Turēties vai dzīvot tālāk

Reizēm ar nepateiktu, neizrunātu jūtu drāmu tiek aizbildināta vienkārši slikta dramaturģija – pats esi nejēga, ja aiz neveiklajiem, klabošajiem dialogiem nemāki saskatīt gruzdošo attiecību ogles. Deivida Lindseja-Ebaira „Truša alā”, ko Kārlis Krūmiņš iestudējis Nacionālajā teātrī, nav šāds gadījums. Psiholoģiski precīzas tēlu attiecības, asprātīgi (bet ne manierīgi) un dabiski dialogi, taču caur visu pateikto tiešām vīd lielā nepateiktā ēna un visās sarunās nemitīgi atgriežas lugā tēlotās ģimenes sāpe – četrgadīgā dēliņa zaudējums nelaimes gadījumā.

„Es taču turos diezgan labi, vai ne, Hovij? Man bija vesela strīpa labu dienu pēc kārtas,” vīram saka Bekka, mirušā puikas māte. Un tieši šāda turēšanās, mēģinājums tēlot normālu dzīvi apstākļos, kad nekas vairs nav normāli, arī veido „Truša alas” psiholoģisko klimatu un tēlu attiecības. Ala ir relatīvi droša – neviens no varoņiem nezvārojas uz psiholoģiskā vai fiziskā bezdibeņa malas. Ar savām neremdināmajām sāpēm viņi cīnās pat ļoti prātīgi un civilizēti – apmeklē grupu terapiju vai kārto māju, cenšas runāt savā starpā, taču tas viss atduras pret truša alas deformētās pasaules sienām.

Uģa Bērziņa scenogrāfija Nacionālā teātra Aktieru zālē telpiskā veidā atklāj ģimenē joprojām valdošo pirms astoņiem mēnešiem mirušā dēlēna Denija klātbūtni. Gan krāsu gammā, gan funkcionēšanas veidā, gan ar miniatūrajām plastmasas mēbelītēm, uz kurām cenšas iekārtoties pārāk lielie pieaugušie, telpa ir organizēta kā bērnistaba/ spēļmantu glabātuve. Scenogrāfija vienlaikus realizē divus uzdevumus – bez minētā uzsvara uz bērnistabu kā zaudētā bērna telpisko ekvivalentu, kas joprojām ietekmē pieaugušo dzīves, tā fiziskā plāksnē atklāj arī psiholoģisko diskomfortu, kādā atrodas izrādes varoņi.

No izrādes "Truša alā" // Foto – Gunārs Janaitis

Izrādes režisors Kārlis Krūmiņš, novērtējot dramaturģisko materiālu, ir darbojies kā lugas analītiķis un delikāts skatuves norišu organizators, ļaujot dominēt tekstam un aktieriem, kas dramaturga dotos tēlus apaudzē ar dzīvu miesu un piepilda ar dzīvām emocijām. Kā psiholoģijas rokasgrāmatā dramaturgs lugā atainojis dažādus cilvēku tipus un uzvedības modeļus, kā tie pārdzīvo zaudējumu un cenšas sakārtot savas attiecības gan ar līdzcilvēkiem, gan dzīvi vispār visā tās eksistenciālajā nedrošībā.

Nepārsteidz, ka amerikāņu dramaturga luga saņēmusi Pulicera prēmiju, tās pirmiestudējums Ņujorkā 2006. gadā ticis nominēts piecām Tonija balvām, tostarp arī par lugu. Balvu saņēmusi galvenās – Bekkas – lomas atveidotāja Sintija Niksone, kas visplašāk pazīstama kā rudmate Miranda no seriāla „Sekss un lielpilsēta” četrotnes. Savukārt „Truša alas” kino versijā (2010), kuras scenāriju, adaptējot lugu kino formātam, veidojis pats Lindsejs-Ebairs, Bekku nospēlējusi Nikola Kidmena. Luga ir lielisks izejmateriāls, ar kuru darbojoties trenēt reālpsiholoģiskas aktierspēles instrumentus. Tēli un to attiecības modelētajā situācijā – izdevīgs atspēriena punkts, lai uzbūvētu empātiju raisošus, atmiņā paliekošus tēlus. Tādēļ likumsakarīgi, ka pirmiestudējums Latvijā ir tieši Nacionālā teātra Aktieru zālē, kas tradicionāli orientēta uz psiholoģisku aktierspēli tuvplānā. Pieci iestudējuma aktieri – Liene Gāliņa (Bekka), Jānis Vimba (Hovijs), Madara Saldovere (Īzija), Lāsma Kugrēna (Neita) un Kaspars Dumburs (Džeisons) veido saderīgu un aktierspēles intonācijā saskaņotu ansambli, kurā katra aktiera attieksmi pret savu tēlu var raksturot kā ļoti iejūtīgu un niansētu.

Kā pretstati tēlotas māsas – dēlu zaudējusī Bekka un pastarīte Īzija, kas izrādes sākumā paziņo par savu grūtniecību. Bekka ir šķietami „pareiza” perfekcioniste ar kārtīgu māju un krietnu vīru, kas viņu nodrošina, kamēr Īzija – vieglprātīga dzīves baudītāja bez tādiem vispārpieņemtiem stabilitātes balstiem un standartiem kā savs nams, darbs un dzīvesbiedrs.

Bekka – Liene Gāliņa, Īvija – Madara Saldovere // Foto - Gunārs Janaitis

Perfekcioniste Bekka. Var tikai minēt, kādas bijušas attiecības šajā ģimenē laika posmā pirms lugā un izrādē tēlotajiem notikumiem un ģimenes traģēdijas. Tieksme visu kontrolēt, sākot ar to, kādam jābūt pareizi sagatavotam saldēdienam un vispiemērotākajai dzimšanas dienas dāvanai māsai (neapstrīdami uzspiežot savu viedokli citiem) līdz dzīves norisēm plašākos mērogos. Vienlaikus Bekka arī pati to apzinās, līdz ar to raksturs ir daudzšķautņaināks. Bekkas lomā izpaužas Lienei Gāliņai raksturīgi paskarbā intonācija, kas savulaik piešķīra īpatnēju, netradicionālu interpretācijas niansi viņas „Skroderdienu” Elīnai pretstatā tikpat neierasti rotaļīgi vitālajai Ditas Lūriņas Antonijai, bet kulminēja titullomā Jaunsudrabiņa „Aijas” iestudējumā tepat, Aktieru zālē. Gāliņai izdodas parādīt raksturu, kuram grūti „piesieties” (Bekka taču tiešām cenšas un turas!), tomēr simpātijas vairāk nosliecas Madaras Saldoveres mazliet haotiskās, spontānās un vitālās Īzijas pusē. Kamerzāles formāts šķiet aktrises jūtīgajai un izteiksmīgajai mīmikai kā radīts. Par to varēja pārliecināties arī tādās aktrises līdzšinējās lomās kā Una „Melnajā strazdā” un Frenija izrādē „Lūgšana resnajai tantei”. Taču jo īpaši aizkustina Jāņa Vimbas vīrišķīgi sievu atbalstošais un vienlaikus iekšēji tik trauslais Hovijs. Viena no izrādes emocionālajām kulminācijām ir aina, kurā, esot vienatnē, izlaužas Hovija apslāpētā bezspēcības sajūta: izrādes gaitā varoņi ar palēcienu vai plaukstu sasitienu ieslēdz un izslēdz gaismas vai mūzikas un video aparatūru, taču šajā, iekšējā izmisuma izlaušanās epizodē Hovijs it kā mēģina tādējādi izmainīt pagātni, atsaukt mirušo Deniju. Tomēr – lec, cik gribi, no visa spēka, līdz izsīkumam – ar plaukšķināšanu dēlam dzīvību neatgriezīsi.

Lāsmas Kugrēnas Neita, Bekkas un Īzijas māte un mirušā Denija vecmāmiņa, kas joprojām nav aizmirsusi arī sava (gan pieaugušā) dēla nāvi, cenšas visu „norunāt nost”. Lugā principiāls ir viņas „it kā ne par tēmu” Kenediju dzimtas nedienām veltītais monologs, kurā atklājas cilvēka tieksme visā meklēt kopsakarības, vainīgo, nespējot pieņemt, ka traģēdijas dažreiz vienkārši notiek, ka visdārgākā zaudējums var būt tikai nejaušība. Ja Bekka un Īzija ir kā pretstati, tad viņu mātes raksturs ir vēl pavisam atšķirīgs, taču darbības gaitā atklājas, ka cilvēkiem nebūt nav jābūt līdzīgiem, lai savureiz kļūtu par atbalstu un pateiktu cits citam īstos vārdus. Kugrēnas interpretācijā Neitai piemītošā aušība drīzāk šķiet kā apzināta komunikācijas forma, kas patiesībā slēpj visai cienījamu dzīves gudrību. Lai arī pašas meitas neizsakās diez cik cildinoši par viņu kā māti, tomēr šķiet, ka Neitai kaut kādā veidā izdodas būt par ģimenes pamatu, kas, iespējams, tikai pietēlo zināmu nevarību, lai varošāki kļūtu viņas bērni.

Neita – Lāsma Kugrēna, Bekka – Liene Gāliņa // Foto – Gunārs Janaitis

Psiholoģiski niansēts ir Kaspara Dumbura tēlojums septiņpadsmitgadīgā Džeisona lomā – jauns cilvēks uz pieaugušo pasaules sliekšņa, kam jau jānes slepkavības (kaut netīšas) nasta. Un Džeisona dialogs ar Bekku arī izvēršas par vienu no vairākām izrādes emocionālajām kulminācijām.

Atceros, reiz kādā lekcijā pirms filmas leģendārā kino un teātra zinātniece Valentīna Freimane atklāja divas vienkāršas formulas, kurās visbiežāk balstīts dramatisks darbs – „nenormāls cilvēks normālos apstākļos” vai „normāls cilvēks nenormālos apstākļos”. Sekojot šim modelim, „Truša alā” noteikti būtu klasificējams kā otrais gadījums. „Truša alā” nav jāsastopas ar tādu grūti sagremojamu iekšējo dēmonu preparēšanu zem lupas kā Tenesija Viljamsa dramaturģijā vai pirms gada turpat, Nacionālajā teātrī, Valtera Sīļa iestudētajā Treisija Letsa „Osedžas zemē”. Ģimene „Truša alā” pieder pie izteikti „normālām”. Jā, Īzijas dzīvesveids gan ir nedaudz vieglprātīgs, pagātnē ir heroīnu pārdozējušā brāļa nāve, Hovijs lugas darbības gaitā meklē mierinājumu ārpus savas ģimenes loka, tomēr te nav ne nopietnu psihožu, ne draudīgu skeletu ģimenes skapī. Un ģimene šajā visnenormālākajā (bet diemžēl nemaz ne tik retajā) situācijā, kad izjaukta dabiskā kārtība un vecākiem jāapglabā savs bērns, kā jau normāli cilvēki turas un meklē risinājumus.

Vai pēc mierinājuma iet uz grupu sanāksmēm, vai arī censties rast glābiņu pašam sevī? Vai vieglāk kļūs, novācot no acīm visas lietas, kas atgādina par Deniju, vai arī sirdsmiers nāks, tās pārskatot diendienā atkal no jauna? Vienas pareizās atbildes, protams, nav. Češīras kaķa padoms Alisei, kad tā iekritusi Baltā truša alā, skan: „..kaut kur tu noteikti nonāksi, ja vien pietiekami ilgi iesi!” Nav viena pareizā ceļa, taču svarīgi ir vispār kaut kur iet. Izrādes finālā Bekkas un Hovija ceļi beidzot krustojas, un viņi izvēlas turpināt ceļu kopā, pat ja īsti nav skaidrs, kurp tas vedīs. Tādējādi fināls ir atvērti cerīgs.

Bekka – Liene Gāliņa, Hovijs – Jānis Vimba // Foto – Gunārs Janaitis

„Truša alā” ne lugas, ne izrādes, ne arī filmas formātā (ar to iepazinos tieši šādā secībā un, jāatzīst, ka stāsta iedarbība ar katru jaunu formātu kļuva blāvāka) neizļodza personīgo psiholoģisko stabilitāti, neliek pārskatīt paša pieņemto vērtību sistēmu vai pamest iekšējā komforta zonu. Just līdzi un ļaut noritēt kādai asarai gan. Iespējams, apņemties turpmāk dzīvot labāk – censties rast kopēju valodu ar tuviniekiem un novērtēt to, ko dzīve devusi. Būtībā diezgan banālas atklāsmes, kas iedarbojas labvēlīgi un apliecina, ka kritiens truša alā nav bezdibenis un bezizeja, līdz ar to mudinot skatīties uz dzīvi pozitīvi par spīti belzieniem un to atstātajām rētām. Ja pieņem, ka palīdzēt var psihologu padomi, tad izrādei varētu būt līdzīgs efekts: iespēja no svešas pieredzes un atziņām paņemt kaut ko sev. Taču dziļāku, urķīgāku, neērtāku, vairāk psiho-terapeitisku, ne psiho-loģisku iedarbību, kas aizskartu paša skatītāja iekšējās struktūras, gan še laikam nemeklēt. „Truša alas” stāsts ir izstāstīts raiti, grodi, psiholoģiski motivēti un ieturēti, augstu vērtējamas ir izrādes kvalitātes visos tās līmeņos, un, iespējams, tā ir subjektīva problēma, ka līdz ar to iestudējums šķiet mazliet par daudz teicamniecisks un pareizs – līdz ar gludumu tam pietrūkst saturiska vai estētiska āķa, kas aizķertu uz ilgāku laiku.