Tumsa – gaisma
Recenzija par izrādi „Cilvēks uz trepēm” Ģertrūdes ielas teātrī
Uzveduma „Cilvēks uz trepēm” pieteikums ir gana filozofisks – tas apzīmēts kā vēstījums par laiku; objektīvo un subjektīvo laiku; laika uztveri. Formas aspektā uzvedums būtu uzskatāms par netradicionālu, jo būtiskākie akcenti tajā ir skaņa (mūzika), gaisma/ (tumsa) un projekcija. Konceptuāls vēstījums tiek veidots, sintezējot audiālo (dzīvā, spēlētā mūzika), teatrālo un multimediālo (video projekcijas, projicētie attēli, balss, skaņas ieraksts). Izrādē nav aktieru tradicionālā izpratnē, bet piedalās mūziķi, kas reizē ir arī tēlotāji. Kaut kur ir arī „mistiska” balss, balsis – runātāji, kuri nav redzami. Viņi izsaka zīmīgas frāzes izrādes noslēguma daļā (piemēram, „Daudz labāks ir klusums”). Sintēzes princips, kā arī dažāda laikmeta dažādu autoru citēšana (muzikāla, tekstuāla) veido intertekstualitāti, kas konkrēto uzvedumu ļauj uztvert kā postmodernisma paradigmai piederīgu.
Ģertrūdes ielas teātra zāle padomju laikos varētu būt kalpojusi kā aktu zāle, kultūras telpa rūpnīcas strādniekiem. Zāle ir saglabājusi savu sākotnējo veidolu, tā nav izskaistināta, un tas rada sava veida autentiskuma izjūtu, vides un telpas faktors darbojas kā noskaņas un attieksmes veidotājs. ĢIT kā mazāk tradicionāls, mazāk konvencionāls teātris piedāvā atsvaidzinātu skatījumu un jaunu, atšķirīgu teātra pieredzi, jauna tipa sajūtas. Iespējams, vides moments saasina skatījumu uz norisēm spēles laukumā, kā arī var rosināt pat eksistenciāli ietonētas noskaņas.
Konkrētajā izrādē īpatnēji risināta arī scenogrāfija, jo šoreiz spēles laukums ir telpas daļa, kas atrodas skatuves priekšā, lai gan zālē ir tradicionāli ierīkota skatuve (kā agrāko laiku lielajās aktu zālēs). Šo tradicionālo skatuvīti uzveduma scenogrāfija daļēji ignorē: skatuve ir „aizbūvēta” ar koka paletēm, ko parasti izmanto produkcijas/ražojumu transportēšanai. Spēles laukums atrodas vienā līmenī ar pirmajām skatītāju rindām. Koka paletes scenogrāfijā funkcionē arī kā galdi, plaukti. Paletes fonā un paletes kā „mēbeles” rada trausluma, fragmentārisma iespaidu. Dažādos punktos priekšplānā izvietoti krēsli mūziķiem, kas spēlē izrādē.
Scenogrāfijā izmantotie līdzekļi un paņēmieni ir gana lakoniski, pat askētiski, veidojas labs kopiespaids un noskaņa. Koka paletes kā galvenā motīva un materiāla izmantojums scenogrāfijā vērtējams kā ļoti veiksmīgs un asprātīgs, jo palete kā priekšmets ir pavisam vienkārša, tās funkcionēšanas sfēra tradicionāli ir tīri utilitāra, bet šajā scenogrāfijā paletes rada veiksmīgu saspēli ar gaismām/video projekciju, veidojot dažādas noskaņas (trepes/gaismas strēles caur žalūzijām/sliedes u.c.). Perspektīvā palešu horizontāli novietotie dēļi veido līniju ritmu saspēli ar grīdas dēļiem.
Spēles laukumā dažādās vietās izvietoti gaismekļi (baltas galda lampas, stāvlampas) – uz grīdas, uz „plauktiem” un galda, kā arī krēsli mūziķiem. Tiem visiem ir vienots stils, tāpēc atšķiras stāvlampa spēles laukuma kreisajā pusē, kuras abažūrs veidots no caurspīdīgām caurulītēm, kas blīvi savītas regulāros līkločos. Uzmanību piesaista apjomīga stikla pudele (t.s. vīna raudzēšanas „balons”), kas atrodas uz palešu „galda”. Lampu baltie elektrības vadi, kas izstiepti pār grīdu un visi satek vienā punktā, veido savdabīgu tīklojumu.
Scenogrāfijā ir redzamā un „neredzamā” telpa: zināms, ka aiz koka palešu sienas atrodas īstā skatuve, paaugstinājums ar savu dziļuma plānu. Izrādes noslēgumā viens no mūziķiem (un reizē arī tēliem) no sienas izceļ vienu koka paleti, atverot „durvis” vai „eju”, „lūku”, un viens pēc otra tajā nozūd praktiski visi mūziķi. Paveras ceļš interpretācijām, kāds idejiskais uzstādījums piešķirts šai „neredzamajai” telpai. Vai tas ir laiks (Hronoss), kurš aprij savus bērnus? Nebūtība? Laika relativitāte? Iespējams, arī šis ir subjektīvās uztveres un interpretācijas jautājums. Iespējams, laiks ir nepārvarams tīklojums, koka palešu „režģis”, tomēr, pavēršot domāšanu, iespējams to „uzlauzt” vai „atminēt”. Skaidrs, ka aiziešana pa šo „eju” jeb pazušana tajā tikusi veidota ar savu semantisko slodzi, jo izrādes sākumā mūziķi spēles laukumā uznāk pa speciāli paredzētām durvīm, kas atrodas skatuves labajā pusē.
Izrādes gaitā veidojas interesantas attiecības starp uz skatuves redzamo telpu, ar iekšējās esamības telpu un dažādām laika dimensijām: meditatīvais, vibrējošais izrādes ritms un scenogrāfiskais risinājums vērotāju/skatītāju neierobežo konkrētā laiktelpā. Scenogrāfija nepiedāvā konkrēti traktējamu, identificējamu vietu vai laiku, tā ir sava veida bezlaicīgas esamības telpa, vispārinājums, kas pakļaujas subjektīvām un daudzslāņainām, dažādām interpretācijām.
Visai droši iespējams izteikt spriedumu, ka mūzika šajā uzvedumā veic „centrālās ass” funkcijas, un pārējie elementi varētu tikt uztverti kā papildinošas, paplašinošas detaļas. Būtībā – mūzika ir arī aktieris.
Mūziku izrādē precīzāk un detalizētāk varētu aprakstīt un analizēt pieredzējis mūzikas recenzents, un šī pieeja, iespējams, atklātu vēl kādas dimensijas, piemēram, vērtējot citēto skaņdarbu fragmentu piederību konkrētiem stilistiskajiem strāvojumiem mūzikā, virzieniem un to filozofiskajām nostādnēm vai raksturīgām niansēm. Izrādē tiek spēlēta vijole, ģitāra, čells, klavieres. Būtiski, ka uzveduma skaņu materiālā saliedēta Dāvja Burmeistera radītā mūzika, kā arī Belas Bartoka (Béla Viktor János Bartók) skaņdarba „Stīgu kvartets Nr. 4” un Olivera Mesiāna (Olivier Messiaen) skaņdarba „Kvartets laika beigām” citāti. Mūzika ir mainīga, taču dominē ekspresīvi dinamiska tonalitāte. Noskaņa mūzikā tiek variēta saskaņā ar (nosacītajiem) dalījumiem uzvedumā (pagātne/ tagadne/ nākotne; atmiņas, vērojums un gaidīšana): mūzikas amplitūda variē no ļoti izjusta (vijoles solo) vai pat izmisīgi smeldzīga skanējuma līdz spēcīgai, pasmagai ģitārspēlei, vieglai, vibrējošai toņkārtai, elektroniski „industriālam” vai rāmi liegam skanējumam.
Līdzās mūzikai būtiska kategorija ir klusums. Kad iestājas klusums, izskan balss video ierakstā. Klusums ir gan pāreja, gan akcents.
Domājot par akcentiem, obligāti jāaplūko gaismas, gaismu spēles uzvedumā kā zīmīgs akcents, paņēmiens un vēstījumu veidojošs elements. Uzstādījumu piesaka jau uzsvērti lielais lampu kā skatuves objektu skaits. Sākotnēji spēles laukums ir tumsā. Uzveduma gaitā iedegas un nodziest lampas, brīžiem iedegtas ir visas, brīžiem – tikai atsevišķas no tām. Brīžos, kad gaismas izdziest, mūziķi pārvietojas, samainās ar sēdvietām. Lampu iedegšanās un izdzišana arī rada savdabīgu, brīžiem haotisku, brīžiem – mazāk vai vairāk sinhronizētu ritmu. Lampas ir saslēgtas vienotā tīklā, un tāpēc ar tām iespējams manipulēt, saskaņojot gaismas ieslēgšanos/nodzišanu ar izrādes ritmu, mūzikas tempu utt.
Zīmīga ir stāvlampa spēles laukuma kreisajā pusē, kuras abažūrs veidots no savītajām caurulītēm. Izrādes daļā ar moto „TAGADNES tagadne ir vērojums” lampā ieslēdzas gaisma. Abažūra caurulītēs notiek kaut kāda cirkulācija, un tās iekrāsojas sārtas. No abažūra tīklojuma veidojas interesanta ēnu spēle, ēnu ornaments uz sienas. Gaisma ir sārta un šķidrums (?) caurulītēs vedina domāt par asins cirkulāciju, par kaut kādu mūžīgās ritēšanas ciklu. Atkal aktualizējas interpretācijas jautājums: vienā vērotājā redzamā cirkulācija var raisīt baisas, fatālas noskaņas, kamēr citā – priecīgi vitālas izjūtas.
Noskaņas tapšanā liela nozīme ir video projekcijām. Tomēr izvēlēts pietiekami rafinēts paņēmiens, nepadarot projekciju par seklu, plakātisku „bildi uz sienas”, ekrāna: fonā nav tradicionāla, balta, gluda ekrāna. Projekcijas tiek rādītas uz koka palešu neviendabīgā, svītrainā fona, padarot attēlu šķietami saskaldītāku, vibrējošāku, grūtāk nolasāmu. Video „stāstam” tiek atņemta daļa konkrētības, padarot to aizšifrētāku, un tas šajā gadījumā ir iederīgi, ievirzot to vispārinājuma plaknē. Ar projekcijām tiek veiktas dažādas smalkas manipulācijas: uzveduma gaitā, piemēram, video attēls tiek projicēts uz divām paletēm, kas frontāli novietotas (vertikālā stāvoklī) pret skatītāju. Tad uz lielās fona sienas tiek projicēts pavisam miniatūrs attēls, kas pamazām palielinās, konkretizējas. Siena tiek izgaismota un video aizņem teju visu tās platību u. t. t.
Variēšana ar projekcijām neļauj iestāties rutīnai, kāda varētu rasties, ja, piemēram, visā uzveduma gaitā uz lielās fona sienas nemainīgi tiktu projicēts video. Tagad arī video projekcijas rada un veido izrādes ritmu. Video tiek integrēts spēlētajā mūzikā.
Protams, sava nozīme piešķirama arī video projekciju saturam, nosacītajam sižetam. Tas ir ceļš/ceļa motīvs/sliežu ceļš-dzelzceļš. Ceļš, kas ved uz priekšu, rada uzvedumā arī tīri vizuālu papildus dziļuma dimensiju (fonam). Analizējot filozofiskā, simboliski metaforiskā aspektā, izvēlētie sižeti arī ir pateicīgs materiāls, kas labi pakļaujas plašām un dziļām interpretācijām. Piemēram, dzelzceļš: lai gan tā ir kustība, tomēr līdztekus var rasties arī monotonijas, mehāniski metāliska ritma nomācošais, vienmuļais iespaids, ļaujot domāt par kaut kādiem „dzīves automatizācijas” aspektiem.
Mūsdienās izrāde bez teksta nešķiet nekas paradoksāls, lai gan, protams, tas joprojām ir neordinārāk, nekā dramaturģiskā materiāla, teksta klātesamība. Šajā izrādē tiešā teksta nav daudz. Tekstuālo daļu veido dažādu personāžu runa video projekcijā (kadri no dokumentālas filmas/intervijas). Dzirdētais vai redzētais teksts nav paredzēts, lai veidotu vienotu, sižetisku vēstījumu. Tas tiecas „apstādināt mirkli” vai atjaunināt/reformēt (īslaicīgi) cilvēka tradicionālo, lineāro laika uztveri.
Visvairāk runātā teksta parādās uzveduma beigās. Skan balss, bet runātāji/runātājs paliek neredzams. Šie pāris teikumi, kas, iespējams, ir citāts no konkrēta literāra darba, ieskicē laiktelpu: agrs rīts, kad tik tikko pārkāpta robeža starp nakti un ausmu. Parādās arī vides aprises: restorāns vai kafejnīca, kurā pavadīta nakts, ļaujot īslaicīgi izdzist laika robežām, iedalījumam.
Jāatzīmē, ka konkrētais uzvedums varētu pietiekami veiksmīgi tapt arī par „eksporta preci” un uzrunāt internacionālu auditoriju, ja vien tās vajadzībām tiktu pielāgotas jeb tulkotas pāris atsevišķās frāzes latviešu valodā noslēdzošajā uzveduma daļā, kā arī atrastas tikpat atbilstošas telpas (pamestas rūpnīcas vai cits „raupjāks” interjers) arī citviet.
Būtiska nozīme teātrī ir arī pārģērbšanās jeb pārtapšanas momentam ar kostīmu palīdzību, taču jāatceras, ka izrādē „Cilvēks uz trepēm” spēles laukumā esošās personas primāri tomēr ir mūziķi, tādēļ viņi ir tērpti neuzkrītoši tumšās drānās.
Tomēr izrādē klātesošs ir semantiski ietilpīgais un daudzveidīgi traktējamais maskošanās moments. Tuvojoties noslēgumam, kad no palešu sienas tiek izņemta viena palete, atverot „durvis”, viens no mūziķiem nosēžas uz krēsla šo „durvju” priekšā, pret skatītājiem pavērsis profilu, un uzliek putna masku. Stilistiski maska visvairāk asociējas ar senēģiptiešu dieva Tota vizuālo atveidojumu (visbiežāk Tots Ēģiptes mākslā tika attēlots kā cilvēks ar ibisa galvu – profilā; protams, iespējams, ka maska uzvedumā „Cilvēks uz trepēm” nozīmē ko pavisam citu; zīmīga ir putna knābja forma). Kā zināms, Tots senēģiptiešu mitoloģijā ir gudrības un skaitīšanas un rakstīt mākas dievs, viņam tiek piedēvēts epitets „Laika valdnieks” (tātad Tots – arī laika dievs). Tots tiek uztverts arī kā demiurgs. Šīs darbības sfēras un simbolika labi saskan ar kopējo uzveduma semantisko aploci. Maskas uzlikšana uzveduma kontekstā ir diezgan spēcīgs elements un akcents, jo iepriekš darbība ir mazāk tradicionāli teatrāla un tajā neparādās papildus atribūti/objekti. Maskas lietojums sasaucas arī ar kādiem cilvēces pirmpamatiem un mitoloģiskajiem sākumiem, jo tieši arhaiskākajos laikos cilvēki lietoja maskas dažādos sakrālos rituālos, kā arī pirmatnējā teātra formās. Tādēļ vērts pieļaut, ka izrādē notikusi uzdrīkstēšanās runāt par kaut ko nepārejoši paliekošu. Gribētos piesaukt kategoriju „pārlaicīgais”, taču tas izskan paradoksāli, jo tieši jau par laiku izrāde runā: caur mūziku, caur klusumu, tumsu un gaismu.
Režija: Andrejs Jarovojs, mūzika: Dāvis Burmeisters, scenogrāfija: Ieva Kauliņa
Spēlē: Aleksejs Bahirs (vijole), Dāvis Burmeisters (ģitāra), Madara Fogelmane (čells), Staņislavs Judins (kontrabass), Inga Putniņa (klavieres) Video māksliniece: Gita Straustiņa Skaņu režija: Olivers Tarvids
Izrādē izmantoti citāti no: Bela Bartoks „Stīgu kvartets Nr. 4”, Olivers Mesiāns „Kvartets laika beigām”, Džons Keidžs „Lekcija par neko”, Ģertrūde Šteina „Amerikāņu radīšana”, Virdžīnija Vulfa „Viļņi”, Norvēģijas televīzijas kanāla NRK2 dokumentālā filma „Bergensbanen” (pieejama arī tiešsaistē internetā šeit), Miroslavs Sebestiks „Écoute” (1992)
Izrādes garums: aptuveni 60 minūtes
Norises vieta: Ģertrūdes ielas teātris
*LU HZF MSP Literatūrzinātnes specializācijas 2. kursa studente
Rakstīt atsauksmi