Ūdenstorņa nostalģija
Recenzija par Liepājas Leļļu teātra izrādi “Ūdenstornis” Māras Uzuliņas režijā
Liepājas Leļļu teātris sezonu atklājis ar smeldzīgu aktrises Ingas Štelmaheres monoizrādi, kas tapusi, iedvesmojoties no rakstnieces un ilustratores Lotes Vilmas Vītiņas dzejprozas darba un Liepājas jauniešu pieredzēm.
Iestudējuma noskaņā ir kaut kas no ziemeļnieciskas vientulības, kurā šoreiz pa durvju spraugu ļauts ielūkoties arī skatītājiem. Ūdenstornis var būt gan drošā pils, kur patverties no ārējās pasaules smaguma, pieaugšanas un garlaicības, gan cietoksnis, kurā nākas slīkt asarās un uzmācīgās domās. Tā ir atmiņu glabātuve, tāpēc ūdens elements kā jūtu pasaules medijs tam ir trāpīga metafora.
Ceļojums iztēlē
Liega mūzika un tikko sadzirdamas nopūtas jau pirms izrādes sākuma suģestē un aicina ūdenstorņa valstībā. Teju Bildungsroman stilā izrādes laikā vērojama varones attīstība – visizteiktāk mazajās detaļās, kuras piepilda viņas ūdenstorni. Sākumā tornī valda izteikta fantāzijas tēlu pasaule ar dzejniekiem, rakstniekiem un gaiši zilu draudzības zirgu, kas zīmīgs ne vien zilās krāsas dēļ, bet raisa asociācijas arī ar Imanta Ziedoņa “Zilo pasaku”, Mihaela Endes (Michael Ende) romānu “Bezgalīgais stāsts” un varbūt pat 20. gadsimta ekspresionistu apvienību “Zilais jātnieks” (Der Blaue Reiter). Savukārt, ceļā uz briedumu viskrasākās pārmaiņas atnes pirmā iemīlēšanās un zaudējuma sāpes. Tomēr šis nav vēstījums tikai par jaunas meitenes iekšpasauli. Iestudējums liek apjaust, ka neatkarīgi no vecuma un iekšējā satura atšķirībām mums katram pieder savs ūdenstornis. Pilns ūdens atspulgos zvīļojošām atmiņām, kuras var tik vien kā pasmelt un ilgpilni pārcilāt, līdz tās atkal izslīd caur pirkstiem.
Ūdenszāles māla podos
Iestudējuma teksts, scenogrāfija, horeogrāfija, mūzika – viss, ko redzam, dzirdam un jūtam, šeit darbojas nesaraujamā sazobē. Līdzās vienkāršam koka plauktam režisore un scenogrāfe Māra Uzuliņa par skatuves centrālo dekorāciju elementu izvēlējusies visdažādākā izmēra māla traukus, kuri ar savu formas pamatīgumu un robusto materialitāti iezīmē brīnišķīgu kontrastu – par spīti biezajām malām tie aizvien ir plīstoši. Tāpat kā pusaudzības dumpīgā čaula, kas sevī slēpj iekšējās pasaules trauslumu. Miesas un gara saspēli pasvītro arī horeogrāfes Anetes Tambakas veikums, kuras vadībā aktrise Inga Štelmahere iemantojusi ūdensauga vijīgo plastiku. Viņas kustībās ir vieglums un drosme, taču, redzot, kā aktrise lavierē starp pašas saceltajiem trauku tornīšiem, gribas sasprindzinājumā aizturēt elpu un top skaidrs, ka par spīti poētiskajai noskaņai atslābt nav ļauts. Spraigumu piešķir arī aktrises spēja atbilstoši modulēt balss tembru un intonāciju. Tāpat kā citos izrādes elementos, arī horeogrāfijā būtisku lomu ieņem kontrasti. Uzskatāmi tas ietverts ainā, kad aktrise aizelsdamās skrien uz vietas, raisot asociācijas ar laiku, kas sastindzis, kamēr pārējā pasaule turpina joņot garām.
Atzinīgi vērtējams, ka scenogrāfija viscaur izrādes gaitā izceļ teksta tēlainību, nepārkāpjot smalko robežu kļūt ilustratīvai. Turklāt tas tiek panākts, ievērojot estētisku tīrību un detaļu nepārsātinātību. Izlaiduma ziedi uz krūtīm kā zārkā liek domāt par kāda dzīves posma simbolisko galu, bet lampa no mazas oranžas bumbiņas, kas līdzīgi tauriņiem vēderā ziņo iemīlēšanos, izaug par cilvēka stāvu blakus. Rotaļīgi skatītāja iztēli sakutina arī aktrises sejai pieliktā vāze un gaismēnu spēle cerbera ainā, kas ļauj ieraudzīt baiso pazemes sargu, savukārt laikmetīga vienkāršība atklājas pie viesību galda, kur citādākas krāsas šķīvītis jaunieti nošķir no pārējās saimes. Tieši šeit lieliski pamanāms izrādes plūdums un dinamika. Bez liekām atelpām un pauzēm aktrise ved mūs savas varones ūdenstorņa apskates tūrē, un masīvie māla apļi no parastiem viesību šķīvjiem kļūst par atmiņu rāmjiem, kuros uzmirdz Marsela Prusta un Kloda Monē cienīgas impresijas.
Ūdenstorņa balsis
Kā visspēcīgākā no izrādes saistvielām tomēr jāizceļ mūzika. “Man ir maza mūzikas lādīte, kas spēlē tavu balsi,” sapņaini teic izrādes galvenā varone, un viņai ir taisnība, jo mūzika spēj aiznest pagātnē – tā ir kā laika kapsula. Tieši Alises Jostes uzburtās skaņainas iestudējumam piešķir kinematogrāfisku garšu. Savienojumā ar tekstā ieaustajām metaforām, muzikālās ainavas atblāzmo kaut ko no amerikāņu indīfolka grupas Bon Iver, Billijas Eilišas (Billie Eilish) un mūsu pašu Sudden Lights maigās melanholijas. Izrādes galvenā varone nokļūšanu ūdenstornī salīdzina ar slēdzi, bet skatītājam pēc došanās mājās ar tikpat vieglu “klik” atgriezties ūdenstorņa sajūtās palīdz dziesma “Ūdenstornī ir vectēvs”, kas klausāma straumēšanas platformā Spotify.
Ceļš pretī sev
Varones spēja izskaņā pieņemt un iemīlēt pelēko mazpilsētu iezīmē ne vien izrādes gredzena kompozīciju, bet arī viņas briedumu. Vairs negribas bēgt, jo piedzīvotais kļuvis par daļu no esības, un tas ir pirmais solis sevis pieņemšanā. Izcili izdevusies arī fināla aina, kad aktrise pievienojas skatītāju rindām, lai kopā vērotu ēnu kino projekcijas. Tā viešot sajūtu, ka šis dziļi personiskais vienas meitenes stāsts pārtop universālā pieredzē, kurā sevi var atpazīt katrs.
Rakstīt atsauksmi