Brāļu karš

Atis Rozentāls: Nepārejošais aizvainojums

Scenogrāfa Hugo Bērziņa iekārtotā telpa ieved mūs divu brāļu mājas pagalmā, kurā sintētiskais zāliens piesvaidīts ar dažādām lietām. Tikpat piesvaidīta ar atmiņu krāmiem ir abu brāļu garīgā pasaule, kurā nav izdzēšamas pārestības jau kopš bērnības un nemitīgā konkurence iegūst baisus apmērus. Režisora Toma Treiņa “Vientulīgie Rietumi” ir trešais šīs Mārtina Makdonas lugas iestudējums Latvijas profesionālajos teātros pēc Jaunā Rīgas teātra (2006) un Daugavpils teātra (2024) versijām. Valmieras teātra jauniestudējuma asi veido Tomasa Ralfa Ābolkalna un Sanda Runges atveidoto brāļu attiecību pavērsieni. Viņi abi šķiet nedaudz kavēti intelektuālajā attīstībā, turklāt alkoholiķi, patiesībā ļauni un pat bīstami tipiņi, tomēr viņu darbībās ir kaut kas aizkustinoši bērnišķīgs. Taču ir prieks vērot, cik precīzas ir abu aktieru reakcijas savu tēlu ietvaros, kad brīžiem burtiski vizuāli ir redzams, kā kāda doma iemājo viena vai otra brāļa prātā (tautas valodā izsakoties, viņam beidzot “pielec”). Jautājums gan, vai Ābolkalns neskaidri runā tāpēc, ka tā būtu Velīna Konora īpatnība, vai arī tā ir paša aktiera problēma. Jāpiezīmē, ka izrāde sākas jau ar atgādinājumu par mobilo tālruņu izslēgšanu, jo to savos tēlos ierunājuši abi aktieri.

Kolēģe atgādināja, ka tēva Velša lomas atveidotājs Ģirts Rāviņš pats ir mācītāja dēls, varbūt tas kādā veidā ir ietekmējis viņa lomas zīmējumu, taču vismaz pašlaik Rāviņa varonis brīžiem ir diezgan patētisks, kaut otrajā cēlienā viņa monologs – vēstule izskan ar pārliecības spēku. Spurainu skuķi ar koši rudu matu kodaļu Gerlīnas Keleheres lomā veido Anna Nele Āboliņa.

Izrādi, protams, var skatīties kā autonomu mākslas darbu, lai gan lugas tekstā ir nepārprotamas atsauces uz Makdonas Līnenas triloģijas pārējām lugām “Līnenas skaistumkaraliene” un “Konemāras galvaskauss”. Es esmu bijis Līnenas ciemā un zinu, ka tā ir pasakaini skaista vieta kā no pastkartes, taču Makdonas lugās, ieskaitot šo, redzama cilvēku aprobežotība un bezcerības sajūta. Visi zina, ka Kolmens Konors tēvu nošāvis apzināti, bet nevienu tas nepārsteidz un pārāk nesatrauc, izņemot mācītāju. Īpaši pirmajā cēlienā režisoram Tomam Treinim, iespējams, vēl vajadzētu precīzāk sastrādāt temporitmu, lai neveidotos iekritieni. Emocionālās temperatūras ziņā šī ir rāmāka un mazāk provokatīva (respektīvi, ne asiņaina) izrāde nekā Valmieras teātra repertuārā joprojām esošais “Inišmoras leitnants” Mārtiņa Eihes režijā, taču tai noteikti būs savs lojālais skatītājs, kam tuva Makdonas tumšo noslēpumu pasaule un paradoksālā domāšana. Vienlaikus mainītais lugas fināls liecina, ka izrādes veidotāji brāļu naidam saskata bīstamākas sekas, nekā tās iztēlojies autors.

Dita Jonīte: Ne melns, ne balts

Melnās komēdijas parasti sola aizrautīgu izsmiešanos vai vismaz kārtīgu ķiķināšanu. Mārtina Makdonas dramaturģija Latvijā kopš “Spilvencilvēka” (2005) tiek iestudēta regulāri. Šķiet, Makdona ir viens no retajiem, kura melnos jokus “mēs – latvieši bez humora izjūtas” spējam uztvert adekvāti, un arī Valmieras teātrī lugas “Vientulīgie rietumi” jauniestudējumā izmantotajā Normunda Naumaņa lugas tulkojumā (darbs pirms 20 gadiem bija iestudēts Jaunajā Rīgas teātrī) valodas spēles un asprātības joprojām skan ļoti labi.

Režisors Toms Treinis savu lugas interpretāciju definējis kā traģikomēdiju, kurā notikumi Līnenā jeb divu brāļu “kaujas” sākas ar smiešanos, bet beidzas traģiski. Tomasa Ralfa Ābolkalna Velīns Konors ir tik simpātisks, ka viņa tiešām ir žēl – pat ja pagātne mudž no visādām drausmajām izdarībām un arī tagadnē viņa sejas izteiksmē nolasāmas visādas netīras domiņas. Velīnam ir arī dīvains fetišs pret reliģiskām figūriņām un jauno gāzes plīti. Pat fiziski ir sajūtama viņa vēlme “nepiekaut otru aktieri”. Ar šo citēto frāzi Ābolkans asprātīgi atbild programmas grāmatiņā uz jautājumu “kas aktierim ir visgrūtākais traģikomēdijas žanrā?”. Ābolkalns brīnišķīgi spēj iemiesot traģikomēdijas un melnā humora vieglumu – lai ko aktieris runātu un darītu, ne brīdi nešķiet, ka tas tiktu darīts nāvīgā nopietnībā; atliek tikai sekot viņa tramīgajam acu skatienam un pamanīt viņa atveidotā Velīna drusku neadekvātās reakcijas, lai novērtētu šīs atjautīgās groteskas pilnasinīgumu. Ne nieka netraucē pat tas, ka aktierdarbā saskatāma tipoloģiska līdzība ar Ābolkalna “jūzeri” (LKA tapušais iestudējums @user2609250).

Ar pārāk augstu intelektu neapgrūtināta spindzele ir košā Annas Neles Āboliņas Gerlīna. Reizē izsmējīga un tomēr arī uz empātiju spējīga ciema jauniete, kas ne tikai kairina vīriešu acu skatus, bet ir arī kandžas kurjere. Tikmēr Sanda Runges spēlētais brālis Kolmens šķiet aizslēpies aiz pārmērīgi uzsvērtas lūpu šmakstināšanas, gāzelīgi saspringtas gaitas un pierē ierautām acīm. Aiz šīs aukstās, it kā tehniskās maskas neieraugu dzīvu un jūtošu cilvēku, tāpat nenoticu Kolmena reakcijām, kad konstatēta brāļa nāve. Starp stereotipisku mācītāja tēlu un dzīvu būtni īsto formu vēl meklē Ģirts Rāviņš draudzes gana lomā. Nekādi nepalīdz otrajā daļā pārāk garais un didaktiskais mācītāja monologs par tēmu “bērni, dzīvojiet draudzīgi!”, kur būtu pieticis ar pāris teikumiem, kas tāpat ļautu nojaust, kur viņš vēlas doties un ka režisors izrādē runā par brāļu karu pret brāļiem. Līdz galam neizsvērtais temps un nevienmērīgā intonācija, kā arī pārlieku ilustratīvais, brīžiem monotonais muzikālais fons (komponists Jūlijs Melngailis) drīzāk velk morālas drāmas virzienā. Diez vai tāda bija iecere.