Guna Zeltiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Par mūsu katra galveno “zvaigzni”

Recenzija par Liepājas teātra izrādi “Visi mani dēli” Ineses Mičules režijā

Režisore Inese Mičule Liepājas teātrī iestudējusi amerikāņu 20. gadsimta klasiķa Artura Millera lugu “Visi mani dēli”. Precīzais režisoriskais uzstādījums un aktieru ansambļa saskaņotā spēle izvērš to mūsdienīgā, kaismīgi skarbā diskusijā par indivīda ētiskajām izvēlēm un atbildību, par veiksmes stāstu slēptajām pusēm un nodrošinātas dzīves cenu.

Luga kā individuālās un kolektīvās apziņas pētījums

Luga “Visi mani dēli” ir pirmais Millera-dramaturga panākums: pirmuzvedumā Brodvejā Elijas Kazana (Elia Kazan) režijā (1947) tā tika spēlēta 328 reizes, savācot arī cienījamu balvu buķeti. Arturu Milleru nekad nav interesējušas sīkas tēmas vai intrigas, bet globālie jautājumi: kā lielā pasaule ar savām kataklizmām ienāk katra atsevišķa cilvēka dzīvē un kā šim indivīdam savu mazo pasaulīti samērot un integrēt sociumā, kā nodzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Arī luga “Visi mani dēli”, kur centrā ir vienas amerikāņu ģimenes drāma un traģēdija, atklāj un konfrontē dažādas dzīves uztveres un rīcības modeļus, radot veselas sabiedrības portretu. Rakstnieks ir ass un kritisks gan pret tiem, kas sevi uztver kā amerikāņu sapņa īstenotājus –  kā rūpnieks Džo Kellers –, gan pret tiem, kas viņus atbalsta, skaidri apzinoties šī veiksmes stāsta tumšās puses – kā Džo sieva Keita –, gan pret visiem citiem, kas ļauj tam notikt.

Tieši šīs savas kritiskās attieksmes un kreiso uzskatu dēļ Arturs Millers 1950. gadā tika izsaukts uz Pretamerikāniskās darbības izmeklēšanas komiteju, kur ne saukta, ne aicināta, riskēdama ar savu karjeru, viņu pavadīja toreizējā sieva Merilina Monro, vēlēdamās atbalstīt vīru. Bet skarbais, uz patiesiem Otrā pasaules kara un pēckara laika notikumiem balstītais stāsts turpināja savu dzīvi, piedzīvojot gan divas filmas versijas (1948. un 1987. gadā), gan daudzkārtējus teātra iestudējumus visā pasaulē ar ievērojamu aktieru piedalīšanos. Piemēram, 2010. gada uzvedumā Londonā Džo Kelleru spēlēja Deivids Sušē (David Suchet), savukārt 2019. gada iestudējumā Old Vic teātrī Keitu Kelleri – oskarotā Sallija Fīldsa (Sally Field), bet uzvedumā Brodvejā tajā pašā gadā –  Anete Beninga (Annete Bening).

Latvijā Millera lugu ar nosaukumu “Džo Kellers un viņa dēli” iestudējis Eduards Smiļģis Dailes teātrī 1948. gadā ar Arnoldu Stubavu Džo lomā, Liliju Žvīguli kā Keitu, Kārli Valdmani kā Krisu un Arturu Dimiteru kā Džordžu. Atbilstoši tālaika ideoloģiskajām nostādnēm, uzvedums īstenoja “asu, mērķtiecīgu kapitālistiskās sabiedrības melīguma un noziedzības izsekojumu.” [1] Šodien luga, ko veiksmīgi iztulkojusi pati režisore, ar tās izstrādātajiem, spraigajiem dialogiem, jaudīgajiem raksturiem un intrigu, kā arī nozīmīgo ētisko problemātiku ir īsts atradums Liepājas teātrim.

Vējiem un vētrām atvērta māja

Gan Liepājas teātra izrādes plakāts, kur redzam vientuļu cilvēku jūras krastā zem priedes, gan mākslinieces Agneses Kauperes uz teātra skatuves iekārtotā spēles telpa nerada priekšstatu par omulīgu ģimenes ligzdiņu, bet brīvu, askētisku  telpu, kas atvērta visiem ārpasaules iespaidiem. Kaimiņi te nāk un iet, brīvi skraida kaimiņu zēns. Un ārpasaule sāk raidīt pirmos draudīgos signālus: naktī Kelleru dārzā vētra nolauzusi karā pazudušā dēla Lerija piemiņai stādīto koku (ko mēs gan neredzam). Toties redzam pašpietiekamo un ar dzīvi apmierināto Ģirta Krūmiņa Džo Kelleru, kurš bauda brīvdienas atelpu un prāto par lielāku sava biznesa pilnvaru nodošanu otram dēlam – Krisam.

Laisko svētdienas rīta mieru tumšās putās sakuļ Madaras Kalnas atveidotās Lerija bijušās līgavas ierašanās un Mārtiņa Kalitas Krisa lēmums viņu precēt, kas izraisa gandrīz panikas un protesta lēkmi Ineses Kučinskas Keitas skatuviskajā esībā. Aktrise meistarīgi, ar slāpētu iekšēju enerģiju atklāj mīlošas mātes ciešanas un nespēju samierināties ar Lerija zaudējumu. Keita ir neviennozīmīgs raksturs; amerikāņu Drāmas apvienības publicētajā lugas analizē viņa raksturota kā “emocionāla vētra lugas centrā – kaut kas vidējs starp Antigoni un Mēdeju,  ar nelielu akcentu no lēdijas Makbetas”. [2] Inese Kučinska šo neviennozīmīgumu atklāj visā pilnībā.

Īsta vētra sākas, kad galvenos varoņus gluži ibseniskā garā sāk vajāt pagātnes rēgi, kad atklājas Džo traģiskā vaina divdesmit viena pilota bojāejā kara laikā viņa nosūtīto bojāto lidaparātu detaļu dēļ un tas, ka Džo visu atbildību par šo nodarījumu uzkrāvis savam biznesa partnerim. Rolanda Beķera nervozais, pārjūtīgais un iekšēji sagrautais Džordžs, kuru satriekusi tēva acīmredzamā fiziskā un garīgā sabrukšana cietumā Džo nodevības dēļ, ir smalks aktierdarbs un vēl viens akmens Kellera-seniora vainas dārziņā. Bet Ģirta Krūmiņa Džo, piedāvājot palīdzību gan Džordžam, gan viņa tēvam – cilvēkiem, kuru dzīves viņš faktiski ir izpostījis un sagrāvis, laikam taču jūtas kā īstens labdaris?

Jo apkārtējiem, šķiet, nemaz tik ļoti nerūp sociālais taisnīgums. Signes Dancītes pragmatiskā kaimiņiene Sjū atklāj, ka tuvākajā apkaimē visi ir pārliecināti par Džo vainu, taču, tā kā viņam ir izdevies izsprukt nesodītam, pamazām atjaunojuši agrākās attiecības. Arī  Everitas Pjatas-Gertneres “gaišzilā varone” Lidija, kurai atļauts uz brīdi iekāpt smeldzīgās pagātnes atmiņās, ir apradusi ar savu ikdienu, kura varēja būt pavisam citāda, un šķiet, ir vislabākajās attiecībās ar Kelleriem. Tāpat kā viņas lādzīgais, savā astroloģijas pasaulītē iegrimušais vīrs Armanda Kaušeļa atveidā. Arī Madaras Kalnas Enija, pat uzzinot par Džo vainu viņas tēva liktenī, nedomā atkāpties no sava nodoma apprecēt Krisu. Aktrise pārliecinoši rada priekšstatu par mūsdienīgu, lietišķu meiteni, kura mēģina nodrošināt savu nākotni, īpaši nelauzot galvu par ētiskām un morālām problēmām. Bet nojaušams, ka Ineses Kučinskas šarmantajai un gādīgajai namamātei Keitai, lai saglabātu savu mierīgo, komfortablo dzīvi, visdrīzāk nācies pārkāpt ne vien elementāram godīgumam, bet arī iziet cauri īstai iekšējai ellei. Tēlu un vides raksturojumā precīzs ir Agneses Kauperes kā kostīmu māklsinieces visās detaļās izstrādātais veikums.

Sargājošo ilūziju noraušana

Dramatiskā spriedze uzvedumā pakāpeniski aug, brīžam sasniedzot psiholoģiska trillera līmeni. Atmosfērisku tēlainību neitrālajai telpai piešķir video mākslinieka Dainara Albuža videoprojekcijas un gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa gaismu spēles izrādes otrās daļas sākumā, kas uzbur koka mizas faktūru un vēlāk arī mūsdienu teātra maga Roberta Vilsona iecienīto tīro zilgano fonu. Asociācijas ar koku uzveduma struktūrā parādās vairākkārt, ar to saistot arī Kelleru ģimenes patriarhu  – “koku”, kuram arī lemts krist.

Visasākā vārdu pārmaiņa Džo risinās ar dēlu Krisu, kurš tēvu vienmēr ir uzskatījis par labāku nekā visi citi. Šajā uzvedumā nav akcentēta Krisa vārda semantiskā un metaforiskā saistība ar Jēzu Kristu, mēģinot viņu traktēt kā mūsdienu Jēzu. Mārtiņa Kalitas Kriss ir mūsdienu ideālists, šķiet, vēl sava ceļa meklējumos, jo pēc visām drūmajām atklāsmēm viņš vaino ne tikai tēvu, bet arī sevi, savu gļēvumu un neizdarību. Par viņa spēju ienest gaismu un garīgumu citu cilvēku dzīvēs liecina Kelleru kaimiņš, nu jau ikdienas rutīnā iegrimušais Kaspara Kārkliņa ārsts. Un tieši Krisam tiek piedēvēti būtiskie vārdi par to, ka katram cilvēkam ir jābūt savai “zvaigznei” – viņa godīgumam. Mārtiņa Kalitas varoni satricina apziņa, ka viņa tēva “zvaigzne” ir nodzisusi.

Izrādes nobeigumā “tumsā” šķiet iesviesta gan Ineses Kučinskas Keita, kuras sirds, šķiet, tūlīt pārplīsīs aiz sāpēm par dēliem un vīru, gan Ģirta Krūmiņa Džo. Viņš mēģina atrast attaisnojumu savai rīcībai sūrajā jaunībā un vēlākajās rūpēs par ģimeni, bailēs par sava prestiža, autoritātes un pat visa biznesa zaudējumu. Vai tiešām tikai līdzatbildība vecākā dēla pašnāvībā liek Džo beidzot apzināties visu savas vainas dziļumu? To, ka šajā dzīvē mēs visi esam saistīti un ka visi lidotāji tiešām ir arī viņa dēli? Aktiera spēcīgais tēlojums rosina gan šos, gan daudzus citus jautājumus, un viņa varoņa pašnāvība ir gan sods pašam sev, gan pašcieņas atgūšanas akts.

Iestudējums aktualizē ne tikai tēmu par karu kā peļņas avotu un tā traumatisko ietekmi uz sabiedrību, bet arī jautājumu par katra cilvēka iekšējo “zvaigzni” – godīgumu un atbildību. Vai mēs zinām, cik daudz sagrautu dzīvju un “nolauztu koku” stāv aiz mūsu nelielās sabiedrības lielajiem veiksmes stāstiem? Cik daudz noslāpēta ideālisma, veiklas ikdienas rutīnas, bezatbildības un visatļautības slēpjas aiz publiskiem panākumiem? Cik tālu cilvēki ir gatavi iet, lai nodrošinātu savu ģimeni un pasargātu to no nepatīkamām patiesībām? Bet “koki” tiek lauzti un lauzti joprojām, būvējot ceļu uz veiksmi par katru cenu: ātrāk, vairāk, jaudīgāk! Tādēļ šis teātra atgādinājums-brīdinājums ar cieņas vērtu režisores un aktieru darbu ir tik būtisks.