Kristīne Aizspogulijā
Viedoklis par Nacionālā teātra izrādi "Purva bridējs" Elmāra Seņkova režijā
Rūdolfam Blaumanim nākamgad – 150! Blaumaņa „Indrānu” jubilejas iestudējums Rīgas Krievu teātrī! Bet jau šīs teātra sezonas noslēgumā Valmieras teātrī atkal Blaumaņa festivāls un, gatavojoties festivālam, režisors Elmārs Seņkovs iestudēs parafrāzi par Blaumaņa noveles „Raudupiete” tēmām Valmieras teātrī, bet burtiski nupat pirmizrādi piedzīvojis Blaumaņa „Purva bridējs” Nacionālā teātra O!kartes zālē.
Pieminēto izrāžu komandai – režisoram Elmāram Seņkovam, scenogrāfam un kostīmu māksliniecei Reinim un Kristai Dzudzillo, komponistam Goran Goram vēlreiz noder tie lecīgie krekliņi ar Blaumaņa krūšutēlu, kas tika izgatavoti „Indrānu” pirmizrādei.
Un gods klasiķim Blaumanim patiešām jāatdod, jo nav mums, latviešiem, pietiekami senu tekstu, pie kuriem atgriezties, ar ko samērīties, salīdzināties, mēģinot izprast mūsu senču izjūtas un tikumus. Latvju dainās vārdu „mīlestība” neatrast, un tādā nozīmē gan Rainis, gan Blaumanis ir mūsu „bībele”, un viņu radītie literārie tēli pielīdzināmi Bībeles stāstu personāžiem. Un, šķiet, režisors Elmārs Seņkovs, par izejas punktu ņem tieši šo nācijas pamatteksta ideju. Godprātīgi apgūt, saprast Rūdolfu Blaumani. Un ja pēc „Indrānu” pirmizrādes Rīgas Krievu teātrī tas Elmāram Seņkovam pat tika pārmests - pārāk liela cieņa pret Blaumaņa tekstu, pārāk godprātīga visa stāsta izstāstīšana, tad „Purva bridējā” režisors rēķinās ar to, ka skatītājs stāstu jau zina. Skatītāju, ienākot zālē, sagaida Kristīne, jau brūtes tērpā, pareizāk sakot, divas Kristīnes gandrīz vienādās baltās kleitās, katra savā telpas stūrī, radot tādu kā Aizspogulijas iespaidu. Jā, Kristīnes šai izrādē patiešām ir divas. Pasmaidu, jo prātā nāk kāda intervija ar dramaturģi un Blaumaņa pazinēju Evitu Sniedzi, kuras atziņa ir, ka Edgars katrā aktieru paaudzē ir labi ja viens, bet Kristīne – tā ir teju katra otrā Latvijas sieviete.
O!kartes zāle ir pārkārtota, to apjož tikai viena solu rinda. Telpa nenoliedzami ar to iegūst: nav vairs ne tās klaustrofobiskās sajūtas, nedz skatīšanās grūtību, ko rada divu kolonnu ielogotā skatuve, taču prātoju, kā Nacionālā teātra vadība domā galus savilkt. Kad līdzīgi klasikas iestudējumi top Valmieras teātrī, es zinu, ka vadība rēķinās un cer tieši uz skolnieku auditoriju, kam šādas jaunas skolā obligātās literatūras interpretācijas patiešām ir labs vitamīns.
Rūdolfa Blaumaņa „Purva bridēju” var stāstīt kā mīlas stāstu - ar kaislībām un Viju Artmani galvenajā lomā. Nesen Liepājas teātrī Rolands Atkočūns lugu „Ugunī” iestudēja kā burlakgabalu - visas tās intrigas ar avīzes sludinājumu, vilināšanu uz krogu un noskrieto zirgu … Izmeklēšana izmeklēšanas galā!
Par ko būs šis stāsts? Varbūt pats izrādes iesākums, šīs divas Kristīnes – spoguļattēls, manā apziņā bijis tik spēcīgs tēls, ka gribas to paturpināt – izrāde ir par jau iepriekš nesamierināmos pretstatos iekārtoto pasauli. Par to, ka Dievs pasauli radījis pēc savas būtības duālu, un cilvēks turpina šo Dieva darbu, papildinot to ar savu iekšējo cīņu radīto divējādību.
Uznāk aktieri, visi – muižas uzvalkos, bet zemnieciski basām kājām, it kā kurpes taupīdami, it kā savas ērtības labad. Lai arī izrādes veidotāju komanda diezgan drosmīgi rada paši savas metaforas un tēlus, tomēr man gribas pateikt, ka šī izrāde, par spīti atkāpēm, ir ļoti blaumanisks teksta lasījums. Ja ir sanācis paņemt rokās Blaumaņa Kopotos rakstus - tur ir komentāri un fotogrāfijas no Kokneses muižas, kurā rakstnieks savulaik strādājis par rakstvedi, bildēs var pat sazīmēt Edgara prototipu. „Purva bridējs” ir viens no autobiogrāfiskākajiem Rūdolfa Blaumaņa darbiem, izaudzis no pazemojuma sajūtas, piedzīvojot muižas dzīves divkosību un hierarhiju. Tikai Blaumanis, kā literatūras reālpsiholoģijas virziena piekritējs, rāda šos muižas ļaudis, stāstot stāstus, izzīmējot viņu iekšējās dzīves portretus, rādot ceļu, kā laboties un augt. Savukārt Elmārs Seņkovs, atmetis gan Blaumaņa piedāvātos stāstus, gan morāli, ļauj aktieriem caur spēli radīt tādus kā cirka vai animācijas filmu tēlus, kur it kā absurdai darbībai jāiemieso tēla raksturojums. Kristīnes mātes vēlme dzīvot „pareizi”, ir uz skatuves izspēlētās mikropasaulītes konflikta pamatā, kā allaž lieliska šai lomā ir Lolita Cauka. Muižas kučieris, Jānis Vimba, visu laiku vieglā žvingulī, bet solīds savā frakā - labi atrasts, bet diezgan plakans un nemainīgs tēls. Lielisks sulaiņa lomā ir Ģirts Liuziniks, ar akordeonu rokās, skumjais klauns, ar brīnišķi smalko profilu kā no sentimentālas pastkartes. Madara Saldovere, Emma, pie kuras rāpās Edgars, izplēsdams rūti, mūžīgais otrā plāna tēls, negaidīts ieklīdis starp it kā jau labi zināmajiem Alaines muižas ļaudīm.
Tomēr režisoram Elmāram Seņkovam ar komandu izdevies pateikt ko jaunu vispārzināmās noveles interpretācijā – ja pārēji tēli mēģina kļūt par cilvēkiem, iztaisoties ar smalkām manierēm un cīnoties ar savu lopisko raksturu, tad Kristīne un Edgars jau ir cilvēki - dabiski, nepareizi, kaislīgi. Tā arī ir šī stāsta sāls un būtība, un vienlaikus risks. Jo labie vienmēr ir neinteresantāki par ļaunajiem, dabiska lietu kārtība uz skatuves neizskatās pietiekami spilgta. Un te nu attaisnojas režisora iecere uz skatuves aicināt divas Kristīnes, kas katru intīmi emocionālo epizodi šai izrādē it kā atbalso, izspēlē divās dažādās toņkārtās, vienlaikus radot tādu kā iepriekšnolemtības, mūžīgās atkārtošanās sajūtu.
Un šī sajūta arī ir izrādes valdošā noskaņa. Noveles darbība sadalīta nelielās ainiņās, uz priekšu to virza teicēju teksts, skatītājs vienlaikus dzīvo līdz uz skatuves notiekošajam, taču vienlaikus atrodas tādā kā epilogā. Arī otrā cēliena scenogrāfija lieliski atbalsta šo noskaņu, līdzīgi kā „Indrānos”, atkal tiek apspēlēta muzeja tēma. Uz postamentiem lietas, kas piederas kāzām, pilsoniskai dzīvei, priekšstatam par labu dzīvi. Kristāla glāzes, ģipša gulbītis, kafijas servīze iepakojumā. Lieki teikt, ka šādas dekorācijas ir ļoti piemērotas, lai radītu asociācijas ar barona pili – māju, kurā prastļaužiem ļauts post un gādāt, bet nav atļauts dzīvot. Taču pilnīgi negaidīta atklāsme ir tā, ka šīs pašas lietas piederas arī Akmentiņa „Ķezberiem”, kuros, kā Blaumanis raksta, viss uz mata gandrīz kā barona pilī. Nu neder pareizajam Akmentiņam tā kaislīgā Kristīne! Neder „Ķezberu” bagātība, kurai nav dvēseles, kas arī ir tikai tāds pilsonisku lietu muzejs.
Tātad - par ko ir šis stāsts? Un tomēr gribas teikt, ka tas ir mīlas stāsts, un tas lielā mērā ir Kaspara Dumbura atveidotā Edgara nopelns, kura temperaments ļauj stāstam tomēr notikt. Kristīnes ir divas – Madara Botmane, lepna un skaista, un tu saproti, par ko viņā var iemīlēties. Ieva Aniņa - pazemīga, maiga, un tu atkal saproti, par ko viņā var iemīlēties. Paradokss, ka aktrišu spēle ir tieši tāda, kādai tai jābūt - šai stāstā Kristīnei nav galvenā loma. Tas ir stāsts par sievietes upuri, tādā bibliskā, jau notikuša stāsta absolūtajā patiesīgumā.
Iegāž izrādes fināls, respektīvi, tā trūkums. Ja mēs pasaules kārtību uzskatām par negrozāmu, tad jau arī principā ir vienalga, vai Kristīne un Edgars paliks kopā vai nē. Un te nu režisors sper soli Blaumaņa virzienā un nemitīgi it kā gatavo skatītāju, atkārto vairākkārt izrādes gaitā to absurdo, utopisko labošanās, mainīšanas, pāraudzināšanas motīvu, taču netic tam tāpat kā skatītājs. Un tā nu izrādes finālā viena Kristīne padodas bez cīņas, pieņemot upuri, otra paliek domīgi stāvam - tad jau būs vien tevi jāprec. Un turpinās latviskā feminisma fiasko. Tai neizlēmībā, atkārtojumā un režisora talantīgi uzburtajā pasaulē, kas ir jau no sākta gala iekārtota pretrunās un iepriekšnolemtībā.
Rakstīt atsauksmi