Marks Usāns

LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas BSP un Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes BSP students

Trauslā robeža starp īstenību un ilūziju

NOSLĒDZIES TREŠAIS KRODERS.LV JAUNO AUTORU KONKURSS! Rubrikā "Students VĒRTĒ" publicējam konkursa laureātu recenzijas par Latvijas teātru iestudējumiem

Vārds ceturtās vietas ieguvējam – Latvijas Universitātes HZF Latvistikas studiju programmas 1. kursa un SZF Komunikācijas zinātnes 2. kursa studentam MARKAM USĀNAM, kurš recenzē Dailes teātra izrādi "Wintera stāsts" Džefa Džeimsa režijā

Virtuālās realitātes piedāvātās iespējas, kurās mūsdienu cilvēks aizbēg no atbildības, kļūst par Dailes teātra iestudējuma “Wintera stāsts” spilgtāko vadmotīvu. Šī izrāde atgādina, ka trauslā robeža starp īstenību un ilūziju vienmēr atrodas mūsos pašos un dzīve reālajā pasaulē bieži vien ir sarežģītākā izvēle.

“Wintera stāsts” ir drosmīgs mēģinājums atklāt Viljama Šekspīra lugas “Ziemas pasakas” (The Winter's Tale) kodolu mūsdienu pasaulē, kur jaunākās tehnoloģijas un virtuālā realitāte saplūst ar cilvēka mūžīgajām alkām pēc varas, greizsirdības jūtām un nepārvaramajām vājībām. Režisors Džefs Džeimss (Jeff James) un dramaturgs Džeimss Jītmens (James Yeatman) piedāvā neparastu klasikas interpretāciju, pārceļot lugas darbību no Sicīlijas karaļvalstīm uz Silīcija ielejas miljardiem dolāru vērto korporāciju un datorspēļu estētiku. Šis ir stāsts, kas liek uzdot neērtus jautājumus par mūsu laika vērtībām – vai tiešām cilvēks nav kaut mazliet mainījies kopš Šekspīra laikiem? Vai greizsirdība, vara, nauda un egoisms ir vienīgās vērtības, kas veido mūsu sabiedrības stāstu? Izrādes radītā pasaule ir vienlaikus pazīstama un biedējoša – spogulis, kurā nākas ielūkoties pašiem.

Silīcija ielejas tehnoloģiju korporatīvā vide kļūst par perfektu fonu cilvēku destruktīvajām kaislībām – neremdināmai greizsirdībai, varaskārei un pašiznīcinošām ambīcijām. Mārtiņa Meiera Leo Winters, despotisks un narcistisks tehnoloģiju ģēnijs, kurš pašā izrādes sākumā rada mīloša ģimenes tēva un vīra iespaidu, drīz vien atklāj patieso seju, nespējot izrauties no ilūzijas, kuru radījis sev pats. Ceļš no pārgalvīgas pašpārliecības, kas pilnībā iznīcina viņa tuvinieku un paša Leo nākotni, līdz pilnīgai izolācijai no reālās pasaules atspoguļo ne tikai individuālas cilvēka kļūdas, bet arī mūsdienu sabiedrības problemātiskās vērtības.

Lai gan izrāde minimāli saglabā Šekspīra oriģinālo tekstu, tās veidotāji ar apskaužamu precizitāti nodod stāsta laikmetīgumu. Draudzība un nodevība, uzticība un greizsirdība – šie elementi ir aktuāli visos laikos. Artura Krūzkopa Pols, Leo labākais draugs un pilnīgs pretstats, ir ne tikai nozaudēto vērtību, bet arī cilvēcības simbols – tēls, kas materiālistiskās pasaules reālijās ir spējis saglabāt morālo līdzsvaru. Leo un Pola (lugā – Leonts un Poliksens) attiecības kļūst par mūsdienu dilemmas atspulgu – vai patiesu draudzību ir iespējams saglabāt pasaulē, kur vara un kontrole stāv pāri cilvēcībai?

Vai cilvēks veido sabiedrību, vai sabiedrība – cilvēku? Vai tehnoloģiju progress mūs savieno vai gluži pretēji – atsvešina? Situācija, kurā virtuālā realitāte kļūst par bēgšanas ceļu no personīgajām kļūdām un atbildības, ir satraucoši reāla un aktuāla. Leo iedomu radītā apsēstība iznīcina ne tikai draudzību un ģimeni, bet arī viņu pašu kā cilvēku, kurš kļūst spējīgs eksistēt tikai virtuālās simulācijas paspārnē, kur destruktīvā rīcība nav atstājusi nekādas sekas un viss ir tieši tā, kā viņš vēlas.

Mārtiņš Meiers šo lomu atveido ar apbrīnojami virtuozu precizitāti, atklājot gan vēl nenobriedušo un bērnišķīgo varoņa personību, gan brutālo cinismu un nevaldāmo greizsirdību, kas slēpjas zem šī ārējā tēla. Leo ir virtuālās realitātes tehnoloģiju ģēnijs, kurš arī reālajā pasaulē vēlas dzīvot sevis radītā ilūzijā, kur it viss notiek pēc viņa iegribām, pavēlēm un uzskatiem, taču, kad realitāte šo ilūziju sagrauj, viņš nespēj pieņemt patiesību, kurā maldīgu iedomu rezultātā pats ir upurējis savu ģimeni, reputāciju un nākotni. Meiera tēlojums ir intensīvs un nevainojami izceļ gan Leo materiālistisko un egocentrisko vērtību sistēmu, gan dziļi apslēpto ievainojamību un gļēvulību, padarot šo tēlu tik reālu, ka tas paliek atmiņā vēl ilgi pēc izrādes beigām.

Artura Krūzkopa atveidotais Pols šajā stāstā ir viens no morāles un cilvēcības balstiem. Pola sirsnīgā vēlme atjaunot saikni ar savu dēlu, kurš būtībā izvēlējies dzīvot tikai sava tēva un Leo radītajā virtuālajā spēlē “Bohēmija”, izrādei piešķir cilvēcisku dimensiju. Krūzkopa izpildījums ir smalki niansēts un emocionāli patiesi pārliecinošs – skatītājs tic viņa mīlestībai, tēva jūtām un gatavībai riskēt ar visu (tostarp savu dzīvību, jo pieaugušajiem uzturēšanās “Bohēmijā” var beigties nāvējoši arī reālajā pasaulē), lai tikai atgūtu sava bērna klātbūtni.

Palīdzēt Polam atrast dēlu “Bohēmijas” virtuālajā pasaulē dodas arī Ievas Segliņas atveidotā spēles programmētāja Mila, kura bija pirmā, kas atklāja gan spēles postošo dabu, gan Leo plānotās intrigas, tomēr naudas un karjeras vietā izvēlējās saglabāt godīgumu. Segliņa ar savu emocionālo dziļumu piešķir Milas lomai ne tikai pārliecību par savas rīcības taisnīgumu, bet arī skarbu realitātes sajūtu.

Jāizceļ arī Madaras Viļčukas Roza – Leo meita, kura uzaugusi “Bohēmijas” virtuālajā realitātē un vēl tikai centīsies atrast savu vietu reālajā pasaulē. Viļčuka, kura Dailes teātra izrādēs lielākoties izcēlusies ar pārsteidzošas plastikas un formas tēliem, Rozas lomā pārliecinoši atklāj arī jaunās meitenes emocionālo pasauli, šaubas, nedrošību un trauslumu, vienlaikus radot cerību, ka jaunā paaudze par spīti apkārtējās pasaules digitalizācijai un materializācijai tomēr spēs atgriezties pie patiesām vērtībām. Arī Klāva Kristapa Košina Finns, Pola dēls, lieliski atspoguļo jaunās paaudzes pārstāvi, kurš grimst virtuālajā realitātē, tomēr savā būtībā neatsakās no cerības uz īstu mīlestību un saikni reālajā pasaulē. Izrādes otrajā cēlienā savos avatāru tēlos ar visām to komiskajām niansēm un atsaucēm uz datorspēļu estētiku enerģiski iejūtas Niklāvs Kurpnieks un Kārlis Arnolds Avots, radot asprātīgu noskaņu ar repliku par interneta krāpnieku radītajām shēmām.

Tieši tēlu sistēmas dziļums un aktieru emocionālā precizitāte padara šo izrādi tik spēcīgu. Katrs tēls, lai arī pārnests uz tehnoloģiju pasauli, savā avatāra veidolā paliek tik cilvēcisks, ka skatītājs spēj tajos atpazīt sevi.

Izrādes vizuālā un tehnoloģiskā identitāte ir ļoti veiksmīga, precīzi palīdzot savienot aktuālas tēmas ar tehnoloģiju iespējām mūsdienīgā teātra iestudējumā. Scenogrāfijas un kostīmu māksliniece Rozanna Vaiza (Rosanna Vize) radījusi telpu, kurā precīzi un ironiski attēlota mūsdienīga tehnoloģiju biroja vide (atsaucoties uz “Google” ofisu), kas vēlāk pārtop videospēles “Bohēmija” virtuālajā realitātē. Izrādes pirmajā cēlienā biroja darbiniekiem radīts brīvs un ikdienišķs mūsdienu ofisa stils ar sporta apaviem, T-krekliem un “pufaikām”, kas precīzi atbilst 21. gadsimta realitātei, kad melnbalti uzvalki un kaklasaites savu vietu atrod tikai izteikti formālos pasākumos. Tomēr, lai arī darba kultūra kļuvusi krietni brīvāka, varas un ambīciju hierarhija paliek nemainīga, ko Leo ar savu uzvedību nemitīgi atgādina.

Otrajā cēlienā, kad darbība lielākoties norisinās spēlē “Bohēmija” un skatītājiem ir redzama milzīgā LED ekrānā, izrādes vizuālā identitāte strauji sāk raisīt asociācijas ar Minecraft un citu populāru simulācijas videospēļu estētiku. Spēles avatāru vizuālie tēli ir spilgti un asprātīgi un ikoniski, taču, šķiet, arī diezgan neērti, tāpēc jo apbrīnojamāka liekas aktieru spēja izpildīt visas precīzās, mehāniskās kustības un pat dejot. Horeogrāfe Elīna Gediņa ne tikai precīzi radījusi avatāru ikoniskās kustības, bet ar tām piešķīrusi izrādei jaunu slāni – individualitātes un sistēmas saplūšanu digitālajā vidē. Tieši šī mehānikas un dzīvības dualitāte padara “Bohēmijas” pasauli tik uzrunājošu – tā ir gan absurda, gan satraucoši atpazīstama.

Video mākslinieka Jakuba Leha (Jakub Lech) un gaismu mākslinieka Ādama Silvermana (Adam Silverman) LED ekrāns, kas jau kļuvis par Dailes teātra lielās formas izrāžu raksturīgu sastāvdaļu, izrādei kalpo ar dubultu funkciju – tas ir gan logs uz “Bohēmijas pasauli”, gan reizē tuvina skatītāju aktieriem, atklājot tuvplānus un kustību detaļas, kas citādi, iespējams, varētu palikt nepamanīti. Skatītājs tiek it kā ievilkts šajā virtuālajā realitātē, liekot vēl skaidrāk sajust izpludināto robežu starp spēli un dzīvi. Tomēr tehnoloģiju un video iesaistīšana veido arī trūkumus, radot tehniskus misēkļus, kad pēkšņi video pārrāvumi īslaicīgi pārtrauc arī izrādes ritmu un atgādina, ka notiekošais uz skatuves ir tikai iestudējums. Šādi brīži liek aizdomāties, vai pārlieks tehnoloģiju izmantojums teātra izrādēs neriskē apraut to emocionālo plūdumu vai radīto spriedzi…

Izrādes forma, lai arī brīžiem draud kļūt par pašmērķi, pārsvarā nostiprina tās saturu un padara to interesantu gan gados jaunākai auditorijai, kas atpazīst šo virtuālo semiosfēru, gan pieaugušajiem, kuriem tā kļūst par neērtu spoguli – pasaules, kuru paši ir radījuši. Režisora izvēle izmantot virtuālās realitātes un datorspēļu estētiku ir ne tikai vizuāli efektīva, bet arī filozofiski pamatota. “Bohēmija”, kurā patveras vairāki izrādes varoņi, kļūst par metaforu mūsdienu cilvēka bēgšanai no dažbrīd vienmuļās vai garlaicīgās realitātes.

Tomēr jāatzīst, ka šī radikālā interpretācija var raisīt pretrunīgas sajūtas. No vienas puses, tā sniedz dziļu un skaidru skatījumu uz Šekspīra idejām mūsdienu kontekstā, bet, no otras, tehnoloģiju piesātinātā forma dažbrīd aizēno stāsta emocionālo dziļumu. Lai gan stāsts tiek precīzi izstāstīts un tā vēstījums skatītāju sasniedz, rodas sajūta, ka saturs daudzējādā ziņā ir piekāpies ambiciozās formas priekšā. Un tomēr – šī izrāde neļauj palikt vienaldzīgam. Tā provocē, izaicina un liek pārdomāt, kādas vērtības mēs izvēlamies radīt un kādām sekojam.

Vēstījums ir skarbs un tiešs – mēs esam radījuši pasauli, kurā materiālisms un vēlme kontrolēt cenšas iznīcināt uzticību, mīlestību un empātiju. Tas liek domāt, vai mēs esam spējīgi izvēlēties cilvēcību un patiesību nemitīgu ilūziju un intrigu pārņemtā pasaulē. Šī ir izrāde, kas vairāk uzrunā prātu, nevis sirdi, un tajā slēpjas gan tās spēks, gan trūkums. Tas ir stāsts par mūsu izvēlēm. Par to, vai spēsim atrast patiesas vērtības pasaulē, kur ilūzijas šķiet reālākas par dzīvi. Par to, vai ir iespējams samierināties ar nereti skarbo realitāti, par to, vai ir iespējams piedot nepiedodamo…

“Wintera stāsts” ir izaicinoša un neparasta izrāde, kas ielūkojas mūsu laika būtībā – pasaulē, kur realitāte saplūst ar ilūziju un kur katra cilvēka izvēles definē viņa likteni. Tā atklāj skarbo patiesību, ka greizsirdība, vara un egocentriskums ir mūžīgi cilvēka pavadoņi, kas, apvienoti ar virtuālās realitātes spēku, veido arvien jaunas, bīstamākas formas. Izrādes autori nebaidās uzdot jautājumus par mūsu sabiedrību, vērtībām un individuālo atbildību. Vai mēs spēsim pārvarēt savu egoismu, vai arī turpināsim būvēt pasauli, kurā cilvēcība zaudē cīņu pret tehnoloģijām un materiālismu?

Tomēr, lai cik aktuāla būtu ideja un forma, katram skatītājam šis stāsts atklāsies citādi. Recenzija var iedvesmot, pavērt redzesloku, pat raisīt diskusiju, bet tā nekad nespēs aizvietot paša piedzīvotas sajūtas. Tikai paša iestudējuma pieredze spēs likt just līdzpārdzīvojumu vai arī nepatiku – emocijas, kas ir tikpat individuālas kā mēs paši. Taču “Wintera stāsts” ir kā atspulgs, kurā atspīd mūsu sabiedrības izvēles, un izrādes vēstījums paliek ar skatītāju vēl ilgi pēc aplausiem – kā iespēja ne tikai atpazīt, bet arī mainīt šo pasauli, sākot pašiem ar sevi.