Dina Bite

RTU Liepāja MSP “Rakstniecības studijas” studente

Ļauties nobriest

NOSLĒDZIES TREŠAIS KRODERS.LV JAUNO AUTORU KONKURSS! Rubrikā "Students VĒRTĒ" publicējam konkursa laureātu recenzijas par Latvijas teātru iestudējumiem

Vārds trešās vietas ieguvējai – RTU Liepāja "Rakstniecības studiju" maģistrantūras studentei DINAI BITEI, kura recenzē Jaunā Rīgas teātra izrādi "Pelikāni un vīnogas" Alvja Hermaņa režijā

Jaunā Rīgas teātra izrādei “Pelikāni un vīnogas” lēni iesilstot, pirmās pārdomas, kas iešaujas prātā tīši nesagatavotam (t.i., neievākušam nekādu informāciju) skatītājam, saistītas ar dramaturģiskā materiāla pārneses jeb pārtulkošanas problēmām citā kultūrvidē. Attēlotā darbības vieta ir ASV Kalifornijas štats, pasaulslavens vīna ražošanas reģions. Iespējams, apzinoties kultūru atšķirības, režisors Alvis Hermanis ar izrādes programmas palīdzību ļauj skatītājam ielūkoties savā un lugas [1] autora Reksa Piketa (Rex Pickett) sarakstē, atklājot izrādes veidošanas filozofisko pamatu, kā arī iestudēšanas procesā radušās izmaiņas un grūtības. Citējot Reksu Piketu, lugas autors ir izteicis cerības uz “latvisku, austrumeiropeisku, varbūt eiropeisku sakausējumu ar manu izteikti dienvidkalifornisko versiju” [2].

Uzdevums nenoliedzami sarežģīts, un varbūt tādēļ Alvis Hermanis īpašas nodevas Austrumeiropas specifikai nav veltījis. Jāšaubās, vai Latvijas sabiedrības “vīrietis – neveiksminieks” varētu identificēties ar radošās mokās nonākušu rakstnieku un izsmalcinātu vīna pazinēju Mailzu. Nedaudz vieglāk to izdarīt ar reklāmu aktieri Džeksonu jeb Džaku, kurš svārstās starp vecpuiša brīvību un laulības “važām”, kaut vai viņa dzeršanas manierē un nespējā izprast vīna degustācijas etiķeti. Respektīvi, vīriešu, kuri ir vai jūtas caurkrituši dzīves prasību sietam Latvijā, nodošanās atkarībām un citām destruktīvām pieredzēm būtu intensīvāka un postošāka. Tā nu sanāk, ka komplicētais lugas materiāla pārneses darbs jāveic katram skatītājam pašam. Ko mums nozīmē jušanās kā “skrandainām burām bezvējā”? Kā izpaužas latviešu vīriešu draudzība, kādiem paņēmieniem viņi risina pusmūža krīzi, ja tāda vispār tiek apzināta un vārdā nosaukta? Šādā nozīmē, lai arī augsti informatīva un nopietnus individuālus jautājumus skaroša, izrāde primāri izklaidē un sniedz iespēju iepazīties ar citu kultūru.

Iestudējuma centrā vismaz sākotnēji ir Mailza un Džeka attiecības. Var noprast, ka abi ir draugi jau kopš skolas gadiem, tādēļ var atļauties viens otru provocēt, konfrontēt, izjokot. Spraigumu sižeta virzībai piešķir “būšana ceļā”, kas saprotama kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Lugas struktūra veidota ar t.s. gredzenveida kompozīcijas palīdzību, jo “ceļš” sākas un beidzas Mailza mājās. Oriģinālus un asprātīgus robežstabiņus iezīmē Mailza balsī pieteiktie ainu nosaukumi, it kā viņš tos rakstītu datorā (it kā viņš aprakstītu ceļu, it kā viņš beidzot būtu atradis savu “rakstnieka balsi”). Ap galvenajiem varoņiem rotē pārējie – ceļojuma laikā satiktās sievietes Sāra un Betija, kā arī jau tālākā distancē esošā Mailza māte Filisa un apkalpojošais personāls Kriss un Līsija. Krisam un Līsijai piešķirta statistu loma; šķiet, ka Līsijas ekspresīvā emociju izlāde otrajā cēlienā radīta vien tēla esamības attaisnošanai. Kriss savukārt iemieso vīna pazinēju nereti sastopamo snobisko un augstprātīgo attieksmi pret saldo vīnu cienītājiem. Arī Mailza mātei nav izšķirošas nozīmes lugas kompozīcijā un sižeta virzībā – kā resurss vai pienākums, vai atmiņas, bet ne kā aktuālas un kaut ko ietekmējošas attiecības starp māti un dēlu. Tomēr, izrādei attīstoties, pakāpeniski kļūst skaidrs, ka vislielāko uzmanību autors veltījis Mailza tēlam. Saspēlē ar Džaku, Sāru un Betiju atklājas viņa nedrošība, bailes, izmisums, grūtības pārstrādāt pagātnes pieredzi, kas beigās tomēr noved pie jaunas cerības.

Mailza iekšējās pretrunas kombinācijā ar vēlmi iederēties sabiedrībā lieliski interpretē Jānis Skutelis. Latviešu publika jo īpaši novērtē aktiera ieturētās pauzes, daudznozīmīgo mīmiku un žestus, kas netieši norāda uz Mailza centrālo lomu izrādē. Ivara Krasta attēlotais Džaks ir it kā tiešāks, robustāks par Mailzu, tomēr precīzi atklāj iekšējo ievainojamību un šaubas. Janas Čivželes Sāra un Kristīnes Krūzes Betija ir viengabalainākas (tipiskākas, paredzamākas?) savos raksturos un ārējās izpausmēs. Grūti pateikt, cik lielā mērā tas saistīts ar lugas autora tīšu vai netīšu mērķi, bet sieviešu tēli neizceļas ar oriģinalitāti. Kā Sāra, tā Betija savu dzīvi veido ap un par vīriešiem, noticot viņu solījumiem, viļoties un cerot atkal. Elitas Kļaviņas attēlotā Mailza māte ir precīza sev piešķirtās neizteiksmīgās lomas rāmjos, un to pašu var teikt par apkalpojošā personāla lomu izpildītājiem Aminatu Grietu Diarru (Līsija) un Ritvaru Loginu (Kriss). Katrs iesaistītais aktieris apzinās savu lomu lugas autora paredzētajā tēlu sistēmā un “neizlec no rāmjiem” izpildījumā.   

Alvja Hermaņa scenogrāfija ir askētiska, visas ainas koncentrējot ap masīvu, skatuves priekšplānā esošu bāra leti. Tā izrādās ietilpīga butaforija, jo skatītājs notic gan automašīnas un džakuzi ainu izspēlei, gan notikumiem viesnīcas numurā un Betijas mājas verandā, par vīna degustācijas zāli un bāru pat nerunājot. Zīmīgi, ka, pateicoties norobežojošai koka žalūziju sienai, izrādes darbībai atvēlētās vietas ir relatīvi maz. Norobežojums un spiediens ilgstoši atrasties priekšplānā simbolizē pusmūža krīzes radīto strupceļu, kad fasādes sabrukušas un nav cita atkāpšanās ceļa kā vien sastapšanās ar savu autentiskumu. Mailzs, lai arī cietis attiecību krahu un piedzīvo profesionālo krīzi, diezgan ilgi paliek uzticīgs jābūtībām, bārstot padomus par vīna etiķeti, uzturot savu pareizuma un neatkarības ilūziju. Tomēr labā/ cerīgā ziņa pusmūža krīzes skartajiem (neatkarīgi no dzimuma) ir tā, ka iepriekš izdarītās nosacīti kļūdainās izvēles (sānceļi?) un mēģinājumi turēties pie Ego patiesībām ietver potenciālu nonākt “dziļākos ūdeņos” – pie sevis pazīšanas un savstarpējas intimitātes attiecībās. Par to liecina Mailza un Sāras attiecību dinamika – sākoties no Janga/Junga kopoto rakstu lasīšanas līdz atklāsmēm par vīna dabu un ilgām, kas slēpjas aiz intereses par vīnu. Kopumā neveiklajā sarunā vīns izrādās temats, kas atklāj kā vīrieša, tā sievietes iekšējos pārdzīvojumus, bet tikpat labi tā var būt jebkura cita interese, kaislība, metafora.

Izrādē izmantotā mūzika, tērpi un gaismas radīti ar mērķi veicināt noskaņu un kalpo attiecīgās kultūras atpazīšanai – latviešu valodā (ne – latviskā garā) iestudētā izrāde izklāsta attiecīgā ASV štata stāstu. Mūzika, atsevišķu apdzīvotu vietu un kultūrzīmju pieminēšana palīdz uztvert ceļojumu Kalifornijas vīna pasaulē. Stāsts pārliecina un izglīto (piemēram, pamācība par dzirkstošā vīna atvēršanu), aicina palūkoties uz vīna darīšanu kā mākslu un ļaušanos nezināmajam.

Darbības gaitā nobriest ne tikai vīni un personības. Caur kopīgu notikumu piedzīvošanu un konfliktu ceļojuma laikā citus vaibstus iegūst arī Mailza un Džaka draudzība. Viņu attiecības, lai arī izturējušas laika pārbaudi, dažos aspektos atklājas kā virspusējas, piemēram, Džaks nav izlasījis Mailza grāmatu, Džaks organizē palīdzību draugam atbilstoši savai izpratnei un paņēmieniem. Luga atgādina, ka automātiskas “virspusējības”, neizrunāti vārdi un sīki meli var sakrāties jebkurās attiecībās, un dažkārt tikai konflikts un lietu nosaukšana to īstajos vārdos var palīdzēt attiecības saglabāt. Draudzības fenomens, kā zināms, ir sabiedrībā notiekošo procesu spogulis. Individuālistiski orientētā patēriņa sabiedrībā drauga nozīme nereti izplūst un deformējas, tādēļ abu ceļotāju pieredze ļauj sākt “jaunu nodaļu”, kā izsakās rakstnieka draugs Džaks, arī šajās attiecībās.

Kopumā izrāde skatītāju atstāj ar cerības pēcgaršu. Par vīna dzeršanu un sānceļiem, kas galu galā var izvest pie nosacītas apskaidrības. Bet nosacījums ir doties “ceļā” – ļauties procesam, kurā kļūdīties, nožēlot, pārdzīvot, saņemt drosmi riskēt un sākt no jauna. Nobriešanas process turklāt prasa laiku – tam jāļauj nostāvēties kā labam vīnam, bet tiekam brīdināti arī “nesaskābt un nepārvērsties etiķī”. Vēlreiz atgriežoties pie lugas nozīmības Latvijas sabiedrībā, varbūt tieši ideja par ļaušanos briedumam, neiestrēgšana un “nepārvēršanās etiķī” ir Latvijas sabiedrībai un kultūrvidei aktuālākā tēma?