Dita Jonīte

Teātra kritiķe

Multikulturālais Daugavpils teātris

Īstas un iedomātas raganas, fronte lauku sētā un dzīve pie mierīgiem ūdeņiem. Četri 2023./2024. gada sezonas jauniestudējumi Daugavpils teātrī

Ja palaimējas, tad mūsu reģionu teātros šad un tad jauniestudējumus iespējams apmeklēt vienā piegājienā. Tā ir lieliska iespēja satvert aktuālo kopainu un reizē arī ieraudzīt viena teātra gana raibo piedāvājumu. Šosezon Daugavpils teātrī iespējams sastapt gan latviešu autores Regīnas Ezeras darba pārlikumu teātra formā, gan Šekspīra darba piemērošanu jauno aktieru studiju darbiem, gan kasei paredzētu satīrisku komēdiju – Vasīlija Sigareva “Krievu loto”, kas veikli pārvērsts par “LatLoto” jeb “SuperLoto”, gan sociālpolitiski neviennozīmīgo diskusiju Krievijas un Ukrainas kara kontekstā.

Jūs esat laimējusi 50 000 eiro!

Katram sevi cienošam teātrim pūrā regulāri jātur vairākas komēdijas. Ne tikai tāpēc, ka arī teātrim ir drusku jānopelna, bet arī tāpēc, ka komēdija ir nopietns žanrs, kurā aktieri var slīpēt savu meistarību. Tas nozīmē trenēt ātru reakciju, spēju komiskas situācijas pieņemt kā dramatiskas un reizē just publiku – reaģējot uz skatītāju un profesionāli vadot tā reakcijas. Un Daugavpils teātrī ir brīnišķīgi aktieri, kuriem ļoti labi sanāk “dzīvot” mazliet absurdās situācijās. Vasilija Sigareva lugā, kas Daugavpils teātrī Māra Korsieša režijā pārdēvēta par “Laimi uz naža asmens”, galvenā varone tiek ievietota “dramatiskā” situācijā – loterijā viņa laimē 50 000 eiro. Ar šo mirkli – “laimi” videokameras priekšā, turot rokās milzu plakātu ar laimesta summu, – sākas izrādes trilleris. Stāsta varoņi (laimētāja Gaļina, viņas vīrs un divi pāri ģimenes draugu) pamostas nākamajā rītā Gaļinas dzīvoklī, kurā laimests kārtīgi “aplaistīts”.

Mitekļa iekārtojums, ko veidojis mākslinieks Egils Viļumovs, liecina par vidusslāņa rocību – plašs dzīvoklis, kārtīgs eiroremonts, dārgas mēbeles, lieli logi, bagātīgi klāts dzīru galds… Tomēr laimests izrādās liels pārbaudījums, ar kura palīdzību iestudējuma veidotāji caur puķēm atgādina, ka nauda pati par sevi nes vien nesaticību un postu. Aktieri gan spēlē viegli, uzsverot cilvēku vājību komisko nokrāsu – priecē Žanna Lubgāne, kura kā īsta fūrija gatava nodot ikvienu bijušo draudzību, tikai iztēlojoties, kā viens no draugiem varētu būt pa kluso savācis viņas loterijas biļeti! Pat ne uz sekundi aktrises vaibstos nav manāma kāda pārākuma sajūta pār savu varoni, Lubgāne komisko situāciju izdzīvo kā dramatiskāko notikumu savā mūžā. Jauks savā apjukumā ir Viktora Janceviča Nikolajs, kurš vienlaikus ļauj savai sievai vadīt “izmeklēšanu”, bet pats arī jūtas kā situācijas ķīlnieks. Otra “drāmas karaliene” ir Irinas Kešiševas Svetlana, kura ir cieņpilna pretiniece vārdu un spēka kaujās ar Lubgānes Gaļinu. Arī Mihaila Samodahova Anatolijs ir savas kareivīgās sievas ieročnesējs, tieši tikpat jauki apjucis kā Janceviča Nikolajs. Vien rezonieru lomas šoreiz atvēlētas abiem jaunajiem cilvēkiem – Milenai Savkinai (Olga) un Aleksandram Komarovam (Renāts).

Iestudējumu skatījos pirmizrādes dienā, un tāpēc gribas domāt, ka tas vēl iespēlēsies un iegūs lielāku vieglumu, lai gausākajos momentos nebūtu laika šķetināt neloģiskās darbības un gājienus. Brīžiem rodas sajūta, ka dažas personas uz skatuves parādās tikai tāpēc, ka tajā vietā lugā ir jārunā teksta fragments.

Neklasiskā Šekspīra traģēdija

Lugas “Makbets” versija veidota no fragmentiem, kas iestudēti teātra studiju ietvaros. Kopā ar aktieru skatuves runas pedagogu Polu Gudvinu (Paul Gooddwin) Šekspīra teksti oriģinālvalodā vairāk skan kā melodijas vai kā skaņu partitūra, kas nozīmē, ka sižetam un varoņu attiecībām īsti izsekot var vien paši angļi vai šekspirologi. Tomēr iestudējums veidots ar inscenējuma ambīciju, un skatuves kamerformāts (skatītāji sēž uz skatuves) šķiet pat nedaudz par šauru – ir liels ansamblis, daudz dūmu, apjomīga gaismu horeogrāfija, teksta videoprojekcijas un radiomikrofoni. Darbība organizēta dinamiski, ainas enerģiski seko cita citai, spriedze te kāpinās, te ieslīgst mistikas cauraustā gaisotnē. Šāds Šekspīra lasījums noteikti ir daudzkārt interesantāks gan pašiem māksliniekiem, gan auditorijai, par ko liecina skatītāju pieprasījums. Pat ja angļu valodā dzirdams izteikts akcents un kustībās jūtama nedrošība, salīdzinot ar mēģinājumiem imitēt (marķēt) autentisku Šekspīra laikmetu, māksliniekiem šāda versija vienlaikus ir arī laikmetīgā teātra veidošanas pieredze. Skaidrs, ka viss ir tikai treniņa jautājums. Lielākā daļa no šīs izrādes ansambļa ir ar pavisam mazu pieredzi teātrī, taču ir ļoti svarīgi, ka teātris domā par savu atjaunotni. Jauki arī, ka gandrīz katram no aktieriem ir savs, gandrīz “solo” iznāciens, bet šoreiz nevienu īpaši neizcelšu, jo visi ir centīgi un savu lomu šajā notikumā ļoti labi apzinās.

Man gan šajā iestudējumā bija par daudz dekoratīva seksīguma – latekss, ādas, puskaili ķermeņi, šņācošas sejas, spīguļi grimā un fliteri apģērbā, seksuāli pavedinošas kustības, smailpapēžu kurpes raganām, noslēpumaina puskrēsla… Gan jau arī tāds var būt varas “galms”. Izrāde skan divās valodās: aktieri, kas spēlē lomas, runā angļu valodā, atsevišķus fragmentus tulko divi statisti un stāstnieki. Bet telpā ir vēl trešā valoda, jo atsevišķu epizožu tulkojums latviski redzams titros virs spēles laukuma. Tomēr iestudējums atmiņā vairāk paliek kā skaņas un kustību izrāde, kurā ieraugāms īpatnējs Šekspīra lugas tuvlasījums, kas kopā ar reivu atgādinošu atmosfēru ķermenim liek visu laiku kustēties līdzi mūzikas ritmam. Tas rada ilūziju par ceļu un virzību, ko veicam kopā ar izrādes ansambli. Jautājums tikai – kurp mēs virzāmies šajā iznīcības pasaulē?

Viltus pamiers

Pirms sākas izrāde “Pamiers”, Alekseja Kuraļeha lugas iestudējums Māra Korsieša režijā, skatītāju priekšā iznāk aktieri un nolasa Tarasa Ševčenko dzejoli “Novēlējums” (ukraiņu valodā – Заповіт).  Tiek arī pateikts – kura diena pēc skaita šī ir Lielajā karā (tā paši ukraiņi sauc karu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma). Kuraļeha lugas notikumi risinās pirms astoņiem gadiem, kad droši vien ļoti mazam skaitam cilvēku Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā šķita patiešām reāls. Nu jau divus gadus esam spiesti ik pa laikam dzirdēt ukraiņu pieredzes stāstus, kā patiesībā karš sākās jau toreiz. Kādu no šī kara sākumposma epizodēm lugā aprakstījis tobrīd Doņeckā dzīvojošais dramaturgs: kādā lauku sētā, kas cietusi abu pušu apšaudēs, iesūtīti karavīri ar uzdevumu salabot māju. Te arvien dzīvo Marija, kura nav spējusi aizbraukt no savām mājām. Tagad, 2024. gada pavasarī, mēs arī zinām, ka savas mājas Ukrainā ir pametuši miljoniem cilvēku, izklīstot pa pasauli. Tomēr liela daļa arvien cer atgriezties Ukrainā. Par šo jādomā visu izrādes laiku – kā tas ir, kad karš uzspridzina ne tikai tavas mājas, bet arī tavu ierasto pasaules kārtību. Tomēr dzīve turpinās un sievietes turpina dzemdēt. Arī Marija ir bērna gaidībās.

Vandas Gibovskas sieviete lugas kontekstā ir arī simbolisks tēls, kas varētu mierināt konfliktus un parādīt dzīves jēgu cilvēces turpināšanā, bet mierā. Tā es arī skaidroju lugas nosaukumu – uz brīdi šajā sētā ir iespējams pat miers šo reālo, lai arī šķietami nesamierināmo, cilvēku starpā. Režisors Māris Korsiets skatītājiem atklāj varoņu cilvēciskos stāstus, kuros aktieri Marģera Eglinska, Vadima Bogdanova, Viktora Janceviča un Vadima Blakunova atveidotie tēli atklājas kā normāli cilvēki. Esmu droša, ka tieši Daugavpilī šādu “pretējās nometnēs” esošu ļaužu ir gana daudz, un, ja izdotos noskaidrot, kādas ir abu pušu proporcijas, mums atklātos biedējoši fakti. Tikmēr reālajā dzīvē cilvēki staigā pa vienām un tām pašām ielām, sēž vienos un tajos pašos birojos, kopā mācās un izklaidējas. Jā, protams, pakausī es jūtu arī visus tos ārprātīgos stāstus par krievu armijas brutālo uzvedību, izvarojot bērnus un sievietes, spīdzinot civilos un karavīrus, laupot un slaktējot. Un vai tiešām vienīgais veids, kā izbeigt karus, ir sievietēm pārstāt dzemdēt, kamēr vīrieši cits citu būs apkāvuši, līdz uz planētas nepaliks nevienas dzīvas dvēseles? Pat ja kāds vēl būs palicis dzīvs, vai maz būs jēga eksistencei bezcerīgi piedrazotajā pasaulē? Arī par to jādomā izrādē, pat ja šī māja ir vien dekorācija un tās lāpīšana ir visnotaļ simboliska rosīšanās ap to. Atvāžamais nazītis un tušonkas burciņas gan ir īstas, bet spridzekļi, kas laikam jau arī šo pamiera māju lugas finālā uzrauj gaisā, par laimi, arī ir tikai pirotehniskais efekts.

Šajā sētā nosacīti valda pamiers, kāds tas, protams, nav pieļaujams Lielā kara iznākumā. Lielajā karā ienāk arvien vairāk ieroču, arvien nežēlīgākas taktikas, kamēr lugas situācijā lauku sētā abas puses ieradušās bez ieročiem. Tā vismaz liek domāt prologa teksti. Taču karš ir daudz bīstamāka spēle – sākumā šķiet, ka visu redzi un visu saproti, bet beigās izrādās, ka esi noticējis slēptam varmākam. Iznākot no izrādes (kas notiek uz Lielās zāles skatuves, tur sēžot arī skatītajiem), teātra foajē redzu ziedojumu kastīti Ukrainas bēgļu atbalstam. Baigā realitāte nebeidzas un nebeidzas.

Nemiers pie ūdeņiem

Kopš rudens Daugavpils teātra repertuārā skatāms Regīnas Ezeras darba “Pie klusiem ūdeņiem” pārlikums kamerteātra valodā, kura dramaturģisko materiālu veidojusi Agnese Rutkēviča. Tieši tāpat kā grāmata, arī izrāde veidota kā dažādu sieviešu pieredzes stāsti, vienu un to pašu notikumu atklājot no dažādiem skatpunktiem. Katrai no varonēm atvēlēta kāda cita telpa teātrī, un skatītāji, pirms izrādes sadalīti vairākās grupās, ceļo no vienas notikuma vietas uz nākamo. Tā katrai no skatīju grupām ir atšķirīga stāstu secība, bet visi kopā finālā satiekas uz krēslainās tukšās skatuves, iztēlojoties ezerkrastu, kurā risinājusies daļa no saviešu stāstos dzirdētajiem notikumiem.

Režisorei Lienai Šmukstei izdevies panākt dažādu teātra aktrišu dzīvus un siltus tuvplānus. Katra no māksliniecēm radījusi ticamu, mūsdienīgu sievietes tēlu, un katrā no tām ir kaut kas tāds, ar ko ikviena skatītāja spētu identificēties. Man trāpījās tāda stāstu secība, kurai kamertoni iedeva Kristīnes Veinšteinas aktīvā un pozitīvā kurpju veikala bodniece Mirdza. Lai gan spēles vieta otrā stāva foajē iekārtota zem milzīgiem istabas augiem, starp pufiem un dekoratīvām kurpju kastēm, silda aktrises dzirksteļojošā vienkāršība, tēla atklātība un neviltotās emocijas.

Nākamajā spēles vietā, foajē pie Lielās zāles, iepazīstama nedaudz kautrīgā Ineses Ivulānes-Mežales atveidotā ķīmiskās tīrītavas darbiniece Bella. Mierīgi un draudzīgi viņa stāsta savu vērojumu itin kā no malas. Te līdzjūtību raisa nerealizētās jeb pa īstam nenotikušās dzīves stāsts, kuru pati stāstītāja nemaz tik ļoti nepārdzīvo. Arī tā ir māksla – ar pateicību pieņemt visu to, ko tomēr esi saņēmis un piedzīvojis. Ar katru nākamo stāstu saproti, ka centrā ir nevis intriga, ar ko šis viss beigsies, bet tieši prožektors, kas izgaismo aktrišu un tēlu dažādās personības.

Agneses Laicānes Zitai piemīt enerģisks temperaments un rakstura mērķtiecība. Interesanti vērot viņas darbošanos un pašapziņu, tēlojot pagātnes notikumus. Šī varone spēj uz lietām paraudzīties kritiski un pašapzinīgi – tā teikt, ja nav kazai piena, tad nav. Pie reizes skatītājs var izpētīt teātra mākslinieka darbnīcu, kur notiek šī sižeta izspēle. Ivetas lomu tagad spēlē pati režisore Liena Šmukste – sākotnējā Ivetas lomas atveidotāja Maija Korkliša visu skatās no mākoņu maliņas. Lai gan visi stāsti riņķo ap Ivetu un izrādi veidojusi Liena, arī šī sieviete atklājas kā cilvēks, kas mierīgi var būt viens no mums.

Izrāde piedāvā iespēju dzirdēt labu un skaistu latviešu valodu, brīžiem arī ar jauko latgaliešu akcentu. Un vēl lieliskāk, ka teātris ik pa laikam aktrisēm piedāvā šādu kamerizrādes tuvplāna pieredzi, kurā skatītājiem labāk iepazīt teātra ansambļa māksliniekus, bet aktrisēm dod profesionālu izaicinājumu.

Četras rakstā aplūkotās izrādes nav visi šīs sezonas jaunumi Daugavpils teātrī. Maijā gaidāma kustību izrāde, un sezonas laikā repertuāru papildinājuši vairāki monoizrāžu vakari, kuros dzirdami Antona Čehova stāsti (arī šis bijis viens no uzdevumiem Daugavpils teātra aktieru kursa studijās). Vien dažas izrādes paspēja piedzīvot iestudējums “Sniega gūstā”, kura mūžs aprāvās līdz ar Ivara Lūša pāragro nāvi. Žēl, ka teātris zaudējis sev uzticamo mākslinieku. Tikpat skumja bija ziņa par Maija Korklišas aiziešanu mūžībā.