveidojis par “Ja es būtu pats…” (Si j’ e’tais mam…). Šādi paņēmieni neviļus liek domāt, ka mūsdienu teātrim ļoti pietrūkst spēcīgas šodienīgas dramaturģijas – tās, kas spēj no tiesas dziļi ielūkoties dažādu paaudžu laikabiedru dvēselē, bet vispirms tās paaudzes, kas šķetina tagadnes problēmas, veidojot pamatu nākamībai.
Principiāls ir arī izrādes adresāts – jaunieši. Tādēļ svarīgi, ka viņiem tiek dota iespēja skatīt pagātni tagadnes acīm. Detalizētāk pievēršoties izrādei, gribas citēt pašu režisoru: “…šoreiz radās ideja – apvienot divus darbus un divus rakstniekus… Annas Brigaderes “Akmens sprostā” un Jāņa Jaunsudrabiņa “Zaļajā grāmatā” abiem jauniešiem (galvenajiem varoņiem, kas ir Annele un Jancis – M. S.) ir piecpadsmit gadu. Tāpēc radās pavisam vienkārša ideja – divas grāmatas, divi tēli, divi autori!”
Atbilstīgi izrādes autoru iecerei scenogrāfe Pamela Butāne (viņa arī kostīmu māksliniece) veidojusi skatuves noformējumu. Mūsu priekšā ir divi a’la muzeja stikla būri, pietiekami ietilpīgi, lai tur varētu brīvi novietot muzeja eksponātus, kuru lomās redzam Janas Ļisovas Anneli un Ulda Siliņa Janci. Iekšā un apkārt šiem būriem arī attīstās visa izrādes darbība. Neviļus gribas piebilst, ka arīdzan noformējums ir tipisks reveranss mūsu teātra mākslai, kur tik bieži uz skatuves vērojams šāds nonivelējums – esības gurdenais tukšums. Viss ir tik, cik nepieciešams, tāds izteikts minimālisms, bet nav nekā, kas ar kaut ko piesaistītu vai uzrunātu.
Taču aktieriem tas strādāt netraucē. Īpaši gribu izcelt Lāsmu Kugrēnu Annas, t.i., Annas Brigaderes lomā un Normundu Laizānu, kas spēlē Jāni, tātad Jāni Jaunsudrabiņu. Tēlotājiem jāatveido mūsu literatūras izcilie klasiķi, taču nevis tajā telpā un laikā, kurā viņi dzīvojuši, bet viņiem jākļūst par “atnācējiem” mūsdienu pasaulē – gan apģērbā, gan matu sasukā, gan savstarpējā saziņā. Citiem vārdiem, jāspēlē rakstnieki, kādus viņus iztēlojušies jaunie lasītāji, kas sēž tepat netālu – skatītāju rindās. Vienlaikus garīgi jāpārtop vecākos, proti, jābūt par māti un tēvu saviem bērniem – pašu radītajiem varoņiem.
Lāsma Kugrēna savā lomā ir apbrīnojami organiska. Viņa ir aktrise, kas Latvijas teātra mākslai dāvājusi daudzas lieliskas lomas, un arī šoreiz ir radījusi ļoti dzīvu un pārliecinošu tēlu. Es nesaku, ka tas patiesi ir Annas Brigaderes tēls, taču tā ir sieviete, kas izgājusi daudzus dzīves pārbaudījumu līkločus, vai nu tās būtu jūtas, daiļrade vai mātišķi rūpesti. Ļoti daudzpusīgu tēlu veido arī Normunds Laizāns. Es, protams, nevaru pateikt, cik lielā mērā viņa varonis atbilst rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa temperamentam. Taču mani tik tiešām aizrāva viņa atainotā tēla dziļums un pārdzīvojuma patiesums – vai nu attieksmē pret Annu, savu radošo ceļu, vai sevi pašu.
Nopietns jaunrades uzdevums jāveic arī Janai Ļisovai un Uldim Siliņam. Tādēļ, ka ilgu laiku mēs viņus redzam iepriekš minētajos stikla būros kā varoņus no grāmatām “Akmens sprostā” un “Zaļā grāmata”. Sākot no personāža apspēles, viņiem pamazām jātransformējas šodienas jaunajos cilvēkos. Iznākumā Annele un Jancis mūsu priekšā pārtop mūsdienu jaunatnes pārstāvjos. Tagad viņi aplūko muzeja krātuvi, kur nu jau stāv viņus nomainījušie Kugrēnas Anna un Laizāna Jānis. Dzirdam abu jauniešu komentārus par to, kas no uzrakstītā viņiem paticis, kas palicis nesaprasts un svešs. Galvenais iebildums, protams, ir vērsts pret veclaicīgo autoru bailēm atklāti, tātad godīgi runāt par seksuālajām attiecībām, jo kā gan ir iespējams bez šīs konkrētības atainot mīlestību.
Izrāde izvirpina smalku stīgu starp pagātni, tagadni un nākotni. Ja to izdodas sataustīt, tad redzi, ka mūsdienīgie Annele un Jancis ir tikpat maigi un dziļi, kā viņu prototipi grāmatā. Tikai komunikācijas valodas stils ir mainījies, bet īsteno jūtu skaistums nebūt nav mainījies.
Rakstīt atsauksmi