Mamma un detektīvi
Recenzija par Daugavpils teātra izrādi “Sarkanās mājas noslēpumi” Lienas Šmukstes režijā
Ziņkāre, bērni un pēdu dzīšana, šķiet, lieliski sader kopā, un varbūt tāpēc teātru afišās jaunākā vecuma auditorijai regulāri parādās detektīvi. Žanram atbilst arī publikas atsaucību guvušais Ances Muižnieces “Sivēnam pa pēdām” iestudējums par trīs izmeklētājiem Latvijas Leļļu teātrī, kas “Spēlmaņu nakts” bērnu un pusaudžu žūrijas vērtējumā un arī daudzu pieaugušo skatījumā ir labākais 2023./2024. gada sezonas iestudējums jaunāko klašu skolēniem. Tam līdzās repertuārā atgriežas izrāde pēc Ēriha Kestnera darba “Emīls un Berlīnes zēni”, ko pirms desmit gadiem iestudēja režisors Ģirts Šolis.
Oriģinālliteratūrā acīmredzami pēdējos gados aug bērnu detektīvu īpatsvars. Andras Manfeldes raibās iedomas [1] “Sarkanās mājas noslēpums” ir tikai viens no paraugiem, kā labu literāro stāstu pārcelt uz skatuves. Lienes Šmukstes režija un jo īpaši viņas apsveicamā sadarbība ar dramatizējuma autori Rūtu Dišleri uz Daugavpils teātra skatuves uzbur dinamisku izrādi ar nelielu pamācības devu, troksni, izbīli un labām beigām. Nevar nepievienoties teātra mājaslapā pārpublicētajam komentāram, ko apskatniece Aija Bremšmite sniedz grāmatai un kas raksturo arī izrādi: ““Vai mamma mājās?” ir humora pilns un godīgs vēstījums, ko gribas saukt par mīlestības vēstuli visām mammām – tām reālajām, īstajām un nedaudz no visa sagurušajām.” [2]
Tēma “kāda ir mana mamma” sabalsojas ar režisora Valtera Sīļa iestudējumu “Par mammām” Latvijas Nacionālajā teātrī (2008). Tajā aktrises Zane Jančevska un Daiga Gaismiņa aicināja mazajā Aktieru zālē sanākušos bērnus kopā iejusties dzimšanas dienas ballītē. Intensīvāka par redzamo bija aktrišu iztēlotā pasaule. Priekšmeti (tortes, sveces, zīmējumi u.c.) kalpoja kā atspēriens fantāzijai, sajūtām, atmiņām, un tur dzīvoja vienkāršas atbildes par būtisko – vai arī mamma bija reiz maza? Kāda viņa bija un kāda ir?
Izzinoša rotaļa
Tēmas humānais saturs atsver tās dažas nepilnības formā, kas “Sarkanās mājas noslēpuma” iestudējumā rodas, manuprāt, ejot soli solī Manfeldes sacerētā stāsta pēdās, jo izrāde no oriģināldarba patapina kā izteiksmīgās, tā arī ne līdz galam atrisinātās lietas. Gan spilgti tipāži un dzīves ritms, gan notikumu atpazīstamība un sarunvalodas tieša intonācija ir izteiksmīgākie elementi, kas skatītājus ved caur visām peripetijām, ar ko sastopas varoņi.
Tā ir ģimene, tētis, vecaistēvs, divas māsas, kas kādu dienu piepeši pamana, ka viņu ģimenes galva – mamma – ir pazudusi. Pirmā attopas mazā Aurēlija un kā 21. gadsimta tipiski patstāvīgais bērns aktīvi ķeras pie meklēšanas. Grāmatā un izrādē kopumā var just Astridas Lindgrēnes bērnu literatūras ietekmi ar tai raksturīgo dzīvessparu un prieku, un aktrises Kristīnes Veinšteinas tēlojumā mazās Aurēlijas raksturā pamanāmi aizrautīgās Pepijas Garzeķes vaibsti. Azarta netrūkst arī Marģera Eglinska spēlē – viņa atveidotais vectēvs nebeidz pārsteigt ar izgudrojumiem, īpaša ir opja parādīšanās uz velosipēda ar ieģipsētu kāju. Savukārt japāņu anime kultūras pielūdzēju māsu Annī, ko aktrise Inese Ivulāne-Mežale spēlē kā izaicinošu pusaudzi, vairāk sajūsmina Izmeklētājs – Robots (lomu plastiski precīzi ieskicē Jūlija Ļaha) ar japāņu valodas akcentu.
Agnese Laicāne pazudušās mājas saimnieces lomā parādās tikai izrādes otrajā pusē, lai kopā ar partneriem izspēlētu vairākas atmiņu ainas un nodejotu un nodziedātu aizrautīgu fināla melodiju, kas ilgi paliek atmiņā. Viss izrādes ansamblis precīzi izpilda vairākās muzikālo kustību priekšnesumus, kas tomēr nesatur tēlu individuālus raksturojumus.
Arī vizuālais koptēls, šķiet, atceļojis no grāmatas vāka ar sarkano māju centrā un iemieso bērna zīmējumu palielinātā veidā. Scenogrāfs Raimonds Vindulis novieto palielu dīvānu skatuves labajā pusē un pa pusei izkrāmētu kastu kaudzi kreisajā pusē, mērķtiecīgi raksturojot ģimenei īpaši grūto pārvākšanās situāciju, kad viss darbu smagums uzvēlies uz mammas pleciem. Videomākslinieces Elizabetes Vindules radošais pienesums ar kustīgu līniju animāciju fonā imitē zīmējumu tapšanu, kopumā izceļot norišu dinamiku.
Kopumā darbības ātrais temps attaisnojas, taču brīžiem pazūd emocionāli tuvplāni. Tad košie un ārēji skaļie tipāži ar raksturīgām, bet ne raksturu atveidojošām darbībām rada notiekošā aptuvenības iespaidu.
Ķimene – ģimene
Saprotami, ka Manfeldes teksta sulīgā krāsainība un atskaņas (ķimene – ģimene, vainīgā, tomēr laimīgā balss, u.c.) un poētiskās nozīmes, piemēram, par mammu, kura, skraidot pa istabām, “iznēsā siltumu” un kuras sarkanais halāts, gluži kā mugurā uzvilkts dīvāns, izstaro mājīgumu, nav attēlojams uz skatuves. To savā ziņā kompensē Mikus Frišfelda sacerētās valdzinošās dziesmas, kas ar pielipīgu un uz atkārtojumu aicinošu ritmu papildina sižeta līniju. Trāpīgu melodiju ziņā jāatzīmē veiksmīgā līdzšinējā režisores Lienas Šmukstes sadarbība ar Frišfeldu, īpaši mazuļu izrādē “Figūras”, kas kā “mācībstunda pasaules ģeometrijā kustina pašu mazāko skatītāju iztēli ar dažāda izmēra kartona figūrām, piešķirot tām aizvien jaunas lomas.” [3]
“Sarkanajā mājas noslēpumu” košajā un rotaļīgi vieglajā krāmēšanās darbībā brīžiem pazūd vadmotīvs par neaizstājamo un nenovērtēto mammu. Ja, lasot literāro darbu, apstādināt spraigo notikumu plūsmu un novērtēt mammas pazušanas jēgu ir iespējams, tad teātrī šādas iespējas nav. Daži noslēpumi paliek neziņā, un atbildes jāsacer pašiem – kas saista opi ar vasabi, kā garšo reņģu konfektes, kāpēc kaķiem Mullim un Šorkam ir lieliskas kaķa maskas, bet nav astes, kāpēc trokšņu ieskautais tētis, strādājot pie datora, neliek austiņas, un, jā, vai izmeklētājs ir iedomāts vai tomēr reāls tēls. Par to atbildi nesniedz arī grāmata. Jo, iespējams, tā ir pati pārgurusī mamma, kura vēlas pārmācīt savu ģimeni un gluži kā blaumaniskā Mazbērzu saimniece piģermiģeriskā veidā pārģērbjas? Galu galā – daži neatrisināti izrādes momenti ir sīkums, ja tēma ir tik nozīmīga. Mammas nevar aizstāt ne roboti mājkalpotāji, ne ekrāni un pat ne teātris.
Rakstīt atsauksmi