1 stunda, 1 aktieris un 1 aktrise ar daudzām lomām, jeb kā uzlādēt skatītāju
Recenzija par DDT izrādi "Mitjas mīlestība" V. Nastavševa režijā
Augstāk par zemi
Pirmoreiz ieraugot Vladislava Nastavševa izrādi neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro, vispārsteidzošākais un vēlāk atmiņā paliekošākais ir spēles telpa jeb drīzāk – spēles plakne. Kas ir nevis horizontāla, bet vertikāla. Melna mūrēta siena un atbalsta punkti – pagaras metāla tapas, kuras pēc vajadzības var no sienas izņemt un atlikt atpakaļ. Scenogrāfija ir līdz galējībai konceptuāla – mizanscēnas, ko tā ļauj realizēt, ir īpatnējas un savā vizualitātē ārkārtīgi simboliskas. Piemēram, distance, ko redzam starp māti un dēlu, – viņus šķir šie mieti starpā, būtu tik neveikli tiem rāpties pāri, bet vienam tas tāpat jādara. Arī neveiklība, Mitjam (Jurijs Djakonovs) un Katjai (Inese Pudža) meklējot ērtāko pozu pirmoreiz mīlējoties. Tas izskatās tik [brīnišķīgi] neērti, ka jāsmejas un jāsmaida, un jāsarkst. Un fiziskais attālums starp aktieru ķermeņiem šo procesu nevienā brīdī nepadara vulgāru. Tas atbalsojas arī scenogrāfijā: no sienas, nobirstot nedaudz apmetumam, tiek izņemts viens no mietiem, bez ķermeniskas saskarsmes viss tiek naivi godīgi parādīts. Scenogrāfija reizēm šķiet darbojamies kā trešais spēlētājs – aktieri ir ievietoti šajā spēles telpā, savā ziņā tā ir radīta, lai viņus apkalpotu, – no griestiem tiek nolaista krūzīte, pie magnēta var piestiprināt pudeli, plašu aparātā var iegriezt telefona numuru. Spēles telpa tiek iedarbināta, tāpat kā iedarbināta tiek mūsu iztēle. Gar sienas augšējo malu, Mitjam uz laukiem aizbraucot, nobraucošais rotaļu vilcieniņš vai aina, kad striķī iešūpotā krūzīte vienlaikus ir tējas dzeršanas process un pulksteņa pendeļa kustība, atmiņā atsauc viesizrādēs redzētus objektu teātra un jaunā cirka elementus – mazas, dažbrīd pat sentimentālas detaļas liek mums atcerēties laiku, kad spēle un spēlēšanās bija nopietna lieta.
Izrāde veidota, balstoties uz Ivana Buņina (1870-1953) darbu "Mitjas mīlestība". Lugas autors bija pirmais krievu rakstnieks, kas ieguva Nobela prēmiju literatūrā (1933). Buņins, kas reizēm tiek saukts par „pēdējo krievu klasiķi”, mūža pēdējos vairāk kā trīsdesmit gadus nodzīvoja trimdā, arī luga „Mitjas mīlestība” pirmoreiz izdota 1925. gadā Parīzē. Tomēr Krievija un krieviskais viņa darbos un konkrēti arī „Mitjas mīlestībā” ieņem vērā ņemamu vietu. Izrādes režisors Vladislavs Nastavševs, kas studējis aktiermākslu Santpēterburgā un režiju Londonā, galvenajai lomai izraudzījies jauno režisoru Juriju Djakonovu. Šīs lugas-izrādes kontekstā kā interesants elements darbojas aktiera dabiskais akcents, tādējādi krieviskais ienāk izrādē gluži fiziski un šajā gadījumā kļūst par organisku latviskās kultūrvides elementu. Aktieru apmācībā un uz teātra skatuves lielākoties (un, protams, pašsaprotami) kā prasība tiek izvirzīta literārajai latviešu fonētikai atbilstoša runa un izruna, tāpēc gan dialektu īpatnības, gan krievu valodas akcents tiek minimalizēts, cik iespējams. Šoreiz Jurija Djakonova akcents brīnišķīgi papildina tēlu: pirmkārt, kā krieviskās dimensijas pienesums un, otrkārt, dažbrīd nepareizie akcenti, valodas ritms rada citu – lēnāku, neveiklāku ritmu arī Mitjas tēlam.
Neatkarīgais teātris Dirty Deal Teatro, kurā notiek izrāde, kā vienu no savas darbības mērķiem ir formulējuši: „dot iespēju jaunajiem teātra profesionāļiem veidot izrādes neatkarīgi no valsts teātriem”. Neatkarīgā teātra formāts nāk gan ar saviem ierobežojumiem, pirmkārt, jau materiālu, t.i., gan finansiālu, gan telpisku, ierobežotību (kas toties, kā bieži prakse rāda, atraisa iztēli un ļauj radīt, lai cik šis izteiciens jau nebūtu novazāts, – netradicionālus risinājumus), gan daudz brīvāku radošās izpausmes platformu, jo izrādēm ir eksperimentāls raksturs un tām nav jāiet uz kādiem no izdevīguma vai teātra hierarhijas atkarīgiem kompromisiem, kā piemēram, valsts teātru lielajās zālēs iestudētajiem uzvedumiem. Eksperimenta un spēles princips arī „Mitjas mīlestībā” ienāk gan kā mērķis, gan risinājums. Visuzskatāmāk jau ar divu aktieru spēli lugā, kuras tēlu skaits ir krietni lielāks. Inese Pudža izrādē ir gan Katja, gan Mitjas māte, gan kalps, gan dažādas iespējamās draudzenes. Kā režisors saka pieteikumā – izrāde „stāsta par aktrises greizsirdīgo draugu, kurš tik ļoti pārdzīvo abu šķiršanos, ka savā izmisumā redz Katju visos sastaptajos cilvēkos”, taču izrāde nebūt neierobežo tikai vienai interpretācijai. Pēc nosacīti izrādes pirmās daļas (kurā viņi abi ir pilsētā un Katja ir tikai Katja), t.i., Mitjam aizbraucot uz laukiem, aktrise nostājas ar seju pret publiku un vairākas reizes balsī kā no skolas daiļrunāšanas konkursa piesaka lugas autoru un nosaukumu. Kā vēlāk uzzinām, Katja grib kļūt par aktrisi, tāpēc tikpat labi viss turpmākais varētu būt arī viņas izspēlēts.
Gaumīgs humors un naivi atpazīstamas situācijas caurauž teju visu izrādi, piemēram, Mitjas māte visu savu aizdomīgo iztaujāšanu atmet, tikko izdzirdējusi, ka dēlam varbūt ar veselību nav labi. Enerģija, kas iepriekš tika izmantota pārmetumiem un jautājumiem, nu tiek mobilizēta ļoti aktīvās rūpēs. Taču ir arī uz gaumes robežas balansējoši elementi, piemēram, aktrisei iemiesojoties vīriešu tēlos, viņa savus brunčus sabāž biksēs, kur tie nu izspīlējas tik izteikti, ka jādomā vai nu par varoņa vājprātīgo potenci vai vienkārši neveiksmīgu režisorisku risinājumu. „Mitjas mīlestība” ir stundu gara, kas gan no skatītāju, gan aktieru viedokļa ir brīnišķīgs garums izrādei, kurā spēlē divi cilvēki tiešā publikas tuvumā, ne reizi skatuvi, kas šajā gadījumā piedevām prasa pat sava veida akrobātiskas iemaņas, nepametot. Katrā ziņā Mitja nepamet – viņš tur ir, gaismai iedegoties, un aizvien ir, kad vairs pat nav tapu, pie kurām pieturēties. Ineses Pudžas varone uznāk pa grīdu, arī ainā, kad Mitja mīlējas ar Aļošu, viņa ir uz zemes. Mitja, kura skatiens arī vienmēr ir kaut kur tālēs, gaisā, patiesībā nešķiet līdz galam piederīgs šai zemei, pat mazliet tāds kā Pīters Pens. Taču, kad Katja pašās beigās sniedzas pēc zemes, kaut tikai sienas spraugās turoties, Mitja viņu notur. Tas, vai mēs esam vai neesam uz zemes un cik daudz mums to vajag, izvirzās par man personīgi nozīmīgāko izrādes izraisīto jautājumu.
*LU HZF BSP Teātra zinātnes moduļa 3.kursa studente
Rakstīt atsauksmi