Zanda Zaļakmene

LU Latvistikas BSP 3. kursa studente

Vasara nebeigsies nekad

NOSLĒDZIES TREŠAIS KRODERS.LV JAUNO AUTORU KONKURSS! Rubrikā "Students VĒRTĒ" publicējam konkursa laureātu recenzijas par Latvijas teātru iestudējumiem

Vārds vienai no konkursa veicināšanas balvu laureātēm – Latvijas Universitātes Latvistikas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentei ZANDAI ZAĻAKMENEI, kura recenzē Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki" Paulas Pļavnieces režijā

2024. gada rudenī Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētā izrāde “Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki” aizrauj skatītājus ar patiesām vasaras izjūtām – silto jūras ūdeni, kurā paplunčāt kājas, skaistām un skaidrām vasaras naktīm, kurās nepavisam nenāk miegs, un dabas dzīvību un pilnbriedu, kāds iespējams tikai vasarā.

Bērnu grāmatu “Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki” zviedru autore Astrida Lindgrēne sarakstījusi 1964. gadā. Stāsts vēsta par vasaru Sālsvārnas salā – laikā, kad debesis ir tik zilas kā iespējams tikai vasarā, kad kuģītis “Sālsvārna 1” uz salu atved arvien jaunus piedzīvojumu meklētājus un kad siltais laiks mudina ikvienam draudzēties, mīlēt un neskumt par ikdienas nebūšanām.

Ja Astridas Lindgrēnes radītās grāmatas “Pepija Garzeķe”, “Karlsons, kas dzīvo uz jumta” un “Meistardetektīvs Blumkvists” šīs recenzijas autorei ir pazīstamas jau kopš bērnības, tad “Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki” nez kāpēc ir gājuši secen, un pēc izrādes noskatīšanās ir žēl, ka tā. Visdrīzāk arī lielākā daļa izrādes mērķauditorijas – 5 līdz 12 gadus vecu bērnu  – grāmatu lasījuši nebūs, bet izrāde neprasa zināšanu fonu, tās darbība ir koncentrēta izrādes laikā un telpā, tomēr jāatzīst, ka piecus gadus vecam bērnam “Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki” varētu būt nedaudz par garu – izrādes garums kopā ar starpbrīdi ir divarpus stundas.

Kuģītis piestāj Sālsvārnā

Režisore Paula Pļavniece izrādi dalījusi divos cēlienos – pirmais ir kā diezgan gara ekspozīcija, kuras laikā skatītājs tiek iepazīstināts ar varoņiem, kuru nav mazums, atklātas to raksturīgās īpašības un attiecības ar citiem, tā teikt, jāsaprot, kurš te būs galvenais. Sākas vasara, un Sālsvārnas salā ierodas Melkersonu ģimene: tēvs Melkers, ne īpaši veiksmīgs rakstnieks, Aināra Ančevska atveidojumā, lielā māsa Mālina, ko ar vieglumu un mīļumu spēlē Ieva Aniņa (viņai iekritis arī teicējas amats), un brāļi – Niklass, Jūhans un pastarītis Pelle. Vecāko brāļu lomās Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenti Matīss Kučinskis un Rūdolfs Sprukulis, bet Pelle – Igors Šelegovskis. Domājot par to, kāpēc par teicēju kļuvusi tieši Mālina, pārliecinošu atbildi rast nav viegli. Iespējams, tāpēc, ka viņa ir vecākā no bērniem, tāpēc vairāk pieredzējusi un var dalīties pārdomās, bet Aināra Ančevska Melkera emocionālais monologs par bērniem un dzīves skaistumu izrādes otrajā daļā liek domāt, ka loģiskāk būtu, ja arī teicējs būtu viņš, protams, ja tāds teicējs vispār būtu bijis obligāti vajadzīgs. Melkera solo dziesma par fjordiem, sauli un vasaru aizkustina, ar šīs dziesmas muzikālo motīvu arī sākas izrāde.

Iebraucējus Sālsvārnā sagaida Grankvistu ģimene – vecāki Nise un Merta, kurus iedzīvina Mārcis Maņjakovs un Daiga Gaismiņa (šis duets gan nedaudz atgādina Sarkangalvītes mammu un mednieku no Elmāra Seņkova iestudētās “Sarkangalvītes un vilka”), kā arī trīs meitas – Tedija, Fredija un Čorvena. Vecākās māsas – Tedija un Fredija – Elizabetes Lielmanes un Janas Ļisovas atveidojumā līdzīgi kā Niklass un Jūhans nāk komplektā pa divi un lielākoties parādās kopā, tāpēc individuālas iezīmes īpaši nerodas. Turpretī lieliskā Agneses Budovskas Čorvena, kurai, starp citu, ir seši gadi, it kā kļūst par iestudējuma centru. It kā – jo Agnese Budovska spēlē tik meistarīgi, ka gribas, lai Čorvenas būtu vairāk. Turpat netālu vasaru pavada arī Jura Lisnera Sēdermanis (kurš nez kāpēc vizuāli līdzinās Lisnera atveidotajam “bezkaunīgajam vecim” Jānim Bertoldam no izrādes “Bezkaunīgais vecis”) un viņa mazmeita Stīna ekspresīvā Lauras Siliņas atveidojumā. Lai arī starp izrādes varoņiem notiek nelieli, bet bērna acīm nopietni konflikti, piemēram, starp Čorvenu un Stīnu valda bērnišķīgi mīļa greizsirdība attiecībā uz Pelli, un Jūhans un Niklass uztraucas, ka Kristers atņems viņiem lielo māsu Mālinu, kura puišiem ir mammas vietā, tie neizvēršas dramatiski un ļauj noticēt, ka viss ir un būs labi.

Otrais cēliens notikumu ziņā ir spraigāks un emocionālāks. Čorvenas mīlulis sanbernārs Bocmanis (izcila lelle – butafores Astras Krūmiņas darbs) tiek vainots Stīnas jēriņa un Pelles mīļā trusīša Jokes nokošanā. Atbilstoši 20. gadsimta vidus realitātei Bocmanim draud sods – nošaušana, ko jāveic Čorvenas tētim Nisem. Lai arī notikums ir neticams – neviens nedomā, ka Bocmanis uz ko tādu ir spējīgs –, otram Sālsvārnas kaimiņu sunim ir “alibi”, tāpēc kas jādara, tas jādara. Tomēr – atbilstoši visiem laimīgo beigu nosacījumiem – Bocmaņa sods tiek atcelts. Kāpēc? To jau uzzināsiet izrādē.

Otra dramatisko notikumu līnija saistās ar Melkersonu ģimenes īrēto Galdnieka māju, kas viņiem ir tik ļoti iemīļota. Tā kā ģimene ir nabadzīga, nauda uz priekšu nav iemaksāta, tāpēc uz salas ierodas Karlberga kungs, ko atbilstoši vīzdegunīgā manierē spēlē Juris Hiršs, ar savu “cacīgo” meitu, Sanitas Paulas Lotu, kas vēlas nopirkt Galdnieka māju, to nojaukt un tās vietā uzbūvēt bungalo. Visi salas iedzīvotāji iesaistās mājas glābšanas plānā. Negaidītu un pārsteidzošu sakritību rezultātā, piedaloties arī Pellem un Čorvenai, māja tiek nosargāta, un Melkersonu ģimene to var nopirkt un turpmākās vasaras arī pavadīt Sālsvārnā.

Visur ir vasara

Vizuāli pievilcīgo un siltu krāsu piepildīto Sālsvārnas salu uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves uzbūvējis scenogrāfs Kristaps Kramiņš; tur ir viss, kas vajadzīgs, – trīs mazas mājiņas, laivu piestātne un apkārt zila, zila jūra. Mazās sarkanās mājiņas ir kā brīnumu lādītes. Tajās parādās un pēc tam tikpat veiksmīgi nozūd arī izrādes varoņi, izmantotas arī gremdētavas, kas Sālsvārnas salu dažos mirkļos pārveido par pilsētu, uz kuru dodas Melkers kopā ar Čorvenu un Pelli. Mājiņas atgādina tādus kā bērnībā celtos štābiņus, kuros knapi visi var salīst, bet dažādiem piedzīvojumiem tajos vietas atliek atliku likām. Gaismu māksliniece Līva Kalniņa izrādes gaismu partitūru veidojusi saskaņā ar sižetu, tajā dominē silti toņi, bet dramatiskās ainās kļūst nedaudz tumšāks un noslēpumaināks, krēsla piestāv arī romantiskam vakaram, ko kopā pavada Mālina un Kristers.

Arī kostīmu mākslinieces Bertas Vilipsones darbs ir ar bērnības garšu. Spilgtas krāsas, izspūruši mati, sandales, bikses, kas mazliet par īsu, džemperi ar mazliet par garām piedurknēm. Gluži kā bērnībā. Horeogrāfe Agate Bankava iekustinājusi aktierus bērnišķīgās kustībās, kuras papildina, it kā attēlo dziesmu tekstus.

Dzīvnieciņi un akmentiņi

Īpaši gribas izcelt komponista Edgara Mākena veikumu. Viņa prasme radīt mīļu, skanīgu, arī sentimentālu un noslēpumainu izrādes muzikālo noskaņu ir apbrīnojama. Izmantojot aktieru muzikālās prasmes, uz skatuves rodas jauks ansamblis, kurš neļauj palikt vienaldzīgam. Mākens ir spējis apvienot vienā skumjo un priecīgo – kā dziesmā, kuru Čorvena dzied kā atvainošanos Bocmanim, bet Pelle – kā atvadu dziesmu trusītim Jokem, bet skaņdarba otrā daļa kļūst par tādu kā izrādes himnu par mīlestību pret dzīvniekiem, jo viņu ir tik daudz! Dziesmas teksts “visus viņus mīlu es”, runājot par zvēriņiem, ir izrādes atslēga bērnu – gan skatītāju, gan izrādes varoņu – vidū. Tāda nesavtīga mīlestība un rūpība pret dzīvniekiem, kāda tā ir bērnībā, ir viena no izrādes galvenajām un patiesi sirsnīgākajām sižeta līnijām. Ņemot vērā arī pārsteigumu, kas skatītājus iepriecina izrādes noslēgumā, domāju, ka ne viens vien mazais izrādes apmeklētājs pēc noskatīšanās lūgs vecākiem ja ne sunīti, tad vismaz trusīti noteikti. Starp potenciālajiem mīluļa vārdiem pavīdēs arī Bocmanis vai Joke.

Aktieru ansamblis ir saliedēts, katrs uzticīgi režisorei pilda savu doto uzdevumu, tomēr īpaši gribas izcelt Čorvenas lomas atveidotāju Agnesi Budovsku, Stīnu – Lauru Siliņu un rūpju pārņemto un tomēr savus bērnus ļoti mīlošo Melkeru – Aināru Ančevski. Ar patiesu apbrīnu var skatīties, kā atsperīgā Čorvena nelaiž garām neko, kas uz salas notiek, Stīna priecājas par katru atrasto akmentiņu, bet Melkers no sirds vēlas nodrošināt saviem bērniem tik aizraujošu bērnību, kāda, iespējams, bijusi viņam pašam.

Izrāde mudina ticēt labajam, draudzēties, uzticēties un būt kopā ar sev tuvajiem. Lai arī var pārmest, ka kāds aktieris pārspīlē, cenšoties “būt bērns”, kāds pārāk ļoti cenšas riet kā suns, tas nesatricina izrādes kopējo mīļuma un vasaras burvības pilno atmosfēru. Pēc noskatīšanās ar siltu sirdi gribas samīļot savus draugus, mājdzīvniekus un dungot izrādes skanīgās dziesmas, kuras, cerams, kādā brīdī varēs noklausīties kādā straumēšanas platformā.