Ekskurss atmiņā

Henrieta Verhoustinska: Divreiz zaudētais tēvs

Ejot uz šo izrādi, jārēķinās, ka būs arī jāstāv un jāstaigā, turklāt ne pa tām ērtākajām kāpnēm. Toties visi šie gaiteņi un pakāpieni ir tie, kurus minuši Stūra mājas gūstekņi – cilvēki, kurus padomju vara represēja un bieži vien ieslodzīja turpat līdzās pratināšanas telpām.

Šajā emblemātiskajā ēkā, ar kuru Latvijas valsts joprojām nezina, ko iesākt (valdība ir atbalstījusi tās atsavināšanu, vienlaikus saglabājot Okupācijas muzeja ekspozīcijas izvietojumu un pieejamību vēsturiskajās telpās, nekas juridiski nav izkustējies), notiek izrāde “Mans tēvs – krievs” – rakstnieces Ingas Žoludes personiskais stāsts tiek ievietots telpā, caur kuru “krieviskais/ padomiskais” Latvijas vēsturē jau pats par sevi ir ārkārtīgi noslogots jēdziens. Jau Žoludes romāns man trāpīja ļoti personiski, jo arī es ar savu tēvu sarunājos krieviski. Pašas autores dramatizējumā šī līdzība ar manu ģimenes stāstu vēl paspilgtinās.

Izrādi par neapšaubāmu notikumu padara jau Stūra mājas – bijušās čekas mītnes – dažādās telpas: kamera, pratināšanas istaba, bijusī ēdnīca un ieslodzīto pastaigas laukums ar aizrestotām debesīm. Šīs telpas uzmanīgi, saudzīgi un autentiski izrādes norisēm pielāgojis scenogrāfs Valters Kristbergs, atrazdams arī daudzus padomju laika rekvizītus – mikseri, lampu, servīzi, alumīnija saldējuma traukus uz plastmasas kājiņām un daudzus citus. Režisors Viesturs Roziņš pašu pārvietošanos no telpas uz telpu padarījis par izrādes dramaturģijas daļu: skatītājs nevis paliek drošā distancē vienā krēslā, bet fiziski dodas līdzi gan ģimenes stāstam, gan vēsturei.

Tikpat neapšaubāma vērtība ir visi četri aktierdarbi. Galvenās varones māsu – lietišķo izdzīvotāju Dārtu ar kaut kur dziļi noslēptu, bet nojaušamu asaru kambari – atveido Latvijas Leļļu teātra aktrise Dana Avotiņa-Lāce, kura apliecina, ka šī teātra aktieri ar pilnu jaudu var darboties arī pieaugušo auditorijai paredzētos stāstos. Sirsnīga un vienlaikus ietiepīga, ar savām rūpēm un gādību gatava nosmacēt ir Regīnas Devītes Ludmila – tēva sieva. Košs un precīzs aktierdarbs. Galvenās varones Agneses lomā Ingai Alsiņai-Lasmanei nav viegls uzdevums – jābūt gana striktai, principiālai un vienlaikus jūtīgai, atvērtai, kā arī jāpadara dzīvs apjomīgs dramaturģiskais komentārs, kurā pārtapusi liela daļa Žoludes romāna teksta.

Taču izcilākais pārsteigums ir Daugavpils teātra aktiera Mihaila Abramova darbs mīlošā tēva lomā. Tēvs pamazām pārņem Krievijas propagandas naratīvus, bet izrādes otrajā pusē arvien vairāk padodas Alcheimera slimībai, pats kā ārsts lieliski apzinādamies, kas ar viņu notiek. Tik detalizēts, skrupulozs un īstenībai atbilstošs (jo man ir nācies vērot šo slimību tuvumā) ir Abramova aktierdarbs, ka aizžņaudzas kakls. Vienā cilvēkā sāpīgi sastopas divi realitātes sairšanas procesi – propagandas pārrakstīta tagadne un slimības dzēsta atmiņa. Dažāda ir vien viņa meitas – Ingas Alsiņas-Lasmanes Agneses reakcija uz abiem: no krasas nepieņemšanas un atsvešināšanās līdz empātiskai līdzjūtībai.

Zane Radzobe: Atmiņas metafora

Ingas Žoludes romāns “Tēvs” iznācis šogad un jau pārtapis lugā, ko ar nosaukumu “Mans tēvs – krievs” Stūra mājā iestudējis režisors Viesturs Roziņš. Manuprāt, tas ir Notikums. Vispirms tāpēc, ka šai briesmīgajai vietai mūsu vēsturē ir nozīme, un šodienas pasaulē to aizmirst nebūtu gudri. Bet arī mākslas jomā.

Žoludes darbs ir autobiogrāfisks, un tā centrā ir varones identitāte – viņa nāk no jauktas ģimenes, ir dzimusi padomju laikā un saskaras ar atmiņas – personiskās un vēsturiskās – problemātiku. Ar tēvu, kurš piepeši sāk aizmirst latviešu valodu un skaidri zina, ka krievi Krimu ir atbrīvojuši, kontaktēties negribas. Bet nekontaktēties nevar – viņam diagnosticēts Alcheimers, un drīz vairs nebūs iespējas.

Romāns gan nav par ideoloģiju vai vēsturi, bet par to, kā Agnese iztēlē atdzīvina ģimenes foto albumu un viņas padomju bērnības priekšmetiskās vides nospiedumus savā psihē. Epizode par to, ka tēvs, pēc profesijas psihiatrs, strādā Stūra mājā (90. gadu sākumā, tātad jau policijā), ir divu rindkopu gara, un arī izrādē, kur tā izvērsta ar pamatojumu, ka māte (kura šķirto vīru necieš) ir pārliecināta – tēvs bijis čekists, dziļāku iegrimi neiegūst. Tāpēc tiem, kuri uz izrādi dotos kā uz liecību par totalitāras varas šausmu darbiem, var nākties vilties. Ilze Vītoliņas ietērpti, scenogrāfa Valtera Kristberga ar koferos līdzi nēsājamu sentimentālu priekšmetu krājumu apgādātie varoņi izrādes laikā gan izstaigā čekas cietuma telpas, bet kustība ir mehāniska, ar sižetu nesaistīta un droši vien arī pārāk ātra, lai apmeklētājs bez pieredzes ko ēkā uztvertu. Tomēr es negribu teikt, ka Stūra māja iestudējumā būtu lieka.

Žoludes romāns izceļas ar metaforizācijas pakāpi – to par mākslas darbu padara ne jau reālistiskas detaļas, bet centrā liktais aizmiršanas tēls. Šo iezīmi lugā viņai nav izdevies pārāk veikli pārnest, ko īpaši redz Ingas Alsiņas-Lasmanes Agneses un Danas Avotiņas-Lāces Dārtas saspēlē. Aktrises talantīgi spēlē, tomēr ne vairāk kā sadzīvisku kasīšanos. Sarežģītāks tēls izdevies Regīnai Devīte, kuras Ludmila, tēva otrā sieva, zem stereotipiskas krievu sievietes sadzīviskās rosīšanās ieslēpj dzelzi raksturā un arī milzu siltumu pret vīru un viņa meitu. Tomēr izrādi par mākslas darbu padara Mihails Abramovs Tēva lomā un Stūra māja pati.

Tas, ko izdara Abramovs, ir neticami smalki, gan profesionālā, gan cilvēciskā nozīmē. Aktieri no skatītāja šķir mazāk par metru, un viņa acīs ļoti labi var izlasīt, ka varonī slēpjas dzīles. Gan sākumā, kad zem dzīvespriecīgā rakstura jāpaslēpj pretrunas, lai nestrīdētos ar dievināto, bet iecirtīgo meitu. Gan beigās, kad slimība sāk uzvarēt un bērnišķīgi agresīva forma maskē bailes un izmisīgus centienus vēl kaut mirkli ieķerties dzīvē.

Bet Stūra māja… Man liekas, ka tā pārņem atmiņas metaforas funkcijas. Šai stāstā reālistiski jau nekā tāda nav. Cilvēkiem ir smagi raksturi un atšķirīgi viedokļi, ģimenes nereti kopā saved cilvēkus, kas ar grūtībām cits citu pacieš, un tas notiek visos laikos, vietās un režīmos. Bet, ja tu dzīvo līdzās tādai Stūra mājai, tad tomēr arī ikdienišķais un parastais iegūst pavisam citu nozīmi.