Ansis Bērziņš

Skatītājs

Brīdinām – izrādē šauj!

Viedoklis par “Teātra TT” izrādi “Dāmas” Ingas Tropas režijā

20. aprīlī pirmizrādi piedzīvoja “Teātra TT” jaunākais projekts – Justīnes Kļavas lugas “Dāmas” iestudējums Ingas Tropas režijā. Izrāde notiek reālā pirmskara īres dzīvokļu namā Rīgā, Aleksandra Čaka ielā 70, piektā stāva 10. dzīvoklī.

Stāsts

Jaunās dramaturģes Justīnes Kļavas luga “Dāmas” uzvarējusi lugu ideju konkursa “10 minūtes slavas” Rīgas posmā 2014. gadā. Tas ir stāsts par trīs paaudžu sievietēm – vecomāti/māti Mariju, māti/meitu Staņislavu un meitu/mazmeitu Kitiju, kuras cenšas sadzīvot zem viena jumta kādā Rīgas dzīvoklī.

Izrāde sākas ar gaidīšanas ainu, kad omīte kārtējo reizi ar tikko ceptām kotletēm vēlu pusnaktī gaida mājās mazmeitiņu Kitiju. Kad meitene pārrodas, aizsākas saistoša intriga – strīdā ar māti un vecomāti no Kitijas bikšu kabatas izkrīt pavisam īsta pistole. Turpinās skarba attiecību skaidrošana, kurā piedalās visas trīs – meita, māte un vecmāmiņa.

Par izrādes “Dāmas” atslēgas vārdu režisore Inga Tropa LTV intervijā minējusi tukšumu. Vēstījums nav sarežģīts. It kā vienkāršs sadzīvisks kašķis, kādu mēs piedzīvojam riņķī apkārt, bet būtībā tas ir patiess un ļoti izplatīts mēģinājums iegrozīties katram savā, šīs, fiziskās, pasaules komforta zonā. Vecmāmiņa nesavtīgi cenšas palīdzēt, bet viņas naivā mīlestība un tieksme izpalīdzēt pārvēršas pretmetā – uzbāzīgā pārtaisīšanas kārē. Pakļaušanā. Vai omītes sirds patiešām ir dāsna vai pārāk iztukšota un piekususi? Varbūt savdabīgā veidā vecmāmiņa tā meklē zudušo tuvību ar meitu un mazmeitu? Vīrieši ir prom, bet katrā palikušajā sievietē atstājuši daļu salta tukšuma, kas bīstami iefiltrējies viņu apziņā. No pārliekās attiecību spriedzes ik pa brīdim kāda nospiež sakarsētās apziņas detonatoru. Sprāgst! Pamodina vai nogalina? Justīnes Kļavas stāsts provocē uz padziļinātu redzējumu. Parastās klasiskās banalitātes un vecmāmiņas klusi agresīvā mīlestība tomēr atklāj neviltotu, cilvēcisku pamatstāvokli – vientulību. Patiešām tukšumu, kurā vientulības sāpes paslēptas kā sprāgstviela.

Režija

Liels, nekopts, daudzu komunālo iedzīvotāju nodzīvots, kādreiz lepns dzīvoklis – tagad ar nospeķotiem sienu stūriem un nodrupušu apmetumu, savazātu virtuvi, vannas istabu un tualeti, kā arī vientuļas spuldzītes un salasīti sienas lampu, vienkāršotu lustru un gleznu reprodukciju piekārumi ir psiholoģiskā scenogrāfija izrādes varoņu apziņas stāvoklim un attiecību skaidrošanas dramatiskā vide (scenogrāfs Artūrs Arnis, gaismu mākslinieks Jānis Sniķeris). Savdabīgu sievišķību dzīvoklim piešķir arī dažādi, ne pārāk kopti telpaugi.

Režisore Inga Tropa šajā dzīvoklī ielaiž dzīvot trīs dāmas, kuras atkal un atkal mēģina tikt pāri strīdiem un tuvoties cita citai. Diemžēl pagalam nesekmīgi. Viņu attiecību uguns gruzd un kož acīs. Patiesībā izrādē ir vēl ceturtā dāma – video operatore, dzīvoklī notiekošās drāmas nesaudzīga lieciniece (lomā operatore Elīna Matvejeva). Tieši šāda liecinieka klātbūtne rada īpašu, it kā intīmas neērtības sajūtu dāmu aplamo kašķu vērošanā. Vai es maz drīkstu būt šeit klāt? Jāapbrīno jaunās operatores meistarība, pilnmetrāžas formātā profesionāli izsekojot trīs sieviešu sarežģītajām gaitām visās, arī skatītājiem daļēji vai nemaz neredzamajās, dzīvokļa istabās. Šādam nepārtrauktam pusotru stundu garam video ceļojumam neapšaubāmi vajadzīgs gan spēks, gan īpašs talants, gan režisores prasmīga vadība. Operatores filmēto attēlu kā viena nepārtraukta kadra filmu redzam uz liela ekrāna viesistabā, kurā uzaicināti skatītāji. Izrādes noformējumā arī veiksmīgi izmantots filmas princips ar titriem sākumā un beigās.

Video tagad izmanto gandrīz vai katrā teātra izrādē, taču tik ciešu ģimenisku tuvību un smaržu līdz šim nebija nācies piedzīvot. “Dāmās” smaržas nāk arī no virtuves dzīvokļa otrā malā, kur, kā redzams video, vecmāmiņa gatavo vakariņas. Visspēcīgāk iedarbojas tās ainas, kurās dzīvās aktrises un video operatore ir tiešā redzamības laukā kopā ar ekrānu, kad tuvu skatītāju priekšā video un skatuve darbojas vienlaicīgi ciešā sazobē. Īpaši ainā, kur karstā strīdā dzīvajā plānā sakliedzas Staņislava un Marija, kamēr pēdējā mēģina automātiski aplaistīt puķu podus, bet ekrānā redzams ļoti spēcīgs un komplicēts attēls ar lielu Kitijas tuvplānu vidū. Pilns. Iespējams, ka tieši šādu, kopā spēlējamu, ainu varētu būt vēl vairāk. Varbūt arī pistoles sprāgšanas aina varētu būt turpat priekšā ekrānam, katrā ziņā tas būtu vēl šokējošāk, kaut jau izrādes sākuma titrā tiekam brīdināti, ka izrādē šauj. Tomēr jāatzīst, ka tieši notikumi lielā dzīvokļa daudzajās istabās piešķir izrādei personiskas piederības aromātu. Jūtos kā mājās kopā ar savējiem.

Režisorei izdevies apvienot neapvienojamo – naturālu dzīvokli, trīs dažādu paaudžu aktierspēli un video organisku klātfilmēšanu vienlaicīgi. Dažādo aktiermākslas skolu meistarības elementus apvieno sižetiskais spriegums un attiecību problemātika. Dramaturģiskā viļņošanās izrādē darbojas ļoti spēcīgi. Ik pa brīdim aizsvilstas attiecību spriedze, un stāsts notur neatslābstošu uzmanību.

Aktierspēle

Dzīvokļa saimniece, bez šaubām, ir vecmāmiņa, kuras nepiepildītās mīlestības pārlieku “izpalīdzīgo”, pat sirsnīgi agresīvo raksturu spēlē vecākās paaudzes kino zvaigzne Līga Liepiņa. Padzīvojušās Marijas iztukšoto dzīvi aktrise veļ cauri visiem strīdiem, no sirds cenzdamās nogludināt daudzos attiecību asumus. Nākas atzīt, ka tieši tā notiek daudzās ģimenēs, kurās kāds neaicināts cenšas piedāvāt savu palīdzību. Labas sirds cilvēkam grūti nākas saprast patiesību, ka palīdzēt drīkst tikai tad, ja kāds lūdz to darīt. Citādi iedomātā palīdzība kļūst par smagu, kaitinošu un destruktīvu nastu. No vecmāmiņas aizbēg gan meita, gan mazmeita. Viņa paliek viena vēl lielākā tukšumā.

Par ģimenes stabilizējošo centru mēģina kļūt meita Staņislava, kuras saplosīto, vientulības likteņa nomāktās sievietes stoicisko tēlu spēlē aktrise Anna Putniņa. Atzīstams ir aktrises profesionālisms, vienlīdz precīzi, skaidri un emocionāli pārliecinoši izspēlējot dialogus gan salīgšanas, gan spriedzes situācijās. Protams, sižets liek Staņislavai tomēr pašsaglabāšanās nolūkā bēgt no savas mātes agresīvās iejaukšanās un mūžīgās palīdzēttieksmes. Anna Putniņa to izdara pārliecinoši, vairākkārtīgi attālinot taksometra aizbraukšanas brīdi, mēģinot strīdu ievirzīt salabšanas virzienā un panākt, lai meita dotos viņai līdz. Neiznāk.

Mazmeitas Kitijas spuraino pusaudža raksturu lieliski spēlē jaunā aktrise Ance Strazda. Aiz skabargainās ārienes un pat bravūrīgi izteiktiem rupjiem vārdiem aktrise samīļošanās ainās delikāti atklāj meitenes poētisko dabu un šim vecumam atbilstošo mazliet apjukušo, bet mīlestības ilgu pilno sirdi.

Sociālais fons

Kaut arī vecmāmiņa Marija nāk no padomju laika it kā sastindzinātās sadzīves, tomēr viņai piemīt tādas sirmgalves arhetipa īpašības, kuras tieši neskar politiskās un sociālās vētras. Viņai mainījušās dažādas attiecības, un meita nākusi pasaulē gandrīz vai negribēta. Meitā gan tas atstājis rūgtas mieles. Savukārt Staņislavas bijušais vīrs, izbaudot jaunās, brīvās Latvijas priekšrocības, dzīvo un strādā Briselē. Kitijai ir draugs Kristiāns, kurš viņai palīdzējis izšaut ar gāzes pistoli un nobiedēt iedomāto mammas pielūdzēju. Tādējādi sociālajā fonā ir viscaur atpazīstami notikumi un fakti, kas ļauj katram skatītājam identificēties ar kādu no izrādes tēliem.

Ļoti nedaudz, bet pārliecinoši izrādē ieskanas nu jau pazīstamā minimālista Edgara Raginska mūzika. Var jau būt, ka mūzikas varētu būt arī mazliet vairāk, lai dramatiskās epizodes skaidrāk nodalītu no komiskajām, kurās vecmāmiņas palīdzēšanas kāre reizēm izspēlēta gandrīz groteskā formā. Smiekli, nopietnība un asaras te skatītājos sapulcējas vienuviet. Tieši šis kontrastu salikums ir režisores īpaša veiksme.

Vai stāsta beigās omīte ir mazāk iztukšota? Nē. Nu viņa ir pavisam tukša. Kā viņas noplukušais un neaizpildītais, tukšais dzīvoklis. Tāpēc man ne sevišķi saprotama bija izrādes izskaņa, kurā ome vienaldzīgi, kā man likās, pat mazliet apātiski, ēd smalkmaizīti. Vai pilnīgs, patiesi skumjš statisks tukšums aktrises acīs nebūtu vairāk piemērots? Beigās gan vēl seko kameras brauciens cauri virtuves logam, atklājot pretējā nama daudzo logu iztukšotās acis pagalma otrā pusē.

Pēcgarša

Izrādē nav nekā no postmodernā cinisma vai destrukcijas, gluži otrādi, tā vienkārši un mākslinieciski efektīgi parāda patiesu mūsdienu realitāti. Nav vajadzības šai izrādei piekārt kādu laikmetīgās teātra mākslas teorētisko birku un to īpaši definēt. Izrādes un skatītāju kopējais spriegums, sekojot intriģējošajam stāstam, ir neatslābstošs. Tas nepārgāja līdz pat otrās dienas rītam. Šķiet, ka esmu bijis klāt kādā ļoti personiskā, intīmā notikumā, kas izraisa dziļu līdzjūtību gan pret cilvēkiem, ar kuriem kopā dzīvojam, gan arī pret Kali Jugas aptumsuma laikmetu, kuru pārdzīvojam.

Protams, izrāde ļauj nojaust arī to, ka pēc pāris dienām piedošanas spēks liks gan meitai, gan mazmeitai atgriezties mājās pie omītes. Un viņas tikko ceptās kotletītes būs garšīgākas par visu pārējo pasaulē.