Morālo pārliecību džungļi
Kritiķu īsviedokļi par LKA 4. kursa aktieru diplomdarbu “Degošie” Matīsa Kažas režijā
Ar didaktiku pret kompromisiem
Henrieta Verhoustinska: Kino režisora un producenta Matīsa Kažas otrais darbs teātrī – multimediāla izrāde “Degošie”, kas tapusi kā Latvijas Kultūras akadēmijas 4. kursa aktieru diplomdarbs Tabakas fabrikā, – tupina acīmredzot Kažam svarīgu tēmu par morālētiskām dilemmām, ar kurām saskarties jauniem cilvēkiem. Divi jauni arhitekti, divas pieejas šai mākslai – bezkompromisu godīgums kopā ar bezierunu pašrealizāciju un kompromiss ar pasūtītāju un investoru, kā arī publikas gaumi. Un šī uzskatu sadursme norisinās uz TV šova fona, kurā abiem jaunajiem arhitektiem jāsacenšas.
Elzas Martas Ružas dramatizētā izrāde raiti un dinamiski notiek vairākās dimensijās – uz būvstalažām, šova prožektora starā un ļoti daudz – videoekrānos (labs scenogrāfes Kristinas Rezvihas darbs). Šoreiz video nav vienkārši video dēļ – divdimensionālo attēlu ievieš šova gaita un sociālos medijus projicējoši ekrāni (videomākslinieki Aleksandrs Grebņevs un Kristina Rezviha). Ir ļoti interesanti vērot Aleksandra Briča darbu pret sevi un arhitektūru godīgā Hovarda Rorka lomā – aktiera darbs ir lakonisks un iekšupvērsts. Arī Ričards Murāns otra, uz kompromisiem karjeru būvējošā arhitekta Pītera Kītinga lomā aizved savu varoni līdz pakāpeniskai degradācijai. Līdzās jaunajiem aktieriem intriģējošus aktierdarbus izvērtuši Egons Dombrovskis šova vadītāja un arhitekta Gaja Frankona un Gerds Lapoška mākslas eksperta, sociālo mediju karaļa Elsvorta Tūhija lomās.
Tomēr pilnībā pieslēgties izrādei vismaz man traucē pārlieku didaktiskais naratīvs. Neesmu lasījusi Ainas Rendas romānu, bet sižets ir gaužām pamācošs un plakans. Piemēram, ja Dārta Cīrule femme fatale – influenceres lomā piešķir sava varonei arī personiskas, sāpīgas krāsas, tad Olafa Putrāļa “Īlons Masks” jeb Geils Vainands ir gaužām šablonisks personāžs, kam tikai izrādes beigās paveras mazs ievainotas cilvēcības vaibsts. Neatstāj sajūta, ka izrādes pamatā esošo morālētisko dilemmu var risināt arī dziļāk, konceptuāli sarežģītāk, ne lozungu līmenī.
Degt filozofisku jautājumu krustugunīs
Signija Joce: “Degošie” deg ne tikai savu ambīciju karstumā, bet arī lielu, filozofisku jautājumu krustugunīs. Matīss Kaža savā – nu jau var teikt – pazīstamajā, kino valodai radnieciskajā stilā atgriežas pie “Spēlmaņu naktī” apbalvotajā izrādē “Maigā vara” izmantotajiem inscenēšanas paņēmieniem. Video ekrānu izmantošana, lai gan jau tik populāra mūsdienu teātra vidē, ka šķiet gandrīz apnicīga, Kažas rokrakstā tomēr piedāvā kaut ko jaunu.
Izrāde ir Ainas Rendas romāna “Avots” adaptācija, kuru pārrakstījusi Elza Marta Ruža, daļēji pārceļot darbību uz realitātes šovu. Izvēlētais materiāls ir izaicinājums. Skatītājam, kam nav pazīstams oriģināldarbs, izrāde var šķist kā labirints – ekstremālu ideoloģiju un morālo pārliecību džungļi. Vēstījums “paliec uzticīgs pats sev” ir skaidrs, un tas ir ļoti vērtīgs atgādinājums, bet tā tiešums un galējība atstāj utopijas sajūtu.
Aktierdarbos, ņemot vērā, ka tā ir Latvijas Kultūras akadēmijas ceturtā kursa diplomdarba izrāde, atklājas aktieri – īpaši Ričards Murāns, Dārta Cīrule, Olafs Putrālis, Santa Breikšs –, kuri ir gatavi ar savu enerģiju piepildīt skatuves; viņi ir spēcīgi, dzīvīgi, spoži. Aleksandra Briča Hovards Rorks un Dārtas Cīrules Dominika Frankona ir savdabīga kombinācija – abiem tēliem, šķiet, svešas sentimentālas jūtas. Auksti, egoistiski, precīzi; oriģinālajā tekstā gan Dominika Frankona iemieso Rendas ideālo sievieti, bet šeit viņa ir influencere, kas liek Hovardam šķist tādam kā apmaldījušamies, kaut kādā ziņā naivam.
Kristinas Rezvihas veidotā celtniecības stalažu scenogrāfija pakļaujas darba mainīgajām lokācijām. Šīs vienkāršās metāla konstrukcijas, kas sākumā šķiet neuzkrītošas, kļūst par telpām, kuras parādās un brūk, tādējādi veidojot nemitīgi mainīgu pasauli, kas sakņojas arhitektūras pamatu pamatos – būvlaukumā. Un kopā ar Aleksandru Grebņevu radītie video risinājumi – izsmalcināti un atjautīgi – papildina šo dinamiku. Tā ir scenogrāfija, kas nav tikai telpa, bet organisms, kas reaģē uz notikumiem un attiecību risināšanos.
“Degošie” aicina mūs nostāties uguns priekšā, just tās karstumu un uzdot sev jautājumu – kā vārdā mēs degam? Un, kad šī uguns būs izdzisusi, kas paliks pāri?
Rakstīt atsauksmi