Recenzijas

7. februāris 2017 / komentāri 0

Diskotēka “Rītdiena”

Detektīvs par rītdienu NAP spēles laukumā

Dramaturgs Jānis Balodis Latvijas teātrī (lielākoties tandēmā ar režisoru Valteru Sīli) šobrīd visaktīvāk darbojas politiskā teātra laukā, tādā veidā nepastarpināti runājot par sev personīgi svarīgiem, interesantiem sociāliem, politiskiem un sabiedriskiem jautājumiem, atklāti paužot savu viedokli, uzdodot jautājumus un neslēpjot savas šaubas vai apjukumu. Atbilstoši politiskā teātra vēsturiskajām idejām un mērķiem – ideālā gadījumā aicinot skatītājus uz sarunu, provocējot uz sava viedokļa noformulēšanu un paušanu. Jāņa Baloža jaunāko izrādi “Kas notiks rītdien?” kaut kādā mērā var skatīt kā šī paša autora 2012. gada projekta “Nacionālais attīstības plāns” (turpmāk “NAP”) turpinājumu. Tā pati Dirty Deal Teatro melnā zāle. Tiek izmantota tā pati “NAP” Uģa Bērziņa scenogrāfija, ko papildinājusi Ieva Kauliņa. Skatītāju priekšā tas pats Jānis Balodis – arī šoreiz iestudējuma inspirators, kā arī vienīgais izpildītājs. Līdz ar Jāni Balodi arī pārējā radošā komanda: Paula Pļavniece (režisore), Ieva Kauliņa (māksliniece), Čidema Mirola (Cigdem Mirol), Rihama Baderhana (Riham Baderkhan) un Hosē Alvaress (Jose Alvarez) (videodienasgrāmatu autori), kā arī Valters Sīlis (dramaturģijas konsultants) un Jānis Sniķers (gaismu mākslinieks).

“Kas notiks rītdien?” sākumā Jānis Balodis ienāk zālē jau pazīstamajā uzvalciņā un uzaicina dažus skatītājus piedalīties izrādes veidošanā. Skanot Nika Keiva dziesmai “Into My Arms”, pieaicinātie skatītāji apskaujas. Tieši tā beidzas izrāde “NAP”. Toreiz Jānis Balodis jautājumu par nākotni uzdeva valstiskā mērogā, caur galvenokārt ironijas prizmu runājot par politiķu izveidotu dokumentu, kas tukšās, neko neizsakošās, bet, protams, skaistās frāzēs runāja par labāku un laimīgāku Latviju 2020. gadā. 2015. gada novembrī, spēlējot “NAP” dažas dienas pēc teroristu uzbrukumiem Parīzē, dzimusi ideja par jaunu projektu, jo šobrīd, šausminošo pasaules notikumu kontekstā, jēdzieni “nākotne”, “rītdiena” guvuši jaunas – neziņas, šaubu, baiļu, apjukuma – nokrāsas. Jānis Balodis “NAP” uzvalciņu nomaina pret sporta jaku un biksēm, un detektīvs par rītdienu var sākties.

Kas notiks rītdien? Jānis Balodis nolemj uzdot šo jautājumu ne tikai sev un potenciālās izrādes skatītājiem, bet dažāda vecuma, tautības, dzimuma cilvēkiem arī citviet pasaulē. Tā projektā tiek iesaistīta Rihama no Sīrijas, Alepo, kuru Jānis Balodis atrod Facebook, Jāņa paziņa Čidema no Turcijas, Ankaras, kura šobrīd dzīvo Briselē – salīdzinoši tuvu vēl vienam terorisma notikumu epicentram Parīzei, un Džo, īstajā vārdā Hosē, no Čīles, kurš brīdī, kad top projekts, atrodas Polijā, Gdaņskā. Noteikumi ir vienkārši: vienu dienu projekta dalībnieks pats atbild uz jautājumu “Kas notiks rītdien?”, nākamajā dienā to pajautā kādam citam, trešajā dienā nofilmē nelielu ainiņu no ikdienas un pēc tam sāk to pašu atkal no jauna. Katrs video ne garāks par minūti. Iecerētais projekta laiks: no 2015. gada 14. decembra līdz 2016. gada 14. jūnijam, fiksējot, vai un kā mainīsies cilvēku sajūta par rītdienu pusgada garumā.

Dramaturģiskais saasinājums, ko negaidīti piedāvā rītdiena

Vienā no Rihamas uzņemtajiem video kāds jauns vīrietis saka: “Šodien bija ļoti parasta diena, tikpat parasta kā vakardiena. Un rītdiena arī būs ļoti parasta diena. Tajā varētu notikt kaut kas negaidīts, bet neviens nekad nezinās, kas tieši ir tas negaidītais, kas varētu notikt.” Sākot šo projektu, Jānis Balodis nevarēja zināt, kā, cik tālu un vai vispār tas īstenosies reālā izrādē, jo rītdiena ir neparedzama. Taču šoreiz dzīve autoram patiešām ir piespēlējusi, visticamāk, negaidītu izrādei nepieciešamo dramaturģisko sarežģījumu un kulmināciju.

Sākotnēji gan Rihamas, gan Čidemas video ir optimistiski, stāsta par cilvēku cerībām, nākotnes plāniem un nodomiem. Rihama filmē savus draugus un studiju biedrus, dzimšanas dienas pārsteiguma ballītes, dažādus pasākumus, kuros piedalās. Arī Čidema, lai arī izvairās video parādīties pati, ļoti aktīvi, ar žurnālistisku entuziasmu uzdod jautājumu par rītdienu principā jebkuram, ko sastop, nebaidoties uzrunāt nepazīstamus cilvēkus visdažādākajās situācijās. Šķietami it nekas nevēsta par kara darbību Alepo vai teroristu uzbrukumiem Eiropā, taču visu projektā iesaistīto cilvēku dzīves – un līdz ar to arī izrādes – sižets strauji saasinās, kad pasaules notikumi daudz tiešāk sāk skart šos cilvēkus personīgi.

Lai iezīmētu rītdienas neparedzamību, trauslumu un tajā pašā laikā pasaules paradoksalitāti, Jānis Balodis ik pa laikam izmanto dokumentālu paņēmienu fiksēt, kas vienā un tajā pašā datumā notiek dažādās pasaules vietās, vai cik krasi atšķirīgas var būt divas dienas pēc kārtas kādā no pilsētām. Tā, piemēram, 2016. gada 11. janvārī Rihama nosūta video, kur, klausoties mūziku, viņa brauc mašīnā pa tukšajām, tumšajām, bet šķietami mierīgajām Alepo ielām. Bet 2016. gada 12. janvārī Khan Tuman ciemā, kas atrodas pavisam netālu no Alepo, notiek uzbrukums Sīrijas valdības spēku karavīriem. 6. februārī Jānis Balodis dodas uz lielveikalu pirkt jaunu pannu, kamēr Alepo šajās dienās tiek bombardēta. 8. februārī Rihama nosūta video, kur ar draugiem dodas uz karaoki. 9. februārī Sīrijas brīvās armijas 13. divīzija ar raķeti sašauj kravas auto Khan Tuman ciema tuvumā, savukārt Briselē notiek šokolādes salona preses konference.

Ir sajūta, ka paralēli eksistē divas dažādas pasaules. Tāpat kā Jānim Balodim dažbrīd liekas, ka ir divas Alepo: viena, kur Rihama vakariņo ar draugiem un dzied karaoki; otra, kur mirst neskaitāmi cilvēki un pilsēta pamazām tiek iznīcināta. No vienas puses, šādi kontrasti var šķist ciniski, no otras puses – tie apstiprina Čidemas pausto vienā no video: šobrīd mēs dzīvojam nejauši – jebkas var notikt jebkurā laikā.

Skats no izrādes "Kas notiks rītdien?" // Foto – Aivars Ivbulis
Skats no izrādes "Kas notiks rītdien?" // Foto – Aivars Ivbulis

Cilvēciskā sakāve un bezspēcība rītdienas priekšā

Izrāde “Kas notiks rītdien?” nekļūst par pamācošu vai iedvesmojošu piemēru, ka ir iespējams izmainīt pasaulē notiekošo. Lielos vilcienos to nevar neviens ierindas pilsonis. Arī Jānis Balodis to nevar un dažādu birokrātisku un finansiālu apstākļu dēļ cieš sakāvi, kad naivi, bet ar vislabākajiem nodomiem solījis Rihamai patvērumu Rīgā. Bezspēcība šausminošo pasaules notikumu priekšā pārņem arī skatītājus. Tas, ko Jānis Balodis ar šo projektu pasaka, – ir iespējams nepalikt vienaldzīgam vismaz savās domās, sniedzot kaut cilvēcisku atbalstu, lai cik banāli tas neizklausītos.

Iestudējuma finālā ir vēl viens minūti ilgs video – iepriekšējās izrādes skatītāji aicināti atbildēt uz jautājumu, kas, pēc viņu domām, notiks rītdien. Pēc tam Jānis Balodis tādu pašu video filmē ar šīs reizes skatītājiem nākamajai izrādei. 23. janvārī tas izvērtās par kolektīvu klusumu, jo atbildes par rītdienu gluži vienkārši nav. Jebkurš variants pēc izrādes fināla šķiet vien neveikls un muļķīgs minējums.

Projektā iesaistītais trešais dalībnieks Džo sākotnēji kļūst par izrādes komisko kontrapunktu. Sākot ar to, ka viņš projektā nonāk nejaušības pēc, jo Jānim Balodim gluži vienkārši neērti pateikt, ka Džo video nebūs nepieciešami, ja viņš atrodas šeit pat Eiropā, nevis sākotnēji iecerētajā Čīlē – vietā, kas ir pietiekami tālu no projekta centrā esošajiem notikumiem. Beidzot ar šķietami bezjēdzīgajiem video, ko Džo piedāvā, – skats uz viņa istabu, brauciens ar trolejbusu, tetovējumu skices bloknotā, kārtējā lazy day, ballītes un to sekas – paģiras, bet nekas par viņa mērķiem un sapņiem, nekas par gaidām un cerībām, nekas par to, kas, viņaprāt, notiks rīt. Līdz seko video, kas liek apjaust, ka iepriekš filmētā dzīve vai uzdzīve (to var saukt, kā gribas) lielā mērā ir mēģinājums izlikties, ka apkārt notiekošais viņu neietekmē. Gluži vienkārši prātot par rītdienu nav nekādas jēgas un nozīmes, jo, kā jau teica Čidema, šobrīd jebkas var notikt jebkurā laikā, un tikpat labi tādas rītdienas var arī nebūt.

Vienā no ainām Jānis Balodis saprot, ka varbūt arī viņam nepieciešams atslābināties, ka organismā nepieciešams “vairāk Džo”, un aicina uz diskotēku “Rītdiena”. Izrāde gan atstāj tādu pēcgaršu, ka diskotēka “Rītdiena” skan vairāk jau minētā Nika Keiva “Into My Arms” noskaņās, bet varbūt tomēr dot vaļu savam iekšējam Džo un ļauties krietni priecīgākiem ritmiem, piemēram, Jāņa Baloža iecienītajam Justice “D.A.N.C.E.”? Kas zina. Rītdiena tomēr ir pietiekami neparedzama, kā apstiprina Dirty Deal Teatro izrāde.

Rakstīt atsauksmi