Retrīts no sevis nogurušajiem
Laikā, kad jautājums “Kur svinēsi Jauno gadu?” vai “Nu, ko pa svētkiem?” izskan arvien biežāk, uz Dailes teātra Lielās skatuves dzīvi sākusi britu dramaturga Maikla Vinna (Michael Wynne) piedāvātā versija par šādām svinībām četrdesmitgadnieku (ar plusu vai mīnusu) pulkā.
Būsim godīgi, reizēs, kad nav šiku plānu, ar kuriem palielīties, minētie jautājumi mēdz uzvilnīt nepilnvērtības izjūtu: nu kā tad tā – es neesmu nekur ielūgts, pats nerīkoju ballīti vai vismaz nedodos ceļojumā, lai no kārtējā gada atvadītos pagalam eksotiski? Kā atbildēt uz šo jautājumu, lai šķistu pietiekami veiksmīgs, izdevies, apskaužams? Gluži līdzīgi arī izrādes tēli pāris stundu virpina jautājumus par sasniegumiem, pašreprezentāciju un centieniem izskatīties pēc iespējas labāk citu acīs, turklāt varbūt ne tāpēc, lai labāk patiktu “tiem citiem”, bet lai caur publiskajiem meliem un paštēla konstrukciju uzliktu plāksteri rētām, kuras atstājušas gan personīgās ilūzijas, gan sabiedrības spiediens. Lai tiktu galā ar sevi.
Vinna luga “Klosteris” Dailes teātra versijā mainījusi nosaukumu, pārtopot par daudz sekulārāko “Retrītu”. Izrādes aprakstā darbības vidi mēģināts pārcelt uz “pamestu muižas ēku”, kas ir “skaisti atjaunota”. Tiem, kas ar izrādes oriģinālnosaukumu skatīšanās laikā nav pazīstami, scenogrāfiskais risinājums varētu šķist mulsinošs, jo pieci draugi (un divi negaidīti viesi) Jaunā gada sagaidīšanai satiekas askētiski ieturētā telpā ar senām baznīcām raksturīgām koka solu rindām katrā pusē, kas ierāmē centrālo spēles laukumu. Tomēr pēc runātā teksta vairāk šķiet, ka draugi ir atbraukuši uz kādu ekscentrisku viesu namu, tāpēc vietas radītās vairāku personāžu izbailes un tramīgums nenolasās un šķiet shematisks.
Neraugoties uz to, ka tikšanās vieta atbraucējus pārsteidz ar savu spokaino autentiskumu, tas visai labi tīk pasākuma iniciatorei – Kristīnes Nevarauskas Keitai (tā fiksēts programmiņā, taču izrādē varones vārds vienīgais no tēlu galerijas latviskots kā Kate), kura iecerējusi sākt gadu nevis ar vētrainu uzdzīvi, bet apcerīgu kontemplāciju bez mūzikas, apreibinošām vielām un lieka patosa. Mobilā tālruņa zona šai namā neiesniedzas, sveces žuburainos svečturos met dīvainas ēnas – viss ir kā radīts, lai senatnīgā nama noskaņā rāmi atskatītos uz pagājušo gadu un iedziļinātos sevī.
Sabraukusī kompānija ir visai raiba: aktieris, viņa sieva – veiksmīga producente, ceļojumu žurnālists un viņa vakar iepazītā līgava, gejs arhitekts, viņa internetā iepazītais randiņa partneris un Keita – rakstniece, kuru nesen pametis mīļotais un kurai cita starpā ir atsācies skolas laika romāns ar pieminēto precēto aktieri. Turklāt sabraukušie ir dzīves nogurdināti un meklē aizmiršanos, kas apcerīgas pārdomas nesola. Tas, ka Keitas iecerētais retrīts izgāzīsies, ir vairāk nekā skaidrs, tomēr galu galā zināmas atklāsmes tomēr rodas, kaut arī aiziets jau ir par tālu.
Izrāde risinās raiti un ir konstruēta labākajās 21. gadsimta well-made play tradīcijās, pakāpeniski iepazīstinot skatītājus ar tēliem, to raksturu, īsu vēsturi, līdz beidzot gaismā nāk fakti, ka neviens no svinētājiem nav tas, par ko izliekas. Prezentējuši sevi kā veiksmīgus un apskaužamus cilvēkus, visi pamazām zaudē savas veiksminieku maskas. Izrādās – kāds ir bijis par gļēvu, kādam trūcis iedvesmas, kādam radušies izkropļoti priekšstati par pasauli…
Notiekošo farsu visasāk izjūt un beigās arī neiztur Leldes Dreimanes Laura, par kuras seklumu pārējie ir visai atklāti smīkņājuši. Tieši Laura, kura ik pēc pārdesmit minūtēm mainījusi tērpus, plivinājusi skropstas un dūdojusi bērnišķīgā vokālā, apjūsmojot draugu bariņu, vakara gaitā ierauga gan attiecību liekulību, gan melus, kādos šķietamie veiksminieki pastāvīgi dzīvo. Uz falšā fona Lauras vienkāršotā pieeja dzīvei sāk šķist cienījamāka par inteliģentā sabiedrības krējuma maskarādi, jo viņa necenšas radīt par sevi īstenībai neatbilstošu iespaidu.
Pirmizrādes vakarā nepamet izjūta, ka aktieri priekšzīmīgi spēlē savus tēlus, tomēr paši līdz galam tiem vēl netic. Interesanti, ka tēlu galerija “izklausās redzēta” jau agrāk. Kristīnei Nevarauskai uz skatuves itin bieži tiek uzticēta nelaimīgas mīlestības izspēle, Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Rebeka) ir iemanījusies būt apburoša sterva, savukārt Leldei Dreimanei, šķiet, darba līgums noslēgts tikai par dekoratīvo sieviešu atveidi. Gints Andžāns (Daniels) stipri līdzinās izrādē “Tēbu zeme” tik iederīgajai režisora Dmitrija Petrenko kopijai, savukārt Lauris Subatnieks (Karls, otrajā sastāvā – Artūrs Skrastiņš) un Gints Grāvelis (Bens) vairāk ir viņi paši, kas nenoliedzami priecēs abu aktieru talanta cienītājus. Šai ziņā “Retrīta” režisora Gata Šmita izvēle izmantot jau iestrādātus aktieriskos tipāžus darbojas divējādi. No vienas puses, nolasīt tēlus ir vienkārši un uzmanību iespējams koncentrēt uz izrādes saturu. No otras puses, iztrūkst pārsteiguma elementa, kas ar laiku iemidzina uztveri. Visatbrīvotākais savā epizodiskajā lomā šķiet Niklāvs Kurpnieks (Ādams), atļaujot sev izspēlēties sliktā puiša tēlā, ko dzirdami novērtē arī skatītāji.
Lugas autors savu darbu ir nosaucis par “nopietno komēdiju”, un tādu to arī ir iestudējis režisors. Tie, kas komēdijas žanrā meklē stand-up stila joku virknējumu, būs vīlušies, savukārt tos, kam vārds “komēdija” liek kļūt tramīgiem, izrāde varētu patīkami pārsteigt.
Izrādes ietilpīgākais vizuālais tēls ir videomākslinieka Aleksandra Lobanova (Alexander Lobanov) radītais miglas pilnais mežs prospektā, no kura iznirst un atkal pazūd gan cilvēki, gan to bailes un slēptās domas. Apvienojumā ar Rūdolfa Bekiča scenogrāfiju, kas papildina, pietuvina un itin kā iedzīvina mežu, savienojot ilūziju ar realitāti, radusies izteiksmīga vide, kuru apdzīvot aktieriem. Digitāli askētiskais mežs un senlaicīgās mēbeles ar dzīvo uguni svečturos gan nav stilistiski vienoti elementi, tomēr nelielā disharmonija netraucē vizuālajam akordam.
Izbrīna kostīmu mākslinieces Natālijas Jansones izvēle galvenajai varonei Keitai piešķirt savādnieces tēlu, kas ģērbts bezformīgā, garā kleitā, pārāk lielā džemperī un vilnas zeķēs, pastāvīgi cīnoties ar milzīgām, uz degungala šļūkošām brillēm. Keita vairāk izskatās iztrūcināta no mājīga vakara savā dīvānā nekā kā persona, kas sen nesatiktiem draugiem noorganizējusi vakaru ārpus pilsētas. Arī vēlāk, kad visi ballētāji pārģērbjas atrastajos karnevāla kostīmos, Keitas vizuālās pārvērtības var apjaust vien ar prātu: viduslaiku kleita ar kažokādas vesti izskatās nevis sena, bet atbilstoša Keitas dīvainajam stilam.
Pārģērbšanās faktam ir ironiska nozīme: kamēr ārēji notiek pārtapšana un atsvešināšanās no sevis, tikmēr sociālās un emocionālās maskas pamazām atlobās, saplaisā un krīt, ļaujot saskatīt katra patieso seju. Ne vienmēr tās ir skaistākas par maskām. Tāpat, zūdot uzaudzētajai aizsardzībai, rodas ievainojumi. No rīta, Jaunā gada pirmajās stundās, viesības ir beigušās un draugi dodas uz mājām, ieraudzījuši sevi un arī cits citu no jauna.
Kopumā pati luga šķiet nedaudz par didaktisku. Dramaturgs ir centies, lai taptu skaidrs, kurš un ko ir darījis nepareizi un kas dzīvē ir jāmaina. Tomēr iestudējuma dinamika glābj no garlaicības, gana spilgti iekrāsojot tēlus, to savstarpējās attiecības. “Retrīts” no jauna pievērš uzmanību sasteigtajam laikmetam, kurā zaudējam saikni ar sevi. Pat ja izrādes iespaidā negribēsies uzreiz radikāli mainīt dzīvi, tad iespēja apsvērt, cik liela ir personiskā autentiskuma vērtība mūsdienās kopumā un katra paša dzīvē individuāli, būs noteikti.
Rakstīt atsauksmi